— Ja tas atkarīgs no manis, — Žoāms Garrals sacīja, — tad iespējams, ka drīzāk, nekā jūs vēlētos. Rīt dodos pie provinces galvenā tiesneša Riveiro, kuram jau esmu ziņojis par savu ierašanos Manausā. Ja jums netrūkst drosmes, atnāciet arī jūs!
■— Pie tiesneša Riveiro? … — manāmi apjucis, Torress nomurmināja.
— Pie tiesneša Riveiro, — Žoāms Garrals atkārtoja.
Pēc tam, ar nevērīgu žestu norādījis Torresam uz
pirogu, viņš pavēlēja četriem airētājiem nekavējoties izsēdināt nelieti salas tuvākajā krastā.
Un tā Torress beidzot bija prom.
Nespēdami atjēgties no uztraukuma, visi klusējot gaidīja, ko teiks ģimenes galva. Bet Fragozo, lāgā neaptvēris stāvokļa nopietnību, kā parasts, spēji pievērsās Žoāmam Garralam:
— Ja rīt uz žangadas salaulās Minjas jaunkundzi ar Manoela kungu . . .
— Jūs varēsiet laulāties visi reizē, draugs, — Žoāms Garrals laipni teica.
Un, paaicinājis Manoelu līdzi, viņš devās uz savu istabu.
Žoāma Garrala un Manoela saruna ilga pusstundu, kas ģimenei likās gara kā mūžība, līdz beidzot durvis atvērās.
Manoels iznāca laukā viens.
Viņa acis mirdzēja cēlā apņēmībā.
Piegājis klāt pie Jakitas, Manoels viņu nosauca par savu māmiņu, Minju par sievu, Benito — par brāli. Tad palūkojās Linā un Fragozo un, pateicis visiem «līdz rītam», aizgāja.
Manoels bija uzzinājis, kas norisa starp Žoāmu Garralu un Torresu. Viņš uzzināja arī to, ka Žoāms Garrals cer uz tiesneša Riveiro atbalstu; jau pusgadu, nevienam neko nenojaušot, viņš bija sarakstījies ar Riveiro, izskaidrojis visu un beidzot pārliecinājis tiesnesi par savu nevainību. Manoels zināja, ka Žoāms Garrals devies šajā ceļojumā ar vienu mērķi — panākt lietas otrreizēju izskatīšanu, lai viņa meitai un znotam nebūtu jākļūst par upuri briesmīgajam stāvoklim, kura dēļ pats tik ilgi bija cietis.
Jā, Manoelam tagad viss bija skaidrs,, pat tas, ka Žoāms Garrals, pareizāk sakot, Žoāms Dakosta, sodīts bez vainas, un šīs nelaimes dēļ viņš Manoelam šķita vēl dārgāks.
Taču vienu viņš vēl nezināja —- to, ka Torresa rokās atrodas rakstisks Žoāma Garrala attaisnojums.
Žoāms Garrals nolēma lūgt tiesnesi izmantot šo pierādījumu, ja vien Torress nebija melojis.
Pagaidām nevienam neko neatklādams, Manoels tikai noteica, ka dosies pavēstīt Pasanjas tēvam, lai viņš gatavojas abu pāru laulībām.
Nākamajā dienā, divdesmit ceturtajā augustā, stundu pirms laulību ceremonijas no kreisā krasta žangadai tuvojās liela piroga.
Divpadsmit vīru ātri īrās šurp no Manausas; pirogā sēdēja daži policisti un policijas priekšnieks, kurš, nosaucis savu vārdu, uzkāpa uz žangadas.
Tobrīd, saposusies kāzām, no mājas iznāca Žoāma Garrala ģimene.
— Kur Žoāms Garrals? — policijas priekšnieks jautāja.
— Šeit, — Žoams Garrals atbildēja.
— Žoām Garral, — policijas priekšnieks teica, — agrāk jūs bijāt Žoāms Dakosta. Jūs esat saucies divos vārdos. Es jūs apcietinu.
To izdzirdējušas, Jakita un Minja negaidītā pārsteigumā apstājās kā sastingušas.
— Mans tēvs — slepkava?! — grasīdamies mesties Žoāmam palīgā, iesaucās Benito.
Tēvs viņam pamāja klusēt.
— Vai drīkstu uzdot vienu jautājumu? — Žoāms Garrals stingrā balsī pievērsās policijas priekšniekam. — Kas jums devis rīkojumu mani apcietināt? Vai galvenais tiesnesis Riveiro?
— Nē, — policijas priekšnieks atbildēja, — viņa vietnieks deva rīkojumu jūs steidzīgi arestēt. Tiesnesim vakar vakarā bija sirds lēkme, un, neatguvis samaņu, viņš šonakt divos miris.
— Miris! — Žoāms Garrals, gluži satriekts, iesaucās.
— Miris! . . . Miris!
Bet drīz viņš, no jauna izslējies, pievērsās sievai un bērniem.
— Tiesnesis Riveiro, mani dārgie, — viņš teica, — vienīgais zināja, ka neesmu vainīgs. Šā cilvēka nāve var kļūt man liktenīga, bet tādēļ vēl nav jākrīt izmisumā.
Priekšnieks pamāja policistiem, tie ielenca Žoāmu Garralu, grasīdamies viņu aizvest.
— Runājiet taču, tēt! — Benito kā neprātā sauca.
— Sakiet vienu vārdu, un mēs jūs aizstāvēsim, kaut arī būtu jāpielieto vara, lai atriebtu šausmīgo maldīšanos, kurai esat kritis par upuri!
Lai cilvēki lemj taisnu tiesu
— Šeit maldu nav, dēls. Žoāms Garrals un Žoāms Dakosta ir viens un tas pats. Jā, es patiesi esmu Žoāms Dakosta. Mani, godīgu cilvēku, pirms divdesmit trim gadiem, netaisni apvainotu, notiesāja uz nāvi. Dieva priekšā zvēru pie savu bērnu un viņu mātes galvas, ka esmu pilnīgi bez vainas!
— Jebkura saruna ar ģimeni jums liegta, — policijas priekšnieks noteica. — Jūs esat apcietināts, Žoām Garral, un man stingri jāievēro pavēle.
Žoāms ar mājienu apturēja savus tuviniekus un satriektos kalpotājus.
— Lai cilvēki lemj taisnu tiesu, — viņš teica, — pirms piepildās dieva tiesa.
Un, lepni izslējis galvu, viņš iekāpa pirogā. Patiesi šķita, ka ho visiem klātesošajiem smagais negaidītais trieciens nebija salauzis vienīgi pašu Žoāmu Garralu.
OTRA DAĻA
I
MANAUSA
Manausa atrodas tieši uz 3° 8' 4" dienvidu platuma un 67° 27' rietumu garuma, ja skaita no Parīzes meridiāna. Četrsimt divdesmit jūdžu to šķir no Belemas un tikai desmit kilometru no Rionegro grīvas.
Manausa nav celta pie pašas Amazones. Provinces galvaspilsētas dzīvojamās un sabiedriskās ēkas gleznaini izvietotas pakalnā, kas slejas virs plaša līdzenuma Amazones nozīmīgākās un lielākās pietekas — Rionegro kreisajā krastā.
Rionegro, ko 1645. gadā atklājis spānis Favelja, sākas kalnos, ziemeļrietumos starp Brazīliju un Jauno Granādu, pašā Popajanas provinces centrā, un divas pietekas — Pimičima un Kasikjari — to savieno ar Orinoko, proti, ar Gvajānām.