— Tādā gadījumā, — Benito piezīmēja, — apciemojiet mūs uz žangadas, mēs jūs sirsnīgi uzņemsim, un esmu pārliecināts, ka mans tēvs uzskatīs par savu pienākumu ierādīt jums vietu uz tās.
— Labprāt jūs apciemošu, — Torress atteica. — Un atļaujiet jau iepriekš pateikties.
Manoels sarunā nepiedalījās. Viņš ļāva izpalīdzīgajam Benito cēli piedāvāt savus pakalpojumus, bet pats uzmanīgi vēroja Torresu, kura seja viņam lāgā nepatika. Šā vīra acīs pilnīgi trūka atklātības, šaudīgais skatiens it kā bijās kavēties pie sarunu biedra; taču Manoels savas domas paturēja pie sevis, nevēlēdamies kaitēt tautietim, kam nepieciešama palīdzība.
— Kungi, — Torress teica, — ja nav iebildumu, esmu gatavs sekot jums uz ostu tūlīt pat.
— Nāciet līdzi! — aicināja Benito.
Pēc ceturtdaļstundas Torress jau atradās uz žangadas. Benito viņu iepazīstināja ar tēvu, paskaidroja, kā viņi ar svešo tikušies, un lūdza neliegt Torresam kopa ceļot uz Manausu.
— Labprāt jums pakalpošu, — Garrals svešajam teica.
— Pateicos, — Torress sacīja un grasījās sniegt roku, taču neviļus atrāva to atpakaļ.
— Rīt agri dodamies ceļā, — Žoāms Garrals piebilda, •— jūs varat jau tagad iekārtoties uz plosta.
— Ak, tas ies ātri, — Torress atbildēja. — Es pats jau atrodos šeit, un vairāk man nav ko ņemt līdzi.
— Tad jūtieties kā mājās, — sacīja Žoāms Garrals.
Tovakar pat Torress apmetās istabiņā blakus bārddzinim.
Bet Fragozo, atgriezies uz plosta tikai astoņos vakarā, sīki attēloja daiļajai mulatei savus panākumus, ar zināmu lepnumu atkārtodams, ka slavenais Fragozo Augš- amazones baseinā tagad vēl vairāk tiks cildināts.
XIV
LEJUP PA UPI
Divdesmit septītajā jūnijā tika atraisītas tauvas un žan- gada no jauna aizpeldēja pa straumi.
Uz plosta nu bija par vienu braucēju vairāk. No kurienes īstenībā nācis šis Torress? Neviens to nezināja. Kurp viņš devās? Uz Manausu, kā pats apgalvoja. Starp citu, viņš ļoti rūpīgi slēpa savu pagātni, kā arī tikai pirms pāris mēnešiem pamesto nodarbošanos, tāpēc neviens
nespēja iedomāties, ka uz žangadas patvērumu atradis bijušais mežu uzraugs. Bet pakalpīgais Zoāms Garrals ar uzbāzīgiem jautājumiem nevēlējās sabojāt attiecības.
Pieņemdams svešo uz plosta, fazendas saimnieks bija sekojis cilvēcības principiem. Plašajos, neapdzīvotajos Amazones apgabalos it īpaši tolaik, kad tvaikoņi vēl nevagoja lielās upes līmeni, ļoti grūti bija atrast ātru un drošu braukšanas līdzekli. Upju satiksme nebija regulāra, un ceļotājiem visbiežāk vajadzēja kājām lauzties cauri mežu biezoknim. Tā bija ceļojis un joprojām ceļotu arī Torress, ja negadītos šī necerētā izdevība tikt uz žangadas.
Kad Benito Torresu bija iepazīstinājis ar tēvu un izstāstījis, kādos apstākļos viņi reiz tikušies, Torress uz žangadas varēja justies kā pilntiesīgs pasažieris īstā jūras kuģī, pēc patikas brīvi piedalīties kopējā sadzīvē vai arī sava nesabiedriskā rakstura dēļ turēties savrup.
Vismaz pirmajās dienās bija manāms, ka Torress nevēlas tuvināties Garralu ģimenei. Viņš likās ļoti noslēgts, atbildēja, ja kāds ko jautāja, taču pats nevienu neiz- taujāja.
Torress sarunājās tikai ar Fragozo. Varbūt tādēļ, ka tieši šis jautrais ceļa biedrs bija ieteicis viņam ceļot ar žangadu? Dažreiz viņš izvaicāja Fragozo par Garralu dzīves apstākļiem īkitosā, par saimnieka meitas un Manoela Valdesa attiecībām, bet prašņāja ļoti piesardzīgi. Visbiežāk viņš mēdza pastaigāties žangadas priekšgalā vai arī sēdēt savā istabā.
Torress ēda pie viena galda ar Garralu ģimeni, bet sarunās gandrīz nepiedalījās un, beidzis maltīti, nekavējoties aizgāja.
Augu rītu žangada peldēja gar gleznainu salu grupu plašajā Zavari estuārā. Šī lielā Amazones pieteka plūst uz dienvidrietumiem, un visā tās ceļā no iztekas līdz grīvai nav nevienas salas, ne arī krāces. Ap trīstūkstoš pēdu platā grīva sākas dažas jūdzes virs vietas, kur senāk atradās 2avari pilsēta; tās piederība ilgu laiku bija spāņu un portugāļu strīdusābols.
Līdz trīsdesmitā jūnija rītam ceļojums turpinājās bez ievērojamiem notikumiem. Lāgiem žangada sastapa gar krastu peldošu kopā saistītu laivu karavānu, ko vadīja viens pats iezemietis. Drīz vien aizmugurē palika Ararias sala, Kalderona arhipelāgs, Kapiatu sala un daudzas
Jaunekļiem bija izdevies nomedīt kadu zvēru, kas vairāk gan iepriecinātu dabas pētniekus, nevis žangadas virtuveni.
citas, kuras ģeogrāfi vēl nepazīst. Trīsdesmitajā jūnijā locis vēstīja, ka labajā krastā tuvojas Žurupari-Taperas ciematiņš, kur nolēma piestāt uz divām trim stundām.
Manoels un Benito tad devās medībās un pārnesa dažus putnus; tos ar prieku saņēma virtuvene. Turklāt jaunekļiem bija izdevies nomedīt kādu zvēru, kas vairāk gan iepriecinātu dabas pētniekus, nevis žangadas virtuvēm.
Šis četrkājainis mazliet atgādināja ņūfaundlendu.
— Te, lūk, ir retas sugas skudru lācis, — nomezdams medījumu uz plosta, Benito teica.
— Lielisks eksemplārs, kas pelna vietu muzejā! — piebilda Manoels.
— Vai šo dīvaino zvēru noķert ļoti grūti? — ievaicājās Min ja.
— Un kā vēl, māsiņ! — Benito atteica. — Žēl, ka nebija klāt tevis, kas izlūgtos zvēram žēlastību! Bet ir gan sīksta dzīvība šiem sumpurņiem! Vajadzīgas vismaz trīs lodes, lai tādu nogāztu.
Skudru lācis bija liels, garu, iesirmu asti, smailu purnu, ar kuru tas ierokas skudru pūznī, pārtikdams galvenokārt no skudrām; kājas tievas, asiem, piecus sprīžus gariem nagiem, kurus var sažņaugt kopā kā pirkstus dūrē. Taču kas tie ir par nagiem! Ja kāds tajos nonāk, tad skudru lācim jānocērt ķepa, lai upuri atbrīvotu. Šī ķepa ir tik spēcīga, ka ceļotājs Emīls Karreijs pareizi aizrādījis: «Pat tīģeris nespēj izrauties no tās skāvieniem.»