Pašreizējos apstākļos, kad Torresu uzmanīja abi jaunekļi, turklāt Lina un Fragozo, viņam būtu grūti darīt ko tādu, kas acumirklī netiktu aizkavēts. Iespējams, ka Tor- resam tas bija skaidrs. Lai vai kā, viņš to neizrādīja un savu izturēšanos nemainīja.
Apmierināti, ka izrunājušies, Manoels un Benito nolēma Torresu nemitīgi uzmanīt un neuzsākt neko, kas viņā izraisītu aizdomas.
Nākamajās dienās žangada pabrauca garām Kamarai, Aru un Žuripari, kuras tek paralēli Amazones labajam krastam, bet, nepievienodamās lielajai upei, plūst uz dienvidiem, kur kopā ar Purusas ūdeņiem atgriežas Amazonē. Desmitajā augustā piecos vakarā žangada noenkurojās iepretī Kokosu salai.
Uz tās atradās seringeiro — kaučuka ievācēju ciems. Apzīmējums seringeiro cēlies no kaučuka koka nosaukuma — seringeira, ko zinātnieki apzīmē par siphonia elastica
Stāsta, ka nevērīgas apiešanās un nemākulīgas ekspluatācijas dēļ kaučuka koku skaits Amazones baseinā samazinās; taču Madeiras un Purusas krastos, kā arī pie citām Amazones pietekām vēl aug ļoti plaši seringeiras meži.
Kokosu salā divdesmit indiāņu ievāca un apstrādāja kaučuku, ko visbiežāk mēdz darīt maijā, jūnijā un jūlijā.
Kad koku stumbri, kurus palu laikā apskalo četras
1 Sens Brazīlijas hevejas nosaukums.
pēdas augsts ūdens, jau nobrieduši un derīgi kaučuka iegūšanai, indiāņi ķeras pie darba.
Pēc dziļa grieziena gremzdos viņi piekar zem koka nelielu podiņu, kas diennakts laikā piepildās ar pienainu šķidrumu; kaučuku var ievākt arī ar bambusa stobriņu, kura vienu galu iebāž koka pakājē novietotā traukā.
Lai iegūtā sula saglabātu sveķaino vielu, indiāņi to ap- dūmo, dedzinot asaji palmu riekstus. Sulu iesmeļ koka liekšķerē un tur dūmos, kur tā gandrīz uzreiz sabiezē; masa nokrāsojas pelēcīgi dzeltena un sastingst. Gatavo kaučuku kārtu pa kārtai, noņem no liekšķeres; pēc tam to žāvē saulē, kur tas sacietē vēl vairāk un iegūst savu parasto brūno krāsu. Ar to kaučuka iegūšana pabeigta.
Izmantodams gadījumu, Benito atpirka no indiāņiem visu kaučuku, kas glabājās uz pāļiem celtajās būdās. Maksa par kaučuku bija pietiekami augsta, lai indiāņi justos apmierināti.
Četras dienas vēlāk, četrpadsmitajā augustā, žangada sasniedza Purusas grīvu.
Šī upe arī pieder pie Amazones labā krasta lielākajām pietekām, un pa to vairāk nekā piecsimt jūdzes var peldēt pat lieli kuģi. Purusa plūst no dienvidrietumiem, un tās grīva ir ap četri tūkstoši pēdu plata. Upes krastus apēno gumijkoki, tavarisi, nipa palmas un cekropijas; Amazonei tā pievienojas ar piecām atzarēm.
Locim Araužo vadīt žangadu te nebija grūti. Salas tagad daudz retāk aizšķērsoja ceļu, un Amazones platums sasniedza vismaz divas jūdzes.
Šā iemesla dēļ straume plostu nesa vienmērīgāk, un astoņpadsmitajā augustā tas noenkurojās iepretī Peskeiro ciematam, kur nācās pavadīt nakti.
Saule jau bija ļoti zemu; ar šajās paralēlēs raksturīgu ātrumu kā milzīga ugunīga lode tā spēji nogrima aiz apvāršņa. Tumsa šeit nomaina dienas gaismu gandrīz bez jebkādas pārejas — kā teātrī, kur, lai attēlotu nakti, visas rampas ugunis nodziest uzreiz.
Žoāms Garrals ar sievu, Lina un vecā Sibēla sēdēja pie mājas.
Torress brīdi grozījās tuvumā, it kā gribēdams parunāt ar saimnieku divatā, taču Pasanjas tēvs, pienācis klāt, lai visiem novēlētu labu nakti, viņu iztraucēja, un viņš beidzot nozuda būdā.
Žangadas malās savos posteņos snauda indiāņi un
Lai iegūtā sula saglabātu sveķaino vielu, indiāņi to apdūmo.
negeri. Araužo sēdēja priekšgalā, vērodams straumi, kas ātri viņus nesa tālāk.
Manoels un Benito, pirms gulētiešanas pastaigādamies pa žangadu, smēķēja un bezrūpīgi tērzēja, kaut gan ne mirkli nezaudēja modrību.
Pēkšņi Manoels pastiepa roku un, apturējis Benito, teica:
— Savāda smaka! Varbūt es maldos? Vai tu neko nesaod? . . . Varētu likties …
— … ka ož muskuss! — Benito piebilda. — Krastā droši vien guļ kaimani.
— Cik prātīgi rīkojusies daba, piešķirdama kaimaniem šo nodevīgo smaku!
— Jā, kā par laimi, — sacīja Benito, — jo šie dzīvnieki ir ļoti bīstami.
Tumsai iestājoties, kaimani izlien no ūdens, lai krastā ērti pavadītu nakti. Atmuguriski rāpjoties, viņi salien alās un, plaši atvēruši muti ar vertikāli izslietu augšžokli, aizmieg, ja vien neuzglūn laupījumam. Savu upuri plēsoņas noķer kā nieku vai nu zem ūdens, peldot vienīgi ar astes palīdzību, vai uz sauszemes, skrejot tik ātri, ka cilvēks ar tiem nespēj sacensties.
Šajos plašajos liedagos krokodili dzimst, dzīvo un nobeidzas pēc neparasti gara mūža. Vecus simtgadīgus kai- manus no citiem atšķir ne vien zaļganā apsūnojusī mugura un kraupainā āda, bet arī raksturīgā asinskāre, kas ar gadiem pieaug. Benito pareizi aizrādīja, ka šie dzīvnieki ir ļoti bīstami un ka no tiem jāpiesargās.
Pēkšņi priekšgalā atskanēja kliedzieni:
— Kaimani! Kaimani!
Abi draugi sarāvās un palūkojās turp.
Uz žangadas bija uzrāpušies trīs lieli — piecpadsmit divdesmit pēdu gari krokodili.
-— Pie ieročiem! Pie ieročiem! — sauca Benito, mādams indiāņiem un nēģeriem, lai atkāpjas.
— Skrieniet uz būdām! — Manoels sauca. — Slēpieties ātrāk!
Acumirklī uzbrukt kaimaniem nebūtu prātīgi, vispirms vajadzēja kaut kur patverties.
Ļaudis nozuda zibens ātrumā. Garralu pāris iebēga savā mājā, viņiem sekoja abi jaunekļi. Indiāņi un nēģeri salīda teltīs un būdās.
Kaimans krītot ierāva viņu līdzi upē.
Aizbultēdams durvis, Manoels ievaicājās:
— Bet kur tad Min ja?
— Viņas te nav! — izskrējusi no kundzes istabas, pavēstīja Lina.