Nakts pagāja bez starpgadījumiem, taču Zoāms Garrals bija piekodinājis uzmanīties.
Divdesmitā augusta rītā locis, turēdamies labajā pusē, jo kreisajā bija ūdens vērpetes, vadīja žangadu starp krasta kraujām un salām.
Apkaime aiz augstā krasta bija kā nosēta gan lielākiem, gan mazākiem tumšiem ezeriņiem, tādiem kā Kal- derons, Varandeina un citi. Šī ezeru zeme norādīja, ka tuvojas pati ievērojamākā Amazones pieteka Rionegro. Līdz šejienei lielās upes īstais nosaukums vēl bija Sali- moinsa; tikai aiz Rionegro grīvas tā iegūst vārdu, ar kuru pati varenākā pasaules upe pazīstama.
Todien žangadai nācās peldēt visai īpatnējos apstākļos.
Atzare, kuru locis izvēlējās braukšanai starp Kalde- tonas salu un sauszemi, bija ļoti šaura, kaut gan pa gabalu likās plata. Šī šķietamība bija izskaidrojama ar to, ka salu, kas tikai nedaudz paceļas virs vidējā upes līmeņa, vēl klāja palu ūdeņi.
Abos krastos auga gigantiski koki, kuru galotnes slējās piecdesmit pēdu augstumā, bet sapinušies zari liecās pāri no viena krasta uz otru kā milzīga zaļa arkāde.
Grūti iedomāties gleznaināku ainavu nekā šis applūdinātais mežs kreisajā krastā, kas šķita iestādīts ezera vidū. Milzu stumbri iznira no mierīgā, dzidrā ūdens, kas neparasti tieši atainoja savā starpā savijušās lapotnes. Atspulgs nebūtu skaidrāks pat tad, ja koki atrastos virs milzu spoguļa, līdzīgi miniatūrām ziedu vāzēm, kādas mēdz rotāt svētku galdus. Neviens nespētu atšķirt attēlu no īstenības. Stumbri likās divreiz garāki nekā patiesībā un kā augšā, tā lejā nobeidzās ar platu zaļu lapu jumu, veidojot it kā divus kupolus, starp kuriem peldēja žangada.
Locim plosts bija jāizvada cauri šīm arkām, pret kurām klusi šļakstēja ūdens. Griezties atpakaļ bija par
Lina norādīja uz ūdensrozēm ar milzīgām platām lapām.
vēlu. Lai izvairītos no triecieniem abās pusēs, vajadzēja loti uzmanīgi manevrēt.
Te Araužo īsti parādīja savu veiklību, turklāt locim lieliski palīdzēja komanda. Koku stumbri bija stingrs atbalsta punkts garajiem ķekšiem, un plosts virzienu nezaudēja. Mazākais trieciens, kas žangadu sagrieztu šķērsām, varēja pilnīgi izjaukt milzīgo konstrukciju un kļūt par bojā ejas cēloni ja ne ekipāžai, tad visai vērtīgajai kravai.
— Jāatzīst, ka šeit ir ļoti skaisti, — Minja teica, — cik labi būtu, ja mēs, pasargāti no svelmainās saules, vienmēr brauktu pa mierīgu straumi!
— Tas būtu patīkami un reizē bīstami, mīļā Minja, — piezīmēja Manoels. — Bez šaubām, piroga šeit varētu peldēt droši, taču tik garam plostam kā mūsējais izdevīgāka ir neaizsprostota, plaša, liela upe.
— Nepaies ne divas stundas, un mēs tiksim cauri šim mežam, — Araužo sacīja.
— Tādā gadījumā jātur vaļā abas acis! — iesaucās Lina. — Šis skaistums drīz būs garām. Ak, mīļā kundze, vai redzat pērtiķu barus, kas draiskojas zaros, un putnus, kuri spoguļojas dzidrajā līmenī?
— Un virs ūdens plaukst puķes, šūpodamās straumē kā liegā vējiņā, — piebilda Minja.
— Bet garās liānu stīgas ērmoti stiepjas no koka uz koku, — jaunā mulate turpināja.
— Tikai nevienas liānas galā vairs nekarājas Fragozo, — viņas saderinātais piemetināja. — Jums tomēr izdevās noplūkt reti skaistu ziedu Ikitosas mežā!
— Ko jūs neteiksiet, kāds retums — otru tādu neatrast! — Lina zobgalīgi atcirta. — Ak, kundze, parau- gieties šurp uz šiem brīnumainajiem ziediem!
Un Lina norādīja uz ūdensrozēm kokosrieksta lielumā, ar milzīgām, platām lapām. Bet tālāk, kur iezīmējās applūdinātais krasts, auga platlapainās niedres mukumas, kuru elastīgie stiebri, dodot ceļu pirogai, paši pašķiras un atkal sakļaujas. Medniekam šeit būtu zaļa dzīve, jo augstajā, biezajā niedrājā, kas šūpojās straumē, lidinājās neskaitāms daudzums ūdens putnu.
Uz kāda pusapgāzta veca stumbra kā sastinguši pozēja ibisi; pelēkās dzērves nekustīgi stāvēja uz vienas kājas; cienīgie flamingi starp zaļajām niedrēm pa gabalu atgādi-
Divu stundu brauciens cauri applūdinātajam mežam beidzas bez starpgadījumiem.
nāja izplestus saulessargus. Vēl daudz citu krāšņu putnu atdzīvināja nelielo līci.
Bet pa ūdens virsmu slīdēja gari, lunkani zalkši, starp tiem varbūt arī viens otrs bīstams zutis, kas ar savu elektrisko lādiņu paralizē un galu galā nobeidz kā cilvēkus, tā -arī visstiprākos dzīvniekus.
No šiern zušiem vajadzēja piesargāties, bet jo vairāk no ūdensčūskām anakondām. Apvijušās ap koku, tās sastingst un gaida upuri, tad pēkšņi atritinās, izstiepjas, satver laupījumu un ieskauj savos stiprajos gredzenos, kas spēj nožņaugt pat vērsi. Amazones mežos šie rāpuļi mēdz būt līdz trīsdesmit pēdu gari, bet, pēc Karreja nostāstiem, sastopamas arī četrdesmit septiņas pēdas garas anakondas, resnas kā mucas.
Ja tāda ūdensčūska nokļūtu uz žangadas, tā būtu tikpat bīstama kā kaimani.
Par laimi, ceļotājiem nevajadzēja cīnīties ne ar elektriskajiem zušiem, ne ar žņaudzējčūskām, un aptuveni divu stundu brauciens cauri applūdinātajam mežam beidzās bez starpgadījumiem.
Pagāja trīs dienas. Žangada tuvojās Manausai. Pēc divdesmit četrām stundām tai vajadzēja nonākt pie Rionegro grīvas iepretī Amazones provinces galvaspilsētai.
Patiesi, divdesmit trešajā augustā piecos vakarā tā apstājās Muras salas ziemeļos, pie zemesraga upes labajā krastā. Atlika šķērsot upi un veikt trīs jūdzes, lai iebrauktu ostā.
Bet, tā kā tuvojās nakts, locis Araužo darīja pareizi, palikdams uz vietas. Atlikušās jūdzes prasītu trīs stundas, taču, lai cīnītos ar straumi, pirmkārt bija nepieciešama laba redzamība.
Tajā vakarā nosprieda ceļojuma pirmās daļas laimīgās beigas atzīmēt ar mielastu. Bija veikta puse Amazones, un šis notikums pelnīja līksmas, svinīgas vakariņas. Braucēji vienojās, ka «uz Amazoņu upes veselību» derētu uzdzert glāzi vīna.