Выбрать главу

Tajā vakarā atgadījās tikai viens ievērības cienīgs no­tikums,

Pēc Žoāma Garrala aicinājuma pie žangadas piestāja lejup pa straumi peldoša piroga.

—    Vai tu dodies uz Manausu? — 2oāms Garrals vai­cāja indiānim, kurš stāvēja laivā ar airi rokās.

—    Jā, — indiānis atbildēja.

—    Kad tur nokļūsi?

—    Pēc nedēļas.

—   Tātad daudz ātrāk nekā mēs. Vai tu Manausā ne­varētu nodot kādu vēstuli?

—    Labprāt.

—   Tad ņem to, draugs, un aizved uz Manausu!

Indiānis paņēma 2oāma Garrala vēstuli reizē ar sauju

reisu — kā atlīdzību par pakalpojumu.

Neviens no ģimenes locekļiem notikušo neredzēja, jo visi jau bija sagājuši mājā. Vienīgais aculiecinieks bija Torress. Viņš pat noklausījās 2oāma Garrala sarunā ar indiāni, un Torresa sadrūmušā seja liecināja, ka vēstules nosūtīšana viņu nepatīkami pārsteidz.

XVII

UZBRUKUMS

Kaut ari Manoels klusēja, lai neizraisītu vētrainu scēnu, nākamajā dienā viņš tomēr nolēma izrunāties ar Benito par Torresu.

—    Benito, — aizvedis draugu žangadas priekšgalā, Manoels uzsāka, — man tev kas sakāms.

Parasti smaidīgais Benito apstājies pavērās Manoelā, un viņa seja sadrūma.

—   Varu iedomāties, — viņš noteica. — Vai par Tor­resu?

—    Jā, Benito!

—    Es gribēju runāt ar tevi par to pašu, Manoel.

—    Tātad arī tu esi ievērojis, ka viņš pievērš uzmanību Minjai? — Manoels nobālis jautāja.

—    Ak, tāda cilvēka dēļ tu taču nekļūsi greizsirdīgs! — Benito spēji iesaucās.

—    Nekādā ziņā! — Manoels atbildēja. — Pasarg dievs, lai es apvainotu meiteni, kura drīz kļūs mana sieva! Nē, Benito! Viņai šis afērists ir pretīgs. Nekas tam­līdzīgs nav man prātā, tikai riebjas noskatīties, kā šis slīpētais zellis uzbāžas ar savu sabiedrību tavai mātei un māsai, lūkodams pieglaimoties jūsu ģimenei, kuru es uzskatu tikpat kā par savējo.

—    Manoel, — Benito nopietni teica, — saprotu tavu nepatiku pret šo aizdomīgo tipu un, ļaudamies savām iz­jūtām, jau sen būtu aiztriecis viņu no žangadas. Taču neiedrošinos to darīt.

—    Neiedrošinies?! — satvēris draugu pie rokas, Ma­noels iesaucās. — Kāpēc? …

—    Paklau, Manoel, — Benito turpināja. — Tu esi labi nopētījis Torresu, vai nav tiesa? Tu esi ievērojis, ka viņš aplido manu māsu. Jā, bez šaubām. Bet vai tajā pašā laikā tu neredzi, ka šis aizdomīgais subjekts nenovērš acu no mana tēva, uzmana viņu ar neizprotamu neatlai­dību un, šķiet, perina ļaunus plānus?

—    Ko tu saki, Benito? Vai ir kāds pamats domāt, ka Torress vēl ļaunu tavam tēvam?

—    Nē, nav… Un neko tādu es arī nedomāju, — Be­nito atbildēja. — Tā ir tikai nojauta. Bet ieskaties labāk

Torresā, papēti vērīgāk viņa seju — un tu manīsi, cik ļauns smīns tajā pavīd, tiklīdz viņš uzlūko tēvu.

—   Nul tādā gaidījumā, Benito, jo vairāk ir jātiek no viņa vaļā! — Manoels iesaucās.

—    Vairāk vai mazāk… — Benito atteica. — Ma­noel … Es baidos … No kā? Pats nezinu … Bet likt tē­vam Torresu padzīt… Tas, šķiet, nebūtu piesardzīgi. Atkārtoju — es baidos, kaut gan šīm bailēm nav nekāda pamata.

Tā runājot, Benito dusmās trīcēja.

—   Tātad tu domā, ka jānogaida? — Manoels vaicāja.

—   Jā… vajag nogaidīt, pašlaik neko neizlemt un gal­venais — nezaudēt modrību!

—    Galu galā pēc divdesmit dienām mēs būsim Ma­nausā, — Manoels piezīmēja. — Torress tur paliks. Viņš aizies, un mēs uz visiem laikiem no viņa atbrīvosimies. Bet tikmēr viņš jāpatur acīs.

—    Tu mani saproti, Manoel? — Benito vaicāja.

—    Saprotu, dārgais draugs un brāli! — Manoels teica.

—    Taču tavas bažas man vēl nav gluži skaidras, tāpēc ne­spēju tajās dalīties. Kāds sakars tavam tēvam ar šo dēkaini? Skaidrs, ka tēvs nekad agrāk viņu nav pazinis.

—    Negribu teikt, ka tēvs Torresu pazīst, — Benito at­bildēja, — un tomēr! … Rādās, ka Torress kaut ko zina par viņu … Ko šis vīrs meklēja fazendas apkaimē, kad mēs satikāmies Ikitosas mežā? Kāpēc viņš toreiz norai­dīja mūsu viesmīlību, bet vēlāk visu iekārtoja tā, ka bi­jām spiesti viņu pieņemt uz žangadas? Kad iebraucām Tabatingā, arī viņš tur bija priekšā, it kā būtu mūs jau gaidījis. Vai šī tikšanās bija vienīgi nejaušība vai jau iepriekš izplānota? Vērojot Torresa spītīgo un reizē šau­dīgo skatienu, dīvainā sagadīšanās man neiziet no prāta… Nezinu … Esmu galīgi apjucis un neko nesa­protu. Ak, kāpēc es aicināju viņu līdzi!

—    Lūdzu, nomierinies, Benito!

—    Manoel! — Benito likās pavisam zaudējis savaldu.

—    Nudien, ja runa būtu par mani, es šo vīru, kas mums visiem iedveš tikai riebumu, lieki neprātojot, pārmestu pār bortu. Bet, tā kā jautājums skar tēvu, bīstos, ka, ļaujot vaļu jūtām, panākšu pretējo. Man ir tāda no­jauta, ka sacelties pret viltīgo naidnieku, iekams viņš pats nav sevi atklājis, riskanti… Pagaidām mums nav tiesības un nepienākas tā rīkoties! … Bet uz žangadas

viņš allaž ir mūsu uzmanības lokā, un, ja tēvu labi ap­sargāsim, Torress agri vai vēlu būs spiests nomest liekuļa masku un, lai cik smalka arī būtu viņa spēle, sevi no­dot. Vārdu sakot, jāpaciešas.

Iznākdams uz klāja, draugu sarunu iztraucēja Torress. Viņš greizi noskatījās jaunekļos, taču neteica ne vārda.

Benito nemaldījās; pārliecināts, ka neviens viņu neno­vēro, dēkainis nenolaida acu no Žoāma Garrala. Apgal­vodams, ka Torresa seja kļūst ļauna, kad viņš noraugās tēvā, Benito nebūt nekļūdījās.

Kāda noslēpumaina saite vienoja šos abus cilvēkus? Kāds sakars — bez šaubām, pašam nezinot — Zoāmam Garralam, īstam cēluma iemiesojumam, varēja būt ar šo otru?