— Un viņi uzreiz kļuva bagāti? — Fragozo ievaicājās.
— Nekā nebija! — Torress atbildēja.-— Dimantu viņi nodeva raktuvju galvenajam pārvaldniekam. Kad dārgakmens bija novērtēts, portugāļu karalis Johanns VI, licis tajā izurbt caurumiņu, valkāja to pakārtu kaklā svinīgās ceremonijās. Bet noziedzniekiem viņš dāvāja brīvību, tas bija viss, ko viņi saņēma, taču izveicīgāks cilvēks būtu pratis labāk izmantot šo gadījumu.
— Kā, piemēram, jūs? — Benito spēji ievaicājās.
— Jā … es! Kāpēc gan ne? — Torress atbildēja. — Vai
Konvojs vīrišķīgi aizstavējās.
jūs arī nekad neesat bijis Dimantu apgabalā? — viņš negaidot pievērsās Žoāmam Garralam.
— Nekad, — skatīdamies Torresam tieši acīs, Žoāms atbildēja.
— Ļoti žēl, — Torress teica. — Jums vajadzētu kādreiz turp aizbraukt. Ticiet man, tur ir ļoti interesanti! Dimantu apgabals ķīļveidīgi ielaužas pašā Brazīlijas sirdī un atgādina plašu parku divpadsmit jūdžu apjomā. Bet ar savu dabu, augu valsti, smilšainajiem klajumiem augstu kalnu ielokā apgabals stipri atšķiras no kaimiņu zemēm. Kā jau teicu, tā ir pasaules bagātākā zeme, jo no 1807. gada līdz 1817. gadam iegūto dimantu daudzums tur bija ap vienpadsmit tūkstoši karātu gadā. Jā, tur cilvēki ātri varēja tikt pie mantas un ne vien tie, kuri, meklējot dārgakmeņus, rāpās kalnu galotnēs, bet arī kontrabandisti, kas paslepen tirgojās ar dimantiem. Tagad dimantus atrast vairs nav tik viegli. Lai dabūtu smiltis, kuras tos satur, divi tūkstoši nēģeru, kas strādā valsts raktuvēs, spiesti nosusināt upju gultnes. Senāk viss bija daudz vienkāršāk.
— Tiesa gan, — piekrita Fragozo, — labie laiki pagājuši.
— Bet iegūt dārgakmeņus nelikumīgā ceļā, tā sakot, nozagt, arī tagad nemaz nav tik neiespējami. Tā 1826. gadā — man bija astoņi gadi — Tižuko norisa briesmīga traģēdija, kas liecina, ka noziedznieki gatavi uz visu, ja vien ir izdevība ar nekaunīgu uzbrukumu sagrābt veselu bagātību. Bet jūs tas droši vien neinteresē? …
— Gluži otrādi, Torres, stāstiet vien, — Žoāms Garrals neparasti mierīgi atbildēja.
— Lai notiek, — Torress turpināja. -— Šoreiz runa būs par dimantu zādzību; sauja šo jauko akmentiņu taču maksā miljonu, dažkārt pat divus!
Un Torress, kura seja pauda zemisku alkatību, neviļus sažņaudza dūrē atplesto plaukstu.
— Lūk, kā tas notika, — viņš'teica. — Reizi gadā Tižuko savāktos dimantus mēdz sūtīt prom. Iepriekš izsijātus vismaz, caur divpadsmit dažādiem sietiem, tos pēc lieluma sadala divās daļās. Pēc tam dimantus iešuj maisos un nosūta uz Riodežaneiro. Šī krava vairāku miljonu vērtībā, kā varat iedomāties, tiek labi apsargāta. To pavada raktuvju priekšnieka norīkots ierēdnis, četri kavalē- risti un desmit zaldāti no vietējā garnizona. Vispirms viņi
Garralu ģimene devās uz žangadas priekšgalu.
iegriežas Viljarikā, kur galvenais komandants maisus apzīmogo, pēc tam dodas tālāk uz Riodežaneiro. Jāpiebilst, ka drošības labad aizbraukšanas diena allaž tiek turēta slepenībā. Taču 1826. gadā ne vairāk kā divdesmit divus divdesmit trīs gadus vecais ierēdnis Dakosta, kas jau pāris gadu strādāja Tižuko raktuvju galvenā pārvaldnieka birojā, izgudroja šādu pārdrošu gājienu: stājies sakaros ar kontrabandistiem, viņš pavēstīja tiem konvoja aizbraukšanas dienu. Nelielā, labi bruņotā ļaundaru banda sāka rīkoties. Divdesmit otrā janvāra naktī aiz Viljari- kas laupītāji negaidot uzbruka dimantu apsardzei. Konvojs vīrišķīgi aizstāvējās; tomēr visi tika noslepkavoti, tikai viens smagi ievainots laimīgi aizbēga un pastāstīja par briesmīgo uzbrukumu. Bandīti nebija saudzējuši arī ierēdni, kurš pavadīja vērtīgo kravu. Ļaundari viņu droši vien nosita un iemeta bezdibenī, jo kopš tās dienas viņš pazudis bez vēsts.
— Un ko darīja Dakosta? — Žoāms Garrals apvaicājās.
— Noziegums viņam nedeva nekāda labuma. Apstākļi sarežģījās tā, ka aizdomas krita uz viņu. Dakostu apvainoja zādzības organizēšanā. Viņš velti apgalvoja, ka nav vainīgs. Viņam, vajadzēja zināt dienu, kad nolikta konvoja aizbraukšana. Vienīgi viņš to varēja pavēstīt bandītiem. Apsūdzēto iemeta cietumā, tiesāja un piesprieda viņam nāves sodu. Bet nāves spriedums jāizpilda pēc divdesmit četrām stundām.
— Un nelaimīgais tika sodīts? — Fragozo ievaicājās.
— Viņu ieslodzīja Viljarikas cietumā, tomēr nakti, dažas stundas pirms sprieduma izpildīšanas, vai nu rīkojoties vienatnē, vai ar līdzzinātāju palīdzību, viņš no cietuma aizbēga.
— Un pēc tam nekas par viņu vairs nav dzirdēts? — Žoāms Garrals jautāja.
— Nekas! — Torress atbildēja. — Viņš droši vien aizbrauca no Brazīlijas un, pārdevis laupījumu, dzīvo cepuri kuldams.
— Būtu nu labāk dzīvojis nabadzībā! — piezīmēja Žoāms Garrals.
— Lai dievs viņu tiesā ar sirdsapziņas mokām par pastrādāto noziegumu! — piebilda Pasanjas tēvs.
Tad mielasta dalībnieki piecēlās no galda un devās laukā ieelpot spirgto vakara gaisu. Saule grima aizvien zemāk, taču līdz tumsai atlika vismaz stunda.
— Tādi stāsti jautrību neizraisa, — Fragozo noteica, — mūsu saderināšanās mielasts sākumā likās gaišāks.
— Tikai jūs pats tur esat vainīgs, — sacīja Lina.
— Kāpēc tā?
— Kā nu ne? Jūs taču nemitīgi prašņājāt par Dimantu, apgabalu, par kuru mums nav nekādas daļas.
— Nudien, jums taisnība! — Fragozo piekrita. — Bet es neparedzēju, ka saruna beigsies tik skumji.
-— Tātad galvenais vaininieks esat jūs.
— Un pirmais tiku sodīts ar to, ka pie galda nedzirdēju jūsu smieklus, Linas jaunkundzi