Vienlaikus nolēma svinēt Fragozo un daiļās Linas saderināšanos. Manoels un Minja bija saderināti Ikitosā jau pirms vairākām nedēļām. Tagad jauno kungu paraugam sekoja šis uzticīgais pāris, ko pie Garralu ģimenes saistīja sirsnīgas pateicības jūtas.
Tātad kopā ar cienījamo ģimeni pie galda sēdās Lina, kas arī turpmāk bija nolēmusi palikt pie savas kundzes, un Fragozo, kurš savukārt gatavojās kalpot Manoelam; jaunais pāris ieņēma viņiem paredzētās goda vietas.
Vakariņās, par kurām žangadas virtuvene pelnīja uzslavu, netrūka arī Torresa.
Dēkainis klusēdams sēdēja iepretī Zoāmam Garralam un vairāk klausījās nekā piedalījās sarunās, Benito pa- slepen viņu uzmanīgi vēroja. Torresa acis, nenovērsda- mās no 2oāma Garrala, dīvaini spulgoja. Tā plēsīgs zvērs hipnotizē savu upuri, pirms tam uzklūp.
Manoels sarunājās lielākoties ar Minju, tomēr lāgiem viņš paraudzījās Torresā. Taču Manoels labāk nekā Benito bija pielāgojies apstākļiem, kuriem ja ne Manausā, tad Belernā noteikti vajadzēja mainīties.
Vakariņas pagāja diezgan līksmi. Tās atdzīvināja Li- nas jautrie smiekli un Fragozo asprātības. Pasanjas tēvs, priecīgi vērodams nelielo sabiedrību, kas viņam bija tuva, domāja, ka drīzumā viņa roka svētīs abus jaunos pārus._
— Ēdiet dūšīgāk, Pasanjas tēv, — pēdīgi vispārējās sarunās iejaucās arī Benito, — nenonieciniet saderināšanās mielastu! Lai vienā reizē salaulātu visus šos jauniešus, jums vajadzēs daudz spēka!
— Ak, mīļais bērns! — Pasanjas tēvs atbildēja. — Sameklē arī tu daiļu, godīgu meiteni, kas būtu ar mieru kļūt tev par sievu, un tad varēsi pārliecināties, ka man pietiks spēka pie reizes salaulāt arī jūs.
— Lieliska atbilde! — iesaucās Manoels. — Uzdzersim par Benito kāzām!
— Belemā mēs viņam atradīsim skaistu jaunu līgavu! — Minja teica. — Un viņam būs jāseko citu piemēram!
— Par Benito kunga precībām! — uzsauca Fragozo, kurš nebūt neiebilstu, ja reizē ar viņu precētos visa pasaule.
— Viņiem taisnība, dēls, — piebalsoja Jakita. — Ari es paceļu glāzi par tavām kāzām un novēlu tev būt tikpat laimīgam kā Minja un Manoels, kādi esam bijuši mēs ar tavu tēvu!
— Cerēsim, ka tādi jūs paliksiet vienmēr! — piezīmēja Torress un, nesaskandinājis ar citiem, izdzēra savu vīnu. •— Katrs pats savas laimes kalējs!
Grūti izskaidrot, kādēļ, taču dēkaiņa novēlējums visus smagi nomāca.
To noģizdams, Manoels lūkoja kliedēt nepatīkamo noskaņu:
— Klausieties, Pasanjas tev, ja esam sākuši par to runāt, — vai uz žangadas neatrastos vēl kāds, ko apprecināt?
— Nedomāju vis, — Pasanjas tēvs atbildēja. — Varbūt vienīgi Torress.. . Jūs, šķiet, neesat precējies?
— Vienmēr esmu bijis vecpuisis.
Benito un Manoelam likās, ka Torress, sakot šos vārdus, ar skatienu meklē Minjas acis.
— Un kas jums liedz precēties? — Pasanjas tēvs taujāja tālāk. — Belemā jums jādabū sieva, kas atbilstu jūsu vecumam, tad varēsiet apmesties šajā pilsētā. Vai tas nebūtu prātīgāk nekā klaidonība, no kuras līdz šim jums bijis maz labuma?
— Taisnība gan, — Torress neiebilda. — Un es no tā nemaz neatteiktos. Turklāt labs piemērs mēdz būt lipīgs. Redzot mūsu saderinātos, arī man rodas vēlēšanās precēties. Taču Belemā neviena nepazīstu, un iekārtoties tur man būs ļoti grūti, ja vien talkā nenāks kādi īpaši apstākļi.
— No kurienes jūs galu galā esat? — arvien vēl kaudamies ar aizdomām, ka viņi jau redzējušies, vaicāja Fragozo.
— No Minasas-Zeraisas.
— Un kur esat dzimis?
— Dimantu apgabala galvaspilsētā Tižuko.
Katru, kas šai brīdī paskatītos Žoāmā Garralā, pārsteigtu caururbjošais skatiens, ar kādu viņš nolūkojās Torresā.
XIX
SENS STĀSTS
Turpinādams sarunu, Fragozo spēji ievaicājās:
— Tā? Jūs esat dzimis Tižuko? Pašā Dimantu apgabala centrā?
— Jā, — Torress atbildēja. — Vai šī province ir arī jūsu dzimtene?
•— Nē, esmu dzimis Atlantijas piekrastē, Brazīlijas ziemeļos, — Fragozo atbildēja.
— Bet vai jūs pazīstat šo dimantu zemi, Manoela kungs? — Torress vaicāja.
Jauneklis tikai noliedzoši papurināja galvu.
— Un jūs, Benito kungs? — Torress pievērsās jaunajam Garralam, kā redzams, vēlēdamies iesaistīt sarunā arī viņu. — Vai ziņkārības dēļ neesat kādreiz bijis dimantu raktuvju apgabalā?
— Nekad, — Benito strupi atbildēja.
— Kā man gribētos redzēt šo zemi! — iesaucās Fragozo, neviļus atbalstīdams Torresa viltīgo spēli. — Domāju, ka vismaz vienu vērtīgu dārgakmeni es tur atrastu !
— Un ko jūs ar to iesāktu, Fragozo? — vaicāja Lina.
— Pārdotu.
— Un tagad būtu bagāts?
— Ļoti bagāts.
•— Un, ticis pie bagātības pirms trim mēnešiem, jūs taču nekad nebūtu iedomājies . .. par liānu, vai nav tiesa?
— Bet neiedomājies, — Fragozo iesaucās, — nekad nebūtu saticis burvīgu meiteni, kas… Nē, nudien, dievs labi dara ko darīdams.
— Ja dievs jums dod par sievu manu dārgo Linu, —- ieminējās Minja, — tad varat būt par to pārliecināts, Fragozo. Dārgakmens pret dārgakmeni! Šajā maiņā jūs neko neesat zaudējis!
— Gluži otrādi, Minjas jaunkundz, — Fragozo laipni atteica, — esmu ieguvis.
Acīm redzot, negribēdams mainīt tematu, Torress atkal ierunājās:
— Atklāti sakot, Tižuko ļaudis ātri kļūst bagāti un daudzi tāpēc zaudē galvu. Vai esat dzirdējuši par slaveno Abaētes dimantu, kas tika novērtēts par diviem miljoniem kontoreisu? Šis vienu unci smagais akmentiņš tika atrasts Brazīlijas raktuvēs. Deviņdesmit jūdzes no Serro do Frio to uzgāja Abaētes upē trīs noziedznieki, jā gan, trīs uz mūža izsūtījumu notiesāti noziedznieki.