No trokšņa iztrūcies, Torress, allaž radis būt cīņas gatavībā un spēji pamosties no miega, vienā rāvienā veikli pielēca kājās.
Viņš uzreiz saprata, kas stāv viņa priekšā.
— Guariba! — mežu uzraugs iekliedzās.
Un, satvēris blakus nolikto mačeti, Torress nostājās aiz- sargpozīcijā. Ieraudzījis, ka gulētājs piecēlies, pērtiķis nobijies nekavējoties atkāpās, jo lielā dūša acumirklī saplaka, un tad ar pāris lēcieniem zvērs ātri nozuda kokos.
— Pēdējā brīdī! — Torress iesaucās. — Nelietis mani būtu nogalinājis bez liekām ceremonijām.
Pēkšņi Torress atkal pamanīja pērtiķi, kas, apstājies soļu divdesmit tālāk, noskatījās viņā un, grozīdams rokās dārgo kārbiņu, it kā ņirgādamies šķobīja ģīmi.
— Blēdis! — Torress atkal iekliedzās. — Viņš mani nav nogalinājis, toties izdarījis ko ļaunāku — apzadzis!
Torresam nerūpēja tas, ka visa viņa nauda atrodas
Torress ar jauniem spēkiem vajaja gualibu.
kārbiņā, viņš galvenokārt uztraucās noglabātā dokumenta dēļ, jo tā zaudējums galīgi sagrautu viņa ieceres.
— Tūkstoš velnu! — dēkainis iesaucās.
Tad, gribēdams par katru cenu atgūt nolaupīto, metās pērtiķim pa pēdām.
Viņš skaidri zināja, ka panākt veiklo dzīvnieku nebūs viegli. Pa zemi tas skrien pārāk ātri, kokos rāpjas un lec pārāk augstu. Skrējienā vai lidojumā no zara uz zaru to varētu apturēt vienīgi labi tēmēta lode, bet Torresam nebija šaujamā. Medību nazis un enšada noderētu vienīgi tad, ja viņš guaribu panāktu.
Torress acumirklī saprata, ka pērtiķi izdosies notvert tikai ar viltu. Tātad gudrais dzīvnieks būs jāpārspēj viltībā. Vajadzēja apstāties, noslēpties aiz kāda koka, nozust biezoknī, lai pērtiķi aizkavētu vai liktu tam griezties atpakaļ: tas bija vienīgais, ko atlika mēģināt. Atsākdams vajāšanu, Torress tā arī rīkojās; taču, viņam nozūdot, pērtiķis pacietīgi gaidīja, kad viņš atkal parādīsies, un šis manevrs Torresu tikai lieki nogurdināja.
— Sasodītais guariba! — pēc brītiņa viņš iesaucās. — Tādā veidā es itin neko nepanākšu, bet nelietis mani aizvilinās atpakaļ pie Brazīlijas robežām. Kaut nu būtu nometis kārbiņu zemē! Bet kas to deva! Šķindošās zelta monētas pērtiķi uzjautrina. Ak tu, nolāpītais zagli! Kad es reiz tikšu tev klāt…
Un Torress ar jauniem spēkiem vajāja guaribu, kas joprojām veikli izvairījās.
Pagāja vesela stunda, taču nekas nemainījās. Torress neatlaidīgi sekoja dzīvniekam. Kā lai viņš tiek pie bagātības bez svarīgā dokumenta?
Tad Torresu pārņēma dusmas. Viņš lādējās, spēra zemes gaisā, draudēja guaribam. Dzīvnieks kā ķircinādamies atbildēja vienīgi ar ņirdzīgu grimasi, kas vajātāju padarīja vai traku.
Torress atkal metās pērtiķim pakaļ. Viņš aizelsies skrēja, pīdamies garajā zālē, biezajos krūmos, liānu staipekņos, caur kuriem guariba lēca tik veikli kā īsts sporta meistars. Reizēm ceļu aizšķērsoja zālē noslēpušās resnas koku saknes. Torress klupa un atkal cēlās. Beidzot, pats to nemanīdams, sāka kliegt: «Palīgā, palīgā! Ķeriet zagli!» — it kā viņu kāds varētu sadzirdēt.
Galu galā spēki izsīka — un gluži bez elpas cilvēks bija spiests apstāties.
— Tūkstoš velnu! —- viņš norūca. — Dzīties pakaļ izbēgušiem nēģeriem cauri krūmu biezokņiem bija daudz vieglāk. Bet gan es šo nolādēto pērtiķi noķeršu! Neatkāpšos, nekādā ziņā neatkāpšos, kamēr vien kājas mani nesīs, un tad tik mēs redzēsim! …
Manījis, ka mežu uzraugs vairs neseko, guariba apstājās. Zvērs atvilka elpu, kaut gan nebija ne tuvu tā nomocījies kā Torress, kurš aiz noguruma vairs nespēja ne pakustēties.
Grauzdams dažas no zemes izrautas saknes un pa brītiņam žvadzinādams sev pie auss kārbiņu, pērtiķis tā nostāvēja minūtes desmit.
Satracinātais Torress apmētāja dzīvnieku akmeņiem, bet, tā kā viņš tēmēja no liela atstatuma, akmeņi nekādu ļaunumu nenodarīja.
Bija pēdējais laiks kaut ko uzsākt. No vienas puses — turpināt pērtiķa vajāšanu bez jebkādām cerībām uz panākumiem šķita neprāts; no otras — galīgi samierināties ar nejēdzīgo gadījumu, kas izpostīja Torresa ieceres, nozīmētu padoties, turklāt pārāk sāpīgi būtu, ja muļķa dzīvnieks viņu piemānītu un iznerrotu.
Un tomēr Torress saprata, ka, tumsai iestājoties, zaglis bez pūlēm nozudīs, bet viņš, apzagtais, šajā biezoknī nespēs rast ceļu atpakaļ. Sekodams guaribam, viņš bija aizgājis vairākas jūdzes prom no upes krastiem, un vairs nebūtu viegli turp atgriezties.
Torress vilcinājās. Viņš lūkoja mierīgi apsvērt savu stāvokli un, vēlreiz izlamājies, beidzot gandrīz bija ar mieru atteikties no kārbiņas, taču, neviļus atkal iedomājies nolaupīto dokumentu un ar to saistītos nākotnes plānus, nolēma mēģināt vēl pēdējo reizi.
Viņš piecēlās.
Piecēlās arī guariba.
Torress spēra dažus soļus uz priekšu.
Pērtiķis tikpat daudz soļu atkāpās, taču šoreiz biezoknī nenozuda, bet apstājās zem milzīga gumijkoka — šā koka dažādās pasugas plaši izplatītas visā Amazones augšteces baseinā.
Aptvert stumbru ar visām četrām, rāpties augšup akro- bātiskā vai, pareizāk sakot, pērtiķa veiklībā, ar stingro asti ieāķēties pirmajos līmeniskajos zaros četrdesmit pēdu virs zemes — tā lunkanajam guaribam bija tikai rotaļa, kas prasīja dažas sekundes.
Tie bija brazīliešu mednieki.
Apsēdies ērtāk zaros, pērtiķis atsāka pārtraukto maltīti, plūkdams augļus, kuri gadījās pa tvērienam. Atklāti sakot, arī Torresam nebūtu kaitējis iestiprināties un nodzerties, bet — kur nu! Viņa ceļa soma bija gluži saplakusi un blašķe — iztukšota.