Izbraukusi starp daudzām cauru gadu zaļojošu, dižu koku aizēnotām salām, žangada otrā jūlija rītā sasniedza Sanpaulo di Olivensu; lielākās no minētajām salām bija Zurupari, Rita, Marakanatena un Kururu-Sapo. Žangada aizpeldēja garām arī vairāku nelielu kanālu — tā saucamo igarapē ieteku melnajiem ūdeņiem.
Ūdens tumšā krāsa — raksturīga parādība, kas piemīt daudzām mazām un lielām Amazones pietekām.
Manoels ievēroja, cik krasi šie tumšie ūdeņi atšķiras no Amazones bālganās straumes.
— Šo parādību zinātnieki lūkojuši izskaidrot dažādi, — viņš teica, — tomēr šķiet, ka pat visgudrākie vēl nav nonākuši pie kāda pieņemama slēdziena.
— Ūdens patiesi izskatās pilnīgi melns, ar brīnišķu zeltainu vizmu, — norādīdama uz viegli zaigojošo upes līmeni plosta tuvumā, piezīmēja Minja.
Katrā ziņā tas ir lielisks dzeramais ūdens
— Jā, mīļā Minja, — Manoels piekrita, — jau Hum- bolts ievēroja šo neparasto īpatnību, tāpat kā jūs. Taču, uzmanīgāk ieskatoties, redzēsiet, ka valdošā krāsa šeit ir sēpija.
— Tātad vēl viens fakts, par kuru zinātnieki strīdas! — iesaucās Benito.
— Varbūt pavaicāsim, ko par to domā kaimani, delfīni un lamantīni? — Fragozo ieminējās. — Šie dzīvnieki savām rotaļām meklē tieši tumšos ūdeņus.
— Protams, melnais ūdens tos pievelk it īpaši, — Manoels sacīja. ■— Bet kāpēc? To paskaidrot pārāk grūti. Var būt, ka šo krāsu upē rada ogļūdeņraža šķīdinājums, vai arī tās cēlonis ir upes kūdrainā gultne, akmeņogļu un antracīta slānis, kuram tā laužas cauri. Iespējams, ka to piešķir milzīgais daudzums mikroskopisko augu, kurus straume rauj līdzi. Noteiktas atbildes nav.[19] Katrā ziņā tas ir lielisks dzeramais ūdens, kas atšķiras ar tropu klimatam neparastu svaigumu, tam nav piegaršas, un tas ir pilnīgi nekaitīgs. Pasmeliet mazliet, dārgā Minja, un nobaudiet to! Dzeriet droši!
Ūdens tiešām bija svaigs un tīrs. Tas lieliski aizstātu jebkuru Eiropas dzeramo ūdeni. Ceļotāji ar to piepildīja vairākas fraskas virtuves vajadzībām.
Kā jau teikts, otrā jūlija rītā žangada iebrauca San- paulo di Olivensā, kur lielos vairumos no kokosriekstu čaumalām tiek darinātas garas lūgšanu krelles. Pēc tām ir milzīgs pieprasījums. Var likties dīvaini, ka šīs zemes agrākie saimnieki, tupinambas un tupiniki, tagad galvenokārt nodarbojas ar katoļticības kulta priekšmetu izgatavošanu. Bet, starp citu, kāpēc lai viņi to nedarītu? Tagadējie indiāņi vairs nav agrākie. Vai viņi savu nacionālo apģērbu, papagaiļu spalvu galvas rotu, lokus un sarbakanus nav aizstājuši ar amerikāņu drēbēm — baltām biksēm un kokvilnas pončo, ko auž viņu sievas, parādīdamas šai mākslā īstu meistarību?
Sanpaulo di Olivensa — diezgan ievērojama pilsētiņa ar vismaz divi tūkstoši iedzīvotājiem, kas pārnākuši šeit no kaimiņu ciltīm. Šī tagadējā Augšamazones galvaspilsēta sākumā bija vienkārši misija, kuru 1692. gadā nodibināja portugāļu karmelīti \ bet vēlāk tā pārgāja jezuītu misionāru rokās.
Principā šī zeme piederēja omagvas ciltij, kuras nosaukums nozīmē «plakangalvainie». Tas cēlies no barba- iiska paraduma — indiāņu mātes jaunpiedzimušo galviņas iespīlēja starp diviem dēlīšiem, lai, sekojot modei, piešķirtu galvaskausam iegarenu veidu. Bet, kā jau katra mode, mainījās arī šī; galvas atguva dabiskās formas, un šodien lūgšanu kreļļu tirgotājos vairs neredz ne pēdas no senās deformācijas.
Visa ģimene, izņemot Zoāmu Garralu, izkāpa krastā. Arī Torress vēlējās palikt uz plosta, ne mazākā mērā nekārodams apskatīt pilsētu, kaut gan šķita, ka viņš to vēl nepazīst.
Patiesi, nevarēja teikt, ka nerunīgais dēkainis būtu zinātkārs.
Preču apmaiņu, kas papildināja žangadas kravu, Benito nokārtoja bez grūtībām. Garralu ģimeni sirsnīgi uzņēma pilsētas svarīgākās amatpersonas — cietokšņa komandants un muitas priekšnieks, kurus ieņemamie amati netraucēja nodarboties arī ar tirdzniecību. Viņi pat uzticēja Benito dažus vietējos ražojumus pārdošanai Ma- nausā vai Belemā.
Pilsētu veidoja apmēram sešdesmit mājas nelielā plakankalnē, kas šajā vietā atradās upes stāvajā krastā. Dažas mājas bija apjumtas ar dakstiņiem, ko šajā apgabalā var uzskatīt par retumu; turpretī vienkāršajai Pētera un Pāvila baznīcai bija salmu jumts, kas drīzāk piedienētu Betlēmes kūtiņai, nevis ticības kultam veltītai celtnei vienā no pasaules katoliskākajām zemēm.
Komandantu, viņa adjutantu un policijas priekšnieku ielūdza pusdienās uz žangadas, kur Zoāms Garrals viesus sagaidīja ar pienācīgu godbijību.
Pusdienu laikā Torress bija neparasti runīgs. Viņš stāstīja par saviem ceļojumiem Brazīlijas vidienē kā cilvēks, kam šī zeme labi pazīstama.
•Taču, runājot par ceļojumiem, Torress vienlaikus nekautrējās izprašņāt komandantu, vai viņš labi pazīst Manausu, vai tās komandants pašlaik būtu tur sastopams un vai Manausas galvenais tiesnesis karstajā gadalaikā kaut kur neizbrauc. Šķita, ka, uzdodot šos jautājumus,
[1] Karmelīti — katoļu garīga ordeņa muki.
Torress pazagšus raugās Zoāmā Garralā. No malas tas bija tik labi manāms, ka Benito, ar izbrīnu vērodams Torresu, redzēja tēvu ļoti uzmanīgi ieklausāmies viņa savādajos jautājumos.
Sanpaulo di Olivensas komandants apgalvoja, ka Ma- nausas svarīgākās personas šobrīd atrodoties pilsētā, un pat lūdza Zoāmu Garralu nodot viņiem sveicienus. Kā varēja spriest, žangadai vajadzēja nonākt Manausā, vēlākais, pēc septiņām nedēļām, laikā no divdesmitā līdz divdesmit piektajam augustam.