Garralu ģimene devās uz žangadas priekšgalu. Manoels un Benito, nerunājot ne vārda, gāja blakus. Klusējot viņiem sekoja arī Jakita ar meitu, visus bija pārņēmušas neizprotamas skumjas, it kā nelaimes priekšnojauta.
Torress neatkāpās no Zoāma Garrala, kurš, galvu noliecis, likās dziļi iegrimis domās, bet pēkšņi Torress, uzlicis viņam roku uz pleca, teica:
— Žoām Garral, gribu ar jums parunāt, — vai varat veltīt man ceturtdaļstundas?
Žoāms viņā palūkojās.
— Šeit? — viņš jautāja.
— Nē, divatā.
— Tad ejam!
- Abi griezās atpakaļ un, iegājuši mājā, aizvēra durvis.
Grūti attēlot, ko sajuta pārējie, kad 2oāms Garrals ar Torresu nozuda. Kas Ikitosas fazendas cienījamajam saimniekam varēja būt kopīgs ar šo avantūristu? Pār Garralu ģimeni, šķiet, savilkās negaisa mākoņi, bet neviens neiedrošinājās par to ieminēties.
— Manoel, — satvēris draugu pie rokas un aizvilcis nomaļus, teica Benito, — lai notiek kas notikdams, bet šis cilvēks rīt Manausā atstās žangadu!
— Jā! … Tas nepieciešams! … — Manoels piekrita.
— Un ja tēvam viņa dēļ gadīsies kāda nelaime… Nudien, es Torresu nositīšu!
XX
ACI PRET ACI
Iegājuši istabā, kur neviens viņus netraucēja, abi vīri brīdi klusējot vērās viens otrā. Vai tiešām dēkainis neiedrošinājās pirmais sākt. sarunu? Varbūt viņš paredzēja,
ka Žoāms Garrals uz visiem jautājumiem atbildēs ar nicinošu skatienu?
Jā, protams! Tieši tāpēc Torress neko nejautāja. Sākumā viņš tikai uzstājās ar apgalvojumiem kā apsūdzētājs.
— Žoām, — viņš teica, — jūs nemaz neesat Garrals, jūs īstenībā sauc Dakosta.
Dzirdot Torresu pieminam šo nelaimīgo vārdu, Žoāms Garrals neviļus sarāvās, taču neko neatbildēja.
— Jūs esat Žoāms Dakosta, — Torress turpināja, — un pirms divdesmit trim gadiem bijāt ierēdnis Tižuko dimantu raktuvju galvenās pārvaldes birojā; tieši jūs tikāt notiesāts uz nāvi par zādzību un slepkavību.
Žoāms Garrals klusēja, un viņa miers, acīm redzot, dēkaini pārsteidza. Vai patiesi, apvainodams viesmīlīgo saimnieku, viņš būtu kļūdījies? Nē! Tādā gadījumā Žoāms Garrals par šiem briesmīgajiem apvainojumiem uztrauktos. Droši vien viņš gluži vienkārši nogaida, gribēdams izdibināt, ko īsti Torress vēlas.
•— Žoām Dakosta, — Torress turpināja, — atkārtoju, jūs esat tas, kuru apcietināja un tiesāja par dimantu zādzību, kuram piesprieda nāves sodu un kurš aizbēga no Viljarikas cietuma īsi pirms sprieduma izpildīšanas. Kāpēc jūs neatbildat?
Torresa tiešajam jautājumam sekoja ilgs klusums. Žoāms Garrals, arvien tikpat nesatraucams, piegājis pie krēsla, apsēdās. Atbalstījis elkoņus uz neliela galdiņa, viņš cieši raudzījās savā apsūdzētājā.
— Kāpēc jūs neatbildat? — Torress neatlaidās.
— Kādu atbildi jūs no manis gaidāt? — Žoāms Garrals vienaldzīgi atteica.
— Tādu, — Torress lēnām sacīja, — kas man nekavējoties liktu doties pie Manausas policijas priekšnieka un pavēstīt: šeit atrodas cilvēks, kuru nav grūti pazīt pat pēc divdesmit trim gadiem; šis cilvēks ir Tižuko dimantu zādzības ierosinātājs, konvoja slepkavības līdzzinātājs, tas ir pirms sprieduma izpildīšanas izbēgušais noziedznieks Žoāms Garrals, īstajā vārdā Žoāms Dakosta!
— Tātad, Torres, — Žoāms Garrals sacīja, — ja atbildēšu, kā vēlaties, man nebūs no jums jābīstas?
— Protams, jo tad ne jums, ne man vairs nevajadzēs runāt par šo lietu.
— Ne jums, ne man? — Žoāms Garrals vaicāja. — Vai man jūsu klusēšana jānopērk par naudu?
— Nē! Lai cik daudz jūs man nepiedāvātu!
— Ko tad jūs īsti gribat?
— Žoām Garral, — Torress atbildēja. — Man ir kāds priekšnoteikums. Nesteidzieties to noraidīt un iegaumējiet, ka esat manā varā!
— Kāds ir šis noteikums?
Torress mirkli vilcinājās. Cilvēks, kura dzīvība atradās viņa rokās, pārsteidza ar savu izturēšanos. Torress gaidīja negantu strīdu, lūgumus, asaras … Taču noziedznieks, kas bija notiesāts par vissmagākajiem pārkāpumiem, viņa priekšā pat nesarāvās. Beidzot, sakrustojis rokas uz krūtīm, Torress sacīja:
— Jums ir meita. Man viņa patīk, un es vēlos viņu precēt.
Zinādams, ka no tāda cilvēka kā Torress sagaidāms viss, Žoāms Garrals par šo prasību ne mazākajā mērā neuztraucās.
— Kā rādās, — viņš teica, — godājamais Torress vēlas saradoties ar slepkavas un zagļa ģimeni?
— Par savu rīcību es pats atbildēšu, — Torress atcirta. — Ja vēlos kļūt Žoāma Garrala znots, tad arī kļūšu.
— Jūs taču zināt, Torres, ka mana meita precēs Ma- noelu Valdesu.
— Manoelam Valdesam jūs atteiksiet.
— Bet ja Minja tam nepiekritīs?
— Es viņu pazīstu, jūs viņai visu. izstāstīsiet, un viņa būs ar mieru, — Torress nekaunīgi atbildēja.
— Visu?
— Visu, ja tas būs nepieciešams. Kad vajadzēs izvēlēties starp pašas jūtām, ģimenes godu un tēva dzīvību, viņa daudz nepārdomās.
— Kāds jūs esat nelietis, Torres! — joprojām nezaudēdams aukstasinību, Žoāms Garrals mierīgi noteica.
— Nelietis un slepkava kā radīti viens otram, lai saprastos.
Pēc šiem vārdiem Žoāms Garrals piecēlies tuvojās dēkainim un, raudzīdamies viņam tieši acīs, teica:
— Torres, jūsu vēlēšanās iekļūt Žoāma Dakostas ģimenē liecina par to, ka jūs labi zināt: Žoāms Dakosta noziegumā, par kuru tika sodīts, nav vainīgs.
— Tieši tā!
— Un vēl, — Žoāms Garrals turpināja, — tas nozīmē, ka jums ir viņa nevainības pierādījums, kuru gatavojaties atklāt, kad būsiet apprecējis viņa meitu.