Atliek secināt, ka Amazones straumes ātrums sasniedz ne vairāk kā divas jūdzes divdesmit četrās stundās, bet reizēm, sausuma periodos, vēl mazāk. Taču palu laikā tas pieaug līdz trīsdesmit vai pat četrdesmit kilometriem diennaktī.
Par laimi, tieši šādos apstākļos žangada devās ceļā; taču, būdama pārāk smaga, tā nespēja sekot straumei un atpalika. Tādi kavēkļi kā upes asie pagriezieni, daudzās apbraucamās salas, sēkļi, no kuriem jāvairās, un katrā ziņā arī tumšās naktīs zaudētas stundas, kad tālāk braukt bīstami, neļāva cerēt, ka diennaktī varēs veikt vairāk par divdesmit pieciem kilometriem.
Turklāt upes virsma šai laikā nebūt nebija pilnīgi brīva. Straume nesa lielus, vēl zaļojošus kokus, atlauztus zarus, krastiem atrautas, ar zāli apaugušas mazas saliņas, kas veidoja veselu flotili un bija nopietns šķērslis plosta ātrai kustībai.
Drīz žangada pabrauca garām Naneijas grīvai; tā palika kreisajā krastā aiz saulē apsvilušām rūsganām graudzālēm klāta zemesraga, kas šķita kā ļoti spilgts priekšplāns ainavai ar tālē izgaistošiem zaļiem mežiem.
Žangada nekavējās pielāgoties straumes ātrumam un peldēja starp daudzām gleznainām salām, kuru no Ikitosas līdz Pukalpai bija vismaz kāds ducis.
Araužo, neaizmirsdams ik pa brītiņam likt pie lūpām savu pudeli, lai «apskaidrotu acis un prātu», veikli manevrēja šajā arhipelāgā. Pēc viņa komandas katrā plosta pusē, vienmērīgi nolaizdamies ūdenī, reizē cilājās piecdesmit ķekšu. Bija interesanti tos vērot.
Jakita, Unai un Sibēlai palīdzot, tikmēr sakārtoja māju, bet indiāniete virtuvene gatavoja brokastis. Minja ar lejkannu rokā pastaigājās uz plosta kopā ar abiem
tangada pielāgojās straumes ātrumam.
jaunekļiem un mācītāju un lāgiem apstājās, lai aplaistītu mājas priekšā iedēstītos augus.
— Sakiet, Pasanjas tēv, — Benito ievaicājās, — vai varat iedomāties vēl jaukāku ceļojuma veidu?
— Nē, dārgais bērns, — mācītājs atbildēja, — jāatzīstas, ka šeit mēs visi jūtamies kā mājās.
— Un ceļojam ar visām ērtībām, — piebilda Manoels,
— Tā varētu braukt simtiem jūdžu.
— Jūs nenožēlosiet, ka devāties mums līdzi, — Minja sacīja. — Vai jums nešķiet, ka esam izcēlušies kādā salā, kas, atrāvusies no upes gultnes, kopā ar pļavām un kokiem mierīgi slīd pa straumi? Tikai.. .
— Tikai? … — Pasanjas tēvs atkārtoja.
— Šo salu esam izveidojuši mēs paši, tā pieder mums, un man tā patīk labāk par citām Amazones salām. Es taču drīkstu ar to lepoties!
— Protams, meit, — Pasanjas tēvs piekrita. — Tava lepošanās ir attaisnojama. Starp citu, neiedrošinos tevi rāt Manoela klātbūtnē.
— Bet kāpēc gan ne, gluži otrādi — lūdzu, dariet to! — meitene jautri iesaucās. — Manoelam jāmācās mani rāt, kad būšu to pelnījusi. Viņš ir pārāk iecietīgs, kaut gan manai nenozīmīgajai personai ir pietiekami daudz trūkumu.
— Tādā gadījumā, dārgā Minja, — Manoels sacīja,
— izmantojot jūsu atļauju, atgādināšu . ..
— Ko tad?
— Jūs fazendas bibliotēkā cītīgi lasījāt grāmatas, solīdamās pastāstīt visu, ko uzzināsiet par Amazones augšteci. Parā mēs jūsu zemi pazīstam maz, taču pašlaik žangada jau pabraukuši garām vairākām salām, un jūs pat neiedomājāties tās nosaukt.
— Vai to kāds spētu! — iesaucās Minja.
— Nudien! Vai tas maz iespējams! — Benito piebalsoja. ■— Kas lai atceras simtiem nosaukumu tupi cilts dialektā! Tie nav iegaumējami! Amerikāņi rīkojušies praktiskāk, Misisipi salas viņi gluži vienkārši sanumurējuši …
— Tāpat kā savu pilsētu ielas, — Manoels piezīmēja. •— Atklāti sakot, man šī numerācijas sistēma sevišķi nepatīk. Sala Nr. 64 vai Nr. 65 izklausītos tikpat kā Sestā šķērsiela Trešajā avēnijā; mūsu iztēlei šādi nosaukumi lieko neizsaka. Vai jūs tam nepiekrītat, Minja?
— Piekritu, Manoel, taču brālis tā nedomā, — meitene atbildēja. — Bet, kaut arī nezinām nosaukumus, mūsu lielās upes salas patiešām šķiet skaistas. Parau- gieties uz tām zem milzīgajām palmu lapotnēm! Salas ciešā lokā ieskauj biezs niedrājs, kuram tikai ar grūtībām cauri izsprauktos šaura laiviņa. Un augstās man- groves slej virs krasta resnās, ērmoti saliektās saknes, kuras atgādina briesmīga krabja kājas. Jā gan, Amazones salas ir skaistas, bet, lai cik skaistas arī nebūtu, peldēt līdzīgi mūsējai tās tomēr nespēj.
— Mazā Minja šodien par daudz aizrāvusies! — Pasanjas tēvs ieminējās.
— Ak, Pasanjas tēv, — meitene iesaucās, — esmu ļoti laimīga, redzot, ka visi ap mani ir laimīgi!
Te atskanēja Jakitas balss, aicinot Minju.
Meitene smaidīdama aizskrēja.
— Jums būs patīkama dzīvesbiedre, Manoel, — Pasanjas tēvs piezīmēja. — Ar jums kopā, mans draugs, aizlaidīsies šīs mājas lielākais prieks.
— Jā gan, māšele aizbrauks! — Benito piebilda. — Mācītājam taisnība, Minjas šeit ļoti pietrūks. Pārdomā, Manoel, varbūt labāk neprecies. Vēl nav par vēlu. Tad māsa mūs nepametīs.
— Jūs Minju nezaudēsiet, Benito, — Manoels atbildēja. — Tici man, es paredzu, ka nākotnē mēs visi būsim kopā.
Pirmā diena pagāja lieliski. Brokastis, pusdienas, atpūta, pastaigas — viss norisa tā, it kā Garralu ģimene joprojām ērti dzīvotu Ikitosas fazendā.
Pirmajās divdesmit četrās stundās žangada laimīgi pabrauca garām Bakali, Čočio un Pukalpas grīvām Amazones kreisajā krastā, pa labi palika Itinikari, Maniti, Mo- jokas un Tujukas grīvas ar līdzīga nosaukuma salām. Nakti spožā mēnesnīca ļāva braukt tālāk, garais plosts mierīgi slīdēja pa upes gludo virsmu.