Taču aizkavēt šo dzīvnieku iznīcināšanu ir gandrīz neiespējami. Lamantīnu gaļa ir sevišķi garda, pat pārāka par cūkgaļu, turklāt ļoti vērtīgs produkts ir eļļa, ko dod trīs collu biezā tauku kārta. Žāvētā veidā gaļa saglabājas ilgi un ir veselīgs ēdiens. Turklāt lamantīni noķerami samērā viegli, tāpēc nav brīnums, ka drīz šī dzīvnieku suga pilnīgi iznīks.
Senāk pieaudzis lamantīns «deva» divus podus eļļas pa simt astoņdesmit mārciņām katrā, bet tagad no tā iegūst ne vairāk kā četras spāņu arobas, tātad pavisam divsimt mārciņu.
Deviņpadsmitajā jūlijā, saulei lecot, žangada atstāja Fontebou un peldēja tālāk starp vientulīgiem upes krastiem gar krāšņām salām kakao biržu pavēnī. Debesīs arvien vairāk sabiezēja smagi, elektrības piesātināti mākoņi, vēstot jaunus negaisus.
Pēc brīža labajā krastā parādījās no dienvidaustru-
Divas harpūnas aizlidoja reizē.
miem plūstošā Zurua. Braucot uz augšu pa dzidrajiem ūdeņiem, kuri satek upē no neskaitāmiem avotiem, varētu itin viegli, bez nepārspējamiem šķēršļiem sasniegt Peru.
— Vai tieši šajā zemē, — Manoels ieminējās, — nav meklējami Oreljanas apbrīnoto kareivīgo amazoņu pēcteči? Taču jāatzīst, ka tagadējās Zuruas piekrastes sievietes priekšteču paraugam neseko, viņas nedzīvo atsevišķās ciltīs. Tās gluži vienkārši ir savu vīru sievas, kas viņus pavada cīņās un tiek cildinātas par drošsirdību.
Žangada peldēja tālāk pa straumi; te Amazone izvērtās īstā labirintā. Paralēli tai tecēja Zapura, viena no Amazones lielākajām pietekām, kuras grīva atrodas astoņdesmit kilometrus zemāk.
Starp abām upēm veidojās kanāli, pietekas, lagūnas, īslaicīgi ezeriņi — šis juceklīgais ūdens ceļu labirints ļoti sarežģīja apgabala hidrogrāfiju.
Locim Araužo ceļveža kartes nebija, viņš visdrošāk uzticējās savai pieredzei un, apbrīnojami veikli manevrējot, ne reizi nemaldījās un nenovērsās no lielās upes gultnes.
Vārdu sakot, divdesmit piektā jūlija pēcpusdienā, sava veiklā loča vadībā pabraukuši garām Paranitaperas ciematam, žangada apstājās pie ieejas Egas vai Tefes ezerā, kurā neuzskatīja par vajadzīgu iegriezties, — lai turpinātu ceļu pa Amazoni, tikpat nāktos braukt atpakaļ.
Taču Egas pilsēta ir diezgan ievērojama. To bija vērts apskatīt. Tāpēc tika nolemts, ka žangada šeit noenkurosies līdz divdesmit septītajam jūlijam un rīt, divdesmit sestajā, Garralu ģimene pirogā brauks uz Egu.
Pa to laiku uzcītīgā žangadas ekipāža varēs kārtīgi atpūsties.
Nakts pagāja diezgan stāva krasta tuvumā, kur nekas netraucēja žangadas mieru. Pie apvāršņa šur tur uzliesmoja zibeņi, bet negaiss pagāja garām.
XVI
EGA
Divdesmit sestajā jūlijā astoņos no rīta Jakita, Minja, Lina un abi jaunekļi gatavojās doties krastā.
Zoāms Garrals līdz šim vēl ne reizi nebija vēlējies atstāt žangadu, bet tagad, paklausīdams sievas un meitas dedzīgajiem lūgumiem, pameta savu parasto nogurdinošo darbu un devās līdzi pastaigā.
Torress nekāroja redzēt Egu — par lielu prieku Ma- noelam, kurš, sajuzdams pret šo vīru riebumu, gaidīja izdevību, lai viņam to apliecinātu.
Bet Fragozo šī pilsēta interesēja vairāk nekā Taba- tinga, kas salīdzinājumā ar šo bija tikai nožēlojams miests.
Turpretī Ega ar pusotra tūkstoša iedzīvotājiem ir apkaimes centrs, kur mīt visas ievērojamās administratīvās personas: militārais komandants, policijas priekšnieks, miertiesnesis, muitas priekšnieks, skolotājs un garnizons dažādu pakāpju virsnieku vadībā.
Ja pilsētā dzīvo tik daudz augstu amatpersonu ar sievām un bērniem, tad jādomā, ka bārddziņu un frizieru tur netrūkst. Tāpēc Fragozo necerēja šeit gūt kādu labumu.
Labi zinādams, ka Egā neizdosies nopelnīt, simpātiskais jauneklis tomēr labprāt gribēja piedalīties pastaigā, jo jauno saimnieci taču pavadīja Lina; bet pēdējā brīdī pirms došanās ceļā, paklausīdams Linas lūgumam, Fragozo nolēma palikt uz žangadas.
— Fragozo kungs! — Lina paaicināja viņu sāņus.
— Klausos, Linas jaunkundz! — Fragozo teica.
— Šķiet, ka jūsu draugs Torress netaisās nākt līdzi uz pilsētu?
— Jā, viņš paliks tepat; es jūs ļoti lūdzu, Linas jaunkundz, nesauciet viņu par manu draugu!
— Bet vai tieši jūs viņam neieteicāt braukt ar mums kopā, pirms viņam pašam tas ienāca prātā?
— Jā gan, un, ja vēlaties zināt manas domas, bīstos, ka todien esmu izdarījis lielu aplamību.
— Bet, ja gribat zināt manējās, — šis cilvēks man nepatīk.
— Un man jo mazāk, Linas jaunkundz, turklāt no manis neatkāpjas nojauta, ka esmu viņu kaut kur redzējis. Palikušas tikai miglainas atmiņas, bet skaidrs ir viens: iespaids nekādā zinā nebija patīkams.
— Kur un kad jūs varējāt satikt šo Torresu? Vai tiešām neatceraties? Derētu zināt, kas viņš ir un galvenais — kas viņš bijis.
— Nē … Veltas pūles . .. Vai tas bija sen? Kādā zemē un kādos apstākļos?.,. Nekādi nespēju atcerēties!
— Fragozo kungs!
— Klausos, Linas jaunkundz!
— Palieciet uz plosta un uzmaniet Torresu, kamēr būsim prom!
— Ka?! — Fragozo iesaucās. — Nepavadīt jūs uz Egu un veselu dienu neredzēties!
— Es jūs lūdzu!
— Tā ir pavēle? .,,
— Nē, lūgums!
— Tad palieku.
— Fragozo kungs!
— Linas jaunkundz?
— Pateicos jums.
— Tādā gadījumā paspiediet man ciešāk roku, — Fragozo sacīja. — Esmu to pelnījis.
Lina krietnajam puisim pasniedza roku, kurš mirkli to paturēja savējā, lūkodamies meitenes daiļajā sejiņā. Lūk, kāpēc Fragozo neiekāpa pirogā, bet kļuva slepens Tor- resa uzmanītājs. Vai Torress nojauta, kādu nepatiku viņš visos vieš? Iespējams, bet droši vien viņam bija svarīgāki iemesli to neņemt vērā.