— Viņš tev visu izstāstīja, Manoel?
— Visu, Benito! — jauneklis sacīja. — Šis krietnais cilvēks negribēja savu pagātni slēpt nākamajam znotam.
— Bet vai tēvam ir kāda iespēja pierādīt, ka viņš nav vainīgs?
— Labākais pierādījums, Benito, ir viņa divdesmit trīs gadus ilgā godīgā dzīve, kas pelna cieņu, tāpat kā nule spertais solis — Žoāms Dakosta pats devās uz tiesu, lai pateiktu: «Še es esmu! Vairs nevēlos dzīvot divkosīgu dzīvi. Negribu slapstīties ar svešu vārdu! Jūs notiesājāt nevainīgu cilvēku! Tagad reabilitējiet to!»
— Bet tu… Kad tēvs ar tevi runāja… Vai tu ne mirkli nešaubījies par viņa vārdu patiesīgumu? —- iesaucās Benito.
— Ne mirkli, mans brāli! — Manoels atbildēja.
Abi jaunekļi cieši, sirsnīgi paspieda viens otram roku.
Pēc tam Benito pievērsās mācītājam.
— Pasanjas tēv, — viņš teica, — pavadiet māti un māsu uz istabu! Lūdzu, nepametiet viņas šodien! Neviens no mums nešaubās par tēva godīgumu, neviens … Jūs pats it labi to zināt. Rīt mēs ar māti dosimies pie policijas priekšnieka. Gan viņš mums neliegs tikties ar apcietināto. Nē! Tas būtu pārāk nežēlīgi! Mēs sastapsim tēvu un apspriedīsimies, ko darīt, lai panāktu reabilitāciju.
Jakita šķita kā paralizēta; taču vīrišķīgā sieviete, ko pēkšņais trieciens bija samulsinājis, drīz vien attapās. Jakita Dakosta būs tikpat nesalaužama kā Jakita Garrala. Viņa ticēja, ka vīrs nav vainīgs. Viņai prātā nenāca pārmest Žoāmam, ka viņš ar viltotu uzvārdu precējies. Jakita domāja tikai par ilgo, laimīgi pavadīto mūžu kopā ar krietno cilvēku, kurš tagad nevainīgs smok cietumā.
Nudien! Rīt pat viņa būs pie cietuma vārtiem un neatkāpsies, līdz netiks iekšā.
Pasanjas tēvs Jakitu kopā ar meitu, kas nespēja valdīt asaras, ieveda mājā.
Abi jaunekļi palika divatā.
— Un tagad, Manoel, — Benito iesāka, — man jāzina viss, ko tev sacīja tēvs.
— Tur nav nekā slēpjama, Benito.
— Kāpēc Torress pie mums ieradās?
— Lai pārdotu 2oāmam Dakostam viņa pagātnes noslēpumu.
— Acīm redzot, kad sastapām Torresu Ikitosas mežā, viņa nolūks bija nodibināt sakarus ar manu tēvu?
— Protams, — Manoels atbildēja. — Nelietis devās uz fazendu, lai īstenotu sen iecerētu plānu un ar zemiskas šantāžas palīdzību izmānītu tēvam naudu.
— Un, kad pavēstījām, — Benito turpināja, — ka tēvs ar ģimeni gatavojas ceļojumam pāri robežai, viņš nekavējās mainīt plānu?
— Protams, Benito, tāpēc, ka brazīliešu zemē Zoāms Dakosta viņa nagos nokļūtu ātrāk nekā šajā pusē. Tāpēc mēs Torresu sastapām Tabatingā, kur viņš mūs jau gaidīja, pareizāk sakot, mums uzglūnēja.
— Ak, kāpēc man vajadzēja aicināt viņu uz žan- gadu! — Benito izmisīgi iesaucās.
— Brāli, — Manoels atsāka, — nepārmet sev neko! Agri vai vēlu nelietis mūs dabūtu rokā. Šis cilvēks nav no tiem, kas laidīs garām krietnu ķērienu. Ja viņam neizdotos mūs panākt Tabatingā, gan viņš mūs sameklētu Manausā.
— Jā, Manoel, tev taisnība! Bet nav vērts spriedelēt par pagātni, tagad jāpadomā par nākotni! … Nekavēsim laiku veltās nožēlās! Ir jārīkojas!
Tā runājot, Benito pārvilka roku pār pieri, lūkodams visos sīkumos atcerēties bēdīgo notikumu.
— Paklau, — viņš jautāja, — kā Torress varēja zināt, ka tēvs pirms divdesmit trim gadiem tiesāts par dīvaino Tižuko noziegumu?
— Nav ne jausmas, — Manoels atbildēja, — un rādās, ka to nezina arī tēvs pats.
— Bet Torresam taču bija skaidrs, ar kādu vārdu slēpjas Zoāms Dakosta?
— Acīm redzot.
Krastā pastaigājās daži pilsētnieki.
•— Un viņš zināja arī, ka tēvs ilgus gadus dzīvojis Peru, Ikitosas ciematā?
— Tieši tā, — Manoels atbildēja. — Tikai nesaprotu, kā viņš to uzzinājis.
— Pēdējais jautājums, — Benito teica. — Ko Torress lika priekšā tēvam īsās sarunas laikā, pirms tēvs viņu padzina?
— Draudēja viņu nodot, paziņot Zoāma Garrala īsto uzvārdu policijai, ja viņš atteiksies samaksāt par klusēšanu.
— Un kādu maksu nelietis pieprasīja?
— Minjas roku! — dusmās nobālis, Manoels nevilcinādamies atbildēja.
— Kā viņš iedrošinājās! … — Benito iesaucās.
— Tu dzirdēji tēva atbildi uz šo zemisko prasību, Benito.
— Jā, protams, Manoel! … Tēvs atbildēja tā, kā to sašutumā būtu darījis jebkurš godīgs cilvēks. Viņš Torresu padzina! Bet nē, ar to nepietiek! Tēvu taču apcietināja Torresa nodevības dēļ, vai nav tiesa?
— Jā, Torress viņu nodevis.
— Tādā gadījumā neģēlis jāsameklē! — draudīgi vicinādams dūri uz upes kreisā krasta pusi, kur bija nozudis Torress, Benito iesaucās. — Gribu noskaidrot, kā viņš atklājis noslēpumu! … Lai viņš atzīstas, ka uzzinājis to no īstā vainīgā! Viņam būs jārunā… Bet, ja liegsies, tad es gan zināšu, ko darīt!
— Ko darīt mums abiem, — ne tik dedzīgi, taču vienlīdz apņēmīgi piemetināja Manoels.
— Nē, Manoel, nē! … Tikai man vienam pašam!
— Mēs esam brāļi, Benito, — Manoels iebilda, — un tāpēc atriebt pienākas kā tev, tā man.
Benito klusēja. Acīm redzot, viņš šajā jautājumā bija jau pieņēmis negrozāmu lēmumu.
Tajā brīdī jaunekļiem tuvojās locis Araužo, kas bija uzmanīgi vērojis upi.
— Ko esat izlēmuši? — viņš vaicāja. — Vai žangada paliks pie Muras salas, vai būs jāiebrauc Manausas ostā?
Līdz naktij jautājumu vajadzēja pārdomāt un izšķirt.
Protams, vēsts par 2oāma Dakostas apcietināšanu bija paguvusi izplatīties visā pilsētā. Droši vien tā Manausas iedzīvotājos izraisīja ziņkāri. Un ja ne vien to, bet arī naidu pret kādreiz tik plaši izdaudzinātā Tižuko