— Runāsim bez aplinkiem, Žoām Garral, — Torress klusākā balsī teica, — un, kad būsiet mani uzklausījis, redzēsim, vai arī tad vēl iedrošināsieties liegt man savas meitas roku.
— Es klausos, Torres!
— Nu, protams, — pusvārdā apraudamies, it kā negribot veldams vārdus pār lūpām, dēkainis teica, — protams, jūs neesat vainīgs! Es to zinu, jo pazīstu īsto noziedznieku un varu pat pierādīt, ka esat bez vainas.
— Un kur slēpjas nelietis, kas izdarīja noziegumu?
— Viņš miris.
— Miris! — izdzirdējis šos vārdus, kas it kā laupīja viņam katru cerību attaisnoties, Žoāms Garrals nobāiis iesaucās.
— Jā, miris, — Torress atkārtoja. — Bet šis cilvēks, ar kuru iepazinos daudzus gadus pēc nozieguma, nemaz neapjauzdams, ka viņš ir vainīgais, šis cilvēks pats ar savu roku sīki aprakstījis dimantu zādzību. īsi pirms nāves viņu sāka mākt sirdsapziņas pārmetumi. Viņš zināja, kur slēpjas Žoāms Dakosta un ar kādu vārdu nepatiesi apvainotais uzsācis jaunu dzīvi. Viņš zināja, ka Dakosta ir bagāts, dzīvo laimīgas ģimenes lokā, bet zināja arī to, ka notiesātais nevar justies īsti apmierināts. Un tad viņš nolēma atgriezt Dakostam zaudētās tiesības uz laimi un godu .. . Bet šo cilvēku pārsteidza nāve … Man, savam biedram, viņš lūdza izdarīt to, ko pats vairs nespēja. Atdevis man notiesātā nevainības pierādījumus un palūdzis nogādāt tos Dakostam, viņš nomira.
— Šā cilvēka vārds? — neviļus paaugstinādams balsi, Žoāms Garrals nesavaldīgi iesaucās.
— Kad būsim saradojušies, jūs to uzzināsiet.
— Un kur atrodas viņa raksts?
Žoāms Garrals bija gatavs klupt Torresam virsū, pārmeklēt viņa kabatas un ar varu atņemt sava godīguma pierādījumu.
— Raksts glabājas drošā vietā, — Torress atbildēja, — un jūs to saņemsiet tikai tad, ja jūsu meita kļūs mana sieva. Vai arī tagad man vēl atteiksiet?
— Jā, — Žoāms Garrals atbildēja, — bet par šo dokumentu dodu jums pusi savas mantas.
Piesargieties!
— Pusi mantas?! — Torress iesaucās. — Piekrītu tikai ar vienu noteikumu, ka Minja to man atnesīs līdzi pūrā.
— Un tā jūs izpildāt mirēja pēdējo lūgumu grēku nožēlas brīdī, lūgumu labot nodarīto ļaunumu?
— Jā, tieši tā.
— Vēlreiz atkārtoju, Torres, jūs esat briesmīgs nelietis!
— Kaut arī!
— Taču es neesmu noziedznieks, un mēs nekad nesa- pratīsimies.
— Jūs man atsakāt?
— Atsaku!
— Tad esat pagalam, Žoām Garral. Jūsu tiesas lietā viss jūs apsūdz. Jums piespriests nāves sods, bet, kā pats zināt, par tamlīdzīgiem noziegumiem valdība sodu nemīkstina. Ja kāds jūs nodos, nekavējoties tiksiet apcietināts . .. Tiklīdz apcietinās, tā sodīs . .. Un nodošu es!
Ilgi cieties, Žoāms Garrals vairs neizturēja. Vēl mirklis, un viņš uzkluptu Torresam . ..
Bet blēža nākamais gājiens spieda savaldīties.
— Piesargieties! — Torress teica. — Jūsu sieva nezina, ka viņas vīrs ir Žoāms Dakosta, arī bērni nezina, ka Žoāms Dakosta ir viņu tēvs, bet jūs viņiem šo noslēpumu atklāsiet.
Žoāms Garrals atkāpās. Viņš savaldījās, un viņa seja pieņēma parasto mierīgo izteiksmi.
— Šī saruna pārāk ieilgst, — iedams uz durvīm, viņš noteica, — tagad es zinu, kas man darāms.
— Piesargieties, Žoām Garral! — Torress vēlreiz piedraudēja, nespēdams ticēt, ka viņa zemiskais šantāžas paņēmiens izgāzies.
Žoāms Garrals neatbildēja. Atvēris durvis uz lieveni, viņš pamāja Torresam sekot, un viņi devās laukā, kur žangadas centrā bija sapulcējusies Garralu ģimene.
Benito, dziļi satraukts, piecēlās, pēc tam arī Manoels un pārējie. Visi ievēroja Torresa joprojām draudīgās kustības un viņa dusmās degošās acis.
Turpretī Žoāms Garrals šķita gluži mierīgs un gandrīz vai smaidīgs.
Abi piegāja pie Jakitas un jauniešiem. Nevienam nebija drosmes ierunāties.
Pirmais smago klusumu neskanīgā balsī pārtrauca Torress ar viņam raksturīgo nekaunību.
— Pēdējo reizi, Žoām Garral, — viņš teica, — pēdējo reizi es pieprasu jūsu atbildi!
— Manu atbildi? Te tā būs!
Un Žoāms Garrals pievērsās sievai.
— Jakita, — viņš teica, — īpaši apstākļi liek mainīt lēmumu par Minjas un Manoela kāzām.
— Beidzot! — iesaucās Torress.
Klusēdams Žoāms Garrals uzmeta dēkainim dziļa nicinājuma pilnu skatienu.
Bet Manoelam, izdzirdot Žoāma Garrala nodomu, satraukumā aizrāvās elpa. Minja, piecēlusies kājās, gluži bāla piesteidzās pie mātes, it kā atbalstu meklēdama. Jakita apskāva meitu, grasīdamās aizstāvēt.
— Tēt! — nostādamies starp Žoāmu Garralu un Tor- resu, iesaucās Benito._— Ko jūs ar to gribat teikt?
— Gribu teikt, — Žoāms Garrals skaļi atbildēja, — ka nav vērts gaidīt mūsu ierašanos Belemā, lai Minja un Manoels apprecētos. Jau rīt pat Pasanjas tēvs viņus salaulās šepat uz žangadas, ja vien Manoels pēc sarunas ar mani nedomās vilcināties.
— Ko niekus, tēt! — jauneklis iesaucās.
— Pagaidām vēl negodā mani par tēvu, Manoel, — Žoāms Garrals sacīja, un viņa balss skanēja dīvaini skumji.
Torress tobrīd stāvēja sakrustotām rokām, noraudzī- damies visos ar neizsakāmu bezkaunību.
— Tad, redz, kāds ir jūsu pēdējais vārds, — izstiepis roku pret Garralu, viņš teica.
— Nē, tas nav pēdējais,
-— Ko tad vēl teiksiet?
— Nu tad klausieties, Torres! Šeit pavēlu es. Un lūdzu jūs tūlīt pat, vai tas jums patīk vai ne, atstāt plostu!
— Tieši tā un uz karstām pēdām! — piebalsoja Benito. — Vai arī es šo vīru pārmetīšu pār bortu!
Torress paraustīja plecus.
— Nedraudiet, — viņš teica. — Draudi šeit lieki! Es pats vēlos nekavējoties nokļūt malā. Bet jūs mani vēl pieminēsiet, Žoām Garral! Mēs drīz atkal redzēsimies!