Medības bija veiksmīgas. Laiva ātri pildījās ar ērmīgajiem dzīvnieciņiem.
Astotajā jūlijā, gaismai austot, ceļotāji ieraudzīja San- antonio ciematu — divas trīs aiz augstajiem kokiem noslēpušās būdas — un nonāca pie īsas vai Putumajo grīvas, kuras platums sasniedz deviņsimt metru.
Putumajo ir viena no lielākajām Amazones pietekām. Pie tās sešpadsmitajā gadsimtā spāņi nodibināja pirmās misijas, pēc tam tās nopostīja portugāļi, un tagad no tām vairs nav ne pēdu. Tur atrodami vienīgi dažādu indiāņu cilšu pārstāvji, kuri viegli atšķirami pēc īpatnējiem tetovējumiem.
Putumajo sāk^s Pasto kalnos Kito ziemeļaustrumos un cauri lieliskiem kakao koku mežiem tek uz austrumiem. Simt četrdesmit jūdžu joslā tā ir kuģojama tvaikoņiem, kuru iegrime nav lielāka par sešām pēdām; nākotnē šī upe kļūs par vienu no galvenajiem ūdens ceļiem Rie- tumamerikā.
Bija iestājies nelāgs laiks. Nepārtrauktu lietavu pagaidām nebija, taču negaisi uznāca bieži. Tomēr tas nekavēja žangadas gaitu, kas nebija atkarīga no vēja; lielā apjoma dēļ uz tās nejuta pat Amazones viļņu šūpas; lietus gāzmju laikā Garralu ģimene patvērās mājā. Dīkās stundas vajadzēja kaut kā piepildīt. Tad viņi tērzēja, dalījās iespaidos •— un valodas nerimās.
Arī Torress sāka aizvien dzīvāk iesaistīties sarunās. Raibie piedzīvojumi daudzajos ceļojumos pa Brazīlijas ziemeļiem deva vielu nostāstiem. Šis cilvēks, bez šaubām, bija daudz pieredzējis, bet viņa ciniskie spriedumi klausītājus lielākoties aizskāra. īpašu uzmanību Torress veltīja Minjai. Tas nepatika meitenes līgavainim, kaut arī Torress nebija tik uzmācīgs, lai Manoels uzskatītu par vajadzīgu iejaukties. Turklāt meitene pret Torresu izjuta instinktīvu riebumu, ko nebūt necentās slēpt.
Devītajā jūlijā kreisajā krastā parādījās Tunantinsas grīva; šī pieteka, veldama savus tumšos ūdeņus no ziemeļaustrumiem un vispirms apūdeņodama Kasanas indiāņu zemes, izveidojusi četrsimt pēdu platu estuāru, beidzot pievienojas Amazonei.
Šajā vietā Amazone kļūst īsti varena, bet tās gultni aizvien biežāk aizsprosto dažādas salas un saliņas. Locim vajadzēja likt lietā visu savu māku, lai, lavierējot no krasta uz krastu, vairoties no sērēm, apbraucot ūdens vērpetes un nezaudējot galveno virzienu, veikli izvadītu žangadu cauri šim arhipelāgam.
Viņš būtu varējis iebraukt Agvati-Paranā — īpatnējā dabiskā kanālā, kurš atzarojas no upes mazliet augšpus Tunantinsas grīvas, un atgriezties Amazonē divdesmit jūdzes zemāk caur Žapuras grīvu. Bet, ja platākajā vietā kanāls sasniedz simt piecdesmit pēdu, tad šaurākajā nepārsniedz sešdesmit, tātad žangadai tur būtu grūti izbraukt.
Vārdu sakot, trīspadsmitajā jūlijā sasnieguši Kapuro salu un pabraukuši garām Žutaī, kas plūst no dienvidrietumiem un pievienojas Amazonei ar tūkstoš piecsimt pēdu platu grīvu, apbrīnojuši jaukos, gaišpelēkos pērtiķus cinobrsarkaniem purniem, šos nesātīgos palmu riekstu cienītājus, kuru vārdā nosaukta upe, ceļotāji astoņpadsmitajā jūlijā nonāca pie nelielas pilsētiņas Fonteboas[20].
Te žangada noenkurojās uz divpadsmit stundām, lai ekipāža atpūstos.
Fonteboa, tāpat kā vairums misionāru ciematu Amazones baseinā, ilgo gadu gaitā ne reizi vien mainījusi vietu kopā ar saviem klejojošajiem iedzīvotājiem. Taču jācer, ka nu reiz tā būs izbeiguši šo klaidonību un turpmāk paliks uz vietas. Tas nāks tikai par labu, jo ar savām lapu jumtiem klātajām trīsdesmit mājelēm un Meksikas Melnās Jaunavas baznīcu tā izskatās ļoti pievilcīga. Pilsētiņā mīt ap tūkstoš iedzīvotāju, un tos apgādā indiāņi no abiem Amazones krastiem, audzēdami apkaimes leknajās pļavās lielus ganāmpulkus. Taču ar to viņu nodarbošanās neierobežojas: šie ļaudis ir arī drosmīgi mednieki vai, pareizāk sakot, bezbailīgi lamantīnu ķērāji.
Jau tovakar pat jauniešiem izdevās piedalīties ļoti interesantās medībās.
Tumšajos Kaijaratu ūdeņos, kas ietek Fonteboā, bija manīti divi vaļveidīgi dzīvnieki. Virs ūdens kustējās seši brūngani punkti. Tie bija abu lamantīnu smailie purni un četras spuras.
Nepieredzējis zvejnieks šos kustīgos punktus sākumā noturētu par straumē peldošiem sprunguļiem, bet vietējie iedzīvotāji nemēdza kļūdīties. Un tiešām — drīzumā skaļi svilpieni liecināja, ka lamantīni sparīgi izpūš no plaušām elpošanai nederīgo gaisu.
No krasta atrāvušās divas ubas ar trim zvejniekiem katrā tuvojās lamantīniem, kuri žigli bēga. Tumšie punkti
vispirms iezīmēja garu sliedi upē, pēc tam visi reizē nozuda.
Zvejnieki joprojām uzmanīgi virzījās uz priekšu. Viens no viņiem, bruņojies ar primitīvu harpūnu — nūju, kam galā iedzīta gara nagla, stāvēja ubas priekšgalā, abi pārējie bez trokšņa airēja. Viņi gaidīja, kad nepieciešamība ieelpot svaigu gaisu izdzīs lamantīnus virspusē. Augstākais, pēc minūtēm desmit dzīvnieki noteikti atkal iznirs samērā nelielā attālumā.
Minētais laiks vēl nebija pilnīgi pagājis, kad netālu patiesi parādījās brūnganie punkti un divas ar gaisu sajauktas ūdens strūklas, svilpdamas uzšāvās gaisā.
Ubas piebrauca tuvāk; divas harpūnas aizlidoja reizē; viena no tām netrāpīja mērķī, otra iedūrās lamantīna astes skriemelī.
Ar to pietika, lai dzīvnieku paralizētu, jo, tiklīdz to ievaino, tas zaudē aizstāvēšanās spējas. Lamantīnu auklā lēnām atvilka līdz ubai, pēc tam līdz krastam ciemata piekājē.
Dzīvnieks nebija liels, ne vairāk kā trīs pēdas garš. Šie nabaga radījumi tiek nesaudzīgi vajāti, tāpēc Amazones un tās pieteku ūdeņos to skaits aizvien samazinās un nepagūst pieaugt. Šie kādreizējie milzeņi tagad vairs nepārsniedz septiņas pēdas. Vai tos var salīdzināt ar divpadsmit un piecpadsmit pēdu garajiem lamantīniem., kuri vēl bagātīgi mīt Āfrikas upēs un ezeros?