— Bet kur tas pēc tam palicis? — jaunā mulate ievaicājās.
— Rādās, ka savā pēdējā ceļojumā, Linas jaunkundz, stumbrs apmaldījies, — Fragozo paskaidroja, — un nenogriezies augšup pa Rionegro, bet aizpeldējis tālāk pa Amazoni. Kopš tā laika tas vairs nav manīts.
— Kaut nu šis stumbrs gadītos mums ceļā! — Lina iesaucās.
— Ja tas notiks, — Benito sacīja, — mēs uz tā uzsēdināsim tevi, Lina; stumbrs tevi aiznesīs uz savu noslēpumaino mežu, kur tu pārvērtīsies teiksmainā najādā.
— Kāpēc gan ne? — pārgalvīgā meitene attrauca.
— Jā, teiku netrūkst, — noteica Manoels, — un jāatzīst, ka jūsu upe to pelnījusi. Taču ar Amazoni saistās arī patiesi nostāsti, kuri atsver teikas. Viens no tiem man zināms, un, ja nebītos jūs garlaikot, jo stāsts ir visai skumjš, es jums to pastāstītu.
— Ak, lūdzu, dariet to, Manoela kungs! — Lina iesaucās. — Man ļoti patīk stāsti, kuros klausoties jāraud!
— Vai tu proti arī raudāt, Lina? — pavaicāja Benito.
— Protams, Benito kungs, tikai es raudu smejoties!
— Nu tad klāj vaļā, Manoel!
— Stāsts būs par kādu francūzieti, kuras nelaimīgais liktenis astoņpadsmitajā gadsimtā šo piekrasti padarījis slavenu.
— Mēs klausāmies, — teica Minja.
— Tātad sāku, — Manoels sacīja. — 1741. gadā divi franču zinātnieki — Bugērs un Lakondamīns devās ekspedīcijā, lai izmērītu meridiāna loku zem ekvatora; viņiem talkā tika sūtīts ievērojams astronoms Godēns de Odonē.
Astronoms devās uz Jauno Pasauli, viņam sekoja sieva, bērni, sievastēvs un svainis.
Ceļotāji sveiki un veseli nonāca Kito[16]. Tur de Odonē kundzi cita pēc citas piemeklēja dažādas nelaimes; pāris mēnešos viņa zaudēja vairākus bērnus.
1759. gada nogalē Godēns de Odonē beidza savu darbu un viņam vajadzēja pārcelties no Kito uz Kaijenu. Ieradies šajā pilsētā, astronoms gatavojās izsaukt pie sevis ģimeni; taču sākās karš, un viņš bija spiests lūgt portugāļu valdībai ieceļošanas atļauju sievai un pārējiem piederīgajiem.
Ticat vai neticat, bet pagāja vairāki gadi, iekāms šī atļauja tika piešķirta.
1765. gadā Godēns de Odonē, sašutis par tādu aizkavēšanos, nolēma pats doties pa Amazoni uz Kito un atvest savu ģimeni; taču, pēkšņi saslimis, viņš nodomu nespēja izpildīt. Beidzot viņa pūles vainagojās panākumiem — de Odonē kundze uzzināja, ka Portugāles karalis devis nepieciešamo atļauju un licis sagatavot kuģi, ar kuru viņa varēs doties uz leju pa upi pie sava vīra. Vienlaikus bija pavēlēts, lai Augšamazones misijās de Odonē kundzi ar ģimeni sagaida konvojs.
Kā tālāk redzēsiet, zinātnieka sieva bija neparasti drosmīga, tāpēc, par spīti briesmām, kas varētu draudēt tik garā ceļojumā cauri visam kontinentam, viņa nekavējoties posās ceļā.
— Tas bija uzticīgas sievas pienākums, Manoel, — piezīmēja Jakita, — es viņas vietā rīkotos tieši tāpat.
— Kopā ar bērniem, brāli un franču ārstu de Odonē kundze aizbrauca uz Riobambu Kito dienvidos, — Manoels turpināja, — vajadzēja sasniegt Brazīlijas pierobežu, kur viņus gaidīja kuģis un konvojs.
Sākumā ceļojums veicās laimīgi; viņi laivā šķērsoja Amazones pietekas; taču apkārtnē, kur plosījās melnās bakas, grūtības, briesmas un nogurums pieauga ar katru dienu. Daudzie pavadoņi, kuru pakalpojumus ceļotāji izmantoja, pēc pāris dienām mēdza aizbēgt, bet pēdējais, kas viņus nebija pametis, aizgāja bojā Bobonazas upē, glābjot slīkstošo franču ārstu.
Laiva, nereti atsizdamās pret klintīm un peldošiem baļķiem, drīz vien kļuva nelietojama. Braucējiem vajadzēja izkāpt un necaurejama meža malā uzcelt zaru telti. Ārsts kopā ar nēģeri, kas nekad vēl nebija šķīries no savas kundzes, piedāvājās izlūkot ceļu. Abi aizgāja. Viņus velti izgaidījās vairākas dienas. Viņi vairs neatgriezās.
Sāka izsīkt arī pārtikas krājumi. Likteņa varā pamestie ceļinieki lūkoja braukt uz leju pa upi ar plostu, taču cieta neveiksmi. Nācās atgriezties krastā un kājām šķērsot gandrīz necaurejamos džungļus.
Nabaga cilvēkiem tāds gājiens vairs nebija pa spēkam. Par spīti vīrišķīgās francūzietes pūlēm glābt viņu dzīvību viņi mira cits pēc cita. Dažu dienu laikā bērni, radinieki un kalpi — visi bija pagalam.
— Ak, nelaimīgā sieviete! — nočukstēja Lina.
— De Odonē kundze palika viena, — Manoels turpināja. — Līdz okeānam vēl bija tūkstoš jūdžu. Nelaimīgo sievieti, kas pati bija aprakusi savus bērnus, mātes mīlestības vietā tagad dzina uz priekšu vēlēšanās redzēt vīru.
2oām Garral, mēs tūlīt šķērsosim robežu.
Ejot dienu un nakti, viņa sasniedza Bobonasu. Tur de Odonē kundzi atrada žēlsirdīgi indiāņi un aizveda uz misiju, kur viņu gaidīja konvojs. Mērķis bija sasniegts, kaut gan ceļš uz to bija klāts kapiem.
De Odonē kundze nonāca Loreto, kuru mēs atstājām pirms dažām dienām. No šā peruāņu ciemata viņa devās lejup pa Amazoni, gluži kā mēs pašreiz, un galu galā pēc deviņpadsmit šķiršanās gadiem sastapa savu vīru.
— Nabaga sieviete! — piezīmēja Minja.
— Un galvenais — nabaga māte! — Jakita piebilda.
Tajā brīdī locis Araužo, pienācis klāt, pavēstīja:
— Žoām Garral, mēs tuvojamies Rondai. Tūlīt šķērsosim robežu.
— Robežu? — 2oāms atkārtoja.
Un piecēlies viņš devās uz žangadas priekšgalu, kur ilgi vēroja Rondas saliņu, pret kuru sitās viļņi. Tad, it kā atgaiņādams atmiņas, pārvilka roku pār pieri.
— Robeža! — neviļus nokārdams galvu, viņš nočukstēja.
Brīdi vēlāk 2oāms Garrals atkal izslējās un viņa seja pauda nelokāmu apņēmību izpildīt pienākumu līdz galam.