Pievakarē viesi atvadījās, un trešā jūlija rītā žangada devās tālāk.
Dienas vidū tā pabrauca garām Zakurupas grīvai. Ši upe, pareizāk sakot, kanāls, iztek no Amazones kreisās pietekas īsas. Raksturīga īpatnība — Amazone pati dažviet baro savas pietekas.
Ap trijiem pēcpusdienā žangada pabrauca garām Han- diatubas grīvai; šī varenā upe veļ tumšos viļņus no dienvidrietumiem un, apūdeņojusi indiāņu zemes, ar četrsimt metru platu grīvu pievienojas lielajai artērijai.
Aizmugurē palika daudzas salas: Pimatikaira, Katurija, Čiko, Motačina; dažas no tām bija apdzīvotas, citas tukšas, taču tās visas klāja krāšņa augu valsts, kas it kā nepārtraukta zaļa vītne stiepjas visgarām Amazonei.
XV
JOPROJĀM LEJUP PA STRAUMI
Pienāca piektā jūlija vakars. Tveice jau iepriekšējā dienā bija kļuvusi neciešama un solīja negaisu. Lieli, rūsgani sikspārņi platiem spārniem lidinājās zemu virs Amazones. Starp tiem varēja izšķirt tumši brūnos perros voladors gaišiem vēderiņiem; Minjai un it īpaši Linai tie iedvesa instinktīvas šausmas.
Tie patiešām ir briesmīgi vampīri, kas izsūc asinis lopiem un uzbrūk pat nepiesardzīgi uz lauka aizmigušam cilvēkam.
— Ak, cik pretīgi radījumi! — aizklādama ar rokām acis, iesaucās Lina. — Man bail!
— Turklāt tie ir ļoti bīstami! — piebilda Minja. — Vai nav tiesa, Manoel?
— Tiesa gan, — Manoels atbildēja. — Šiem vampīriem piemīt īpašs instinkts, tie it kā zina, kur visvieglāk piekļūt asinīm, piemēram, aiz auss. Sūcot asinis, sikspārņi nemitīgi plivina spārnus, tā saceļot atsvaidzinošu vēsmiņu, kas gulētāja miegu padara vēl dziļāku. Ir dzirdēti gadījumi, kad cilvēks, ne juzdams sāpju, vairākas stundas ļāvies tādai asins nolaišanai un vairs nav pamodies.
•— Nestāstiet kaut ko tik briesmīgu, Manoel, — teica Jakita, — citādi meitenes nakti neaizvērs acu.
— Nebīstieties, — Manoels atbildēja. — Ja vajadzēs, mēs apsargāsim viņu miegu …
— Klusu! — pēkšņi viņus pārtrauca Benito.
— Kas noticis? — jautāja Manoels.
— Vai nedzirdat tur savādu troksni? — norādīdams uz labo krastu, Benito vaicāja.
— Patiesi gan, — Jakita atbildēja.
— No kā tas ceļas? — Minja jautāja. — Šķiet, ka pa krastu veltos oļi.
— Skaidrs! Zinu gan, ko tas nozīmē! — Benito teica. — Rīt pēc saules lēkta bruņurupuču olu un mazu, svaigu bruņurupucēnu cienītājus krastmalā gaidīs bagātīgs guvums.
Benito nemaldījās. Troksni radīja neskaitāms daudzums dažāda lieluma bruņurupuči, iznākuši krastmalā dēt olas. Izvēlējušies piemērotu vietu, šie abinieki savas olas ierok liedaga smiltīs. Operācija sākas ar saules rietu un beidzas rītausmā.
Pašlaik bruņurupuču vadonis, pametis upes gultni, jau meklēja ērtu, izdevīgu vietu. Tam sekoja tūkstošiem citu bruņurupuču un ar ķepiņām izraka smiltīs garas, platas bedres; kad olas tajās bija sadētas, bruņurupučiem atlika bedres aizbērt un ar savām bruņām cieši noblietēt.
Šī olu dēšana Amazones piekrastes indiāņiem ir ļoti svarīgs notikums. Viņi uzglūn rāpuļiem, nogaida, kad olas sadētas, tad ar bungu skaņām sasauc cilti, izrok olas un guvumu sadala trīs daļās: vienu saņem atradēji, otru — pārējie, trešā pienākas krasta uzraugiem, kuri, līdzīgi policijai, ievāc no iedzīvotājiem meslus.
Bruņurupuči visvairāk iecienījuši smilšainās krastmalas, kas atklājas bēguma laikā, tā saucamos «karaliskos liedagus». Kad visas olas savāktas, sākas indiāņu svētki — spēles, dejas, dzīres; lieli prieki tad ir ari upes kaima- niem, kuri notiesā paliekas.
Bruņurupučiem un to olām Amazones baseina tirdzniecībā ir ievērojama nozīme. Sadējuši olas, bruņurupuči atgriežas upē, kur tos ķer, apgāžot uz muguras, un dzīvus ievieto nožogotos igvātos kā zivis vai arī piesien pietiekami garās auklās pie mieta tā, lai tie varētu klejot krastmalā un peldēt upē. Tādā veidā vienmēr iegūstama svaiga bruņurupuču gaļa.
Citādi rīkojas ar mazuļiem, kuri tikko kā izšķīlušies. Tos nav vajadzības iesprostot vai piesiet. Tiem bruņas vēl mīkstas, gaļa ļoti maiga, un novārītus tos var rīt gluži kā austeres. Pēc šiem bruņurupučiem ir liels pieprasījums.
Taču Amazones un Paras provincēs visai izplatīts vēl kāds cits bruņurupuču olu lietošanas veids. No tām pagatavo labākajam Normandijas vai Bretaņas sviestam līdzīgo «bruņurupuču sviestu»; tā ražošanai izlieto divsimt piecdesmit līdz trīssimt miljonu olu gadā. Bet bruņurupuču, kas smilšainajos krastos aprok neaptveramu daudzumu olu, Amazones baseina ūdeņos netrūkst.
Tā kā bez vietējiem iedzīvotājiem bruņurupučus" medī arī garkājainie ūdens putni, gaisa plēsoņas urubu un upes kaimani, tad to skaits ievērojami samazinās, turpretī cenas nemitīgi aug.
Rītam austot, Benito, Fragozo un daži indiāņi, sakāpuši pirogā, devās uz vienu no lielajām salām, kurai naktī bija pabraukuši garām. Žangada tāpēc nebija jāaptur. Laiva to ātri varēja panākt.
Salas krasta smiltīs vīdēja nelieli pauguriņi, iezīmēdami vietas, kur nakti bija ieraustas olu kaudzītes; zem katra pauguriņa atradās četrdesmit līdz sešdesmit olu. Taču mednieki tās nedomāja atrakt. No olām, kuras karstajās smiltīs gulēja jau divus mēnešus, bija izšķīlušies neskaitāmi daudz bruņurupuču mazuļu, kas skraidīja gar krastu.
Medības bija veiksmīgas. Laiva ātri pildījās ar ērmīgajiem dzīvnieciņiem, kuri nonāca uz žangadas īstajā laikā — tieši pirms brokastīm. Medījums tika sadalīts starp žangadas pasažieriem un apkalpi, bet pievakarē no tā nekas vairs nebija palicis pāri.
Septītā jūlija rītā žangada sasniedza Sanhozē de Ma- turu, pilsētiņu pie nelielas, augstiem meldriem aizaugušas upes, kuras krastos dzīvojošajiem indiāņiem, kā stāsta teika, senāk bijušas astes.