Pasanjcts tēva pavadība laukā iznāca Jakita un Min ja.
nozieguma galveno vainīgo? Vai nevajadzēja bīties no zināma tautas protesta pret nesodīto ļaundarību? Ja pieņem šādu iespēju, vai prātīgāk nebūtu atstāt žangadu pie Mu- ras salas, upes labajā krastā, dažas jūdzes no Manausas?
Jautājums tika vispusīgi apsvērts.
— Nē! — iesaucās Benito. — Ja mēs paliksim šeit, mēs radīsim aizdomas, ka esam pametuši tēvu, apšaubām viņa godīgumu, bīstamies tikt noturēti par viņa līdzzinātājiem. Mums nekavējoties jādodas uz Manausu!
— Tev taisnība, Benito, — Manoels neiebilda. — Braucam!
Araužo, piekrītoši palocījis galvu, deva komandu sagatavoties. Manevrēt šai vietā nebija visai viegli. Lai iebrauktu divpadsmit jūdzes platajā grīvā un noenkurotos pietekas kreisajā krastā, vajadzēja šķērsot Amazones straumi, kurai pievienojās Rionegro straujie ūdeņi.
Tauvas tika atraisītas. Straume aizrāva žangadu, un tā peldēja pa diagonāli uz pretējo krastu. Izmantojot straumes pagriezienus ap krasta zemes mēlēm. Araužo un komanda ar garo ķekšu palīdzību prasmīgi vadīja milzu plostu nepieciešamajā virzienā.
Pāris stundu vēlāk žangada tuvojās Amazones otram krastam mazliet augšpus Rionegro grīvas — un pati straume to ienesa platajā līcī pietekas kreisajā krastā.
Ap pieciem vakarā žangada beidzot bija stingri pietauvojusies, taču ne pašā Manausas ostā, bet pusjūdzi zemāk, jo, iebraucot ostā, būtu jāpārvar pārāk spēcīga straume.
Garais plosts tagad atdusējās Rionegro tumšajos ūdeņos diezgan stāva, zeltaini pumpurotām cikropijām noauguša krasta malā, ko iežogoja augsts niedrājs, tā saucamās froksas, kuru stiebri ir tik cieti, ka indiāņi no tiem pagatavo ieročus.
Krastā pastaigājās daži pilsētnieki. Bez šaubām, līdz žangadai tos bija atvilinājusi ziņkāre. Vēsts par. Zoāma Dakostas apcietināšanu izplatījās ātri; taču Manausas pilsoņu ziņkāre nebija pārāk uzbāzīga, viņi turējās no plosta pa gabalu.
Benito dzīrās tūlīt pat izkāpt krastā. Manoels viņu atrunāja.
— Nogaidi rītu, — viņš teica. — Drīz iestāsies tumsa,, un mēs nedrīkstam pamest žangadu.
— Labi, atliksim līdz rītam! — Benito piekrita,
Tobrīd Pasanjas tēva pavadībā laukā iznāca Jakita un Minja. Minja joprojām raudāja, bet Jakitas acis bija sausas, noteiktajās kustībās jauta apņēmību. Varēja noprast, ka šī sieviete sagatavojusies uz visu — pildīt pienākumu un izmantot savas tiesības.
Jakita lēnām tuvojās Manoelam.
— Manoel, — viņa teica, — uzklausiet mani, gribu jums pateikt, ko man saka sirdsapziņa.
— Es klausos, — Manoels sacīja.
Jakita vērīgi viņā palūkojās.
— Vakar, — viņa teica, — kad pēc sarunas ar 2oāmu Dakostu, manu vīru, jūs pienācāt man klāt un teicāt — «Māmiņ!», kad saņēmāt Minjas roku un sacījāt — «Mana sieva!», vai Žoāma Dakostas pagātne tobrīd jums vairs nebija noslēpums, jūs visu jau zinājāt?
— Zināju, — Manoels apstiprināja. — Un lai dievs mani soda, ja es kaut brīdi būtu šaubījies! . ..
— Lai paliek, Manoel, — Jakita turpināja. — Bet 2o- āms Dakosta tad vēl nebija apcietināts. Tagad stāvoklis mainījies. Kaut arī bez vainas, mans vīrs tomēr atrodas policijas rokās, viņa noslēpums atklāts, Minja ir uz nāvi notiesāta cilvēka meita .. .
— Minja Dakosta vai Minja Garrala — kāda tur starpība! — Manoels ilgāk vairs nespēja valdīties.
— Manoel! — meitene nočukstēja.
Droši vien Minja būtu pakritusi, ja Lina viņu nesaturētu.
— Māt, ja nevēlaties Minjai nodarīt pāri, — Manoels teica, — tad sauciet mani par savu dēlu!
— Mans dēls! Mans bērns!
Tas bija viss, ko Jakita spēja izdvest, un ar lielām pūlēm apspiestās asaras sāka ritēt viņai pār vaigiem.
Visi atgriezās mājā. Bet augu nakti neviens no šīs krietnās ģimenes, kuru bija piemeklējis tik smags trieciens, ne mirkli neaizvēra acu.
III
ATSKATS PAGĀTNĒ
Tiesneša Riveiro nāve bija liktenīgs trieciens Zoāmam Dakostam, kurš pilnīgi paļāvās uz viņa atbalstu.
Riveiro, pats vairs nebūdams Manausas galvenais tiesnesis, proti, provinces augstākā amatpersona, pazina Dakostu, kopš dimantu raktuvju jaunais ierēdnis tika sodīts dimantu zādzības lietā. Riveiro tolaik bija tikai advokāts Viljarikā. Zvērināto tiesā viņš bija uzņēmies apsūdzētā aizstāvniecT bu. Izpētījis lietu, Riveiro ķērās tai klāt tik sirsnīgi, it kā tā attiektos uz viņu pašu. Sīki izstudējis protokolus un liecinieku norādījumus, advokāts guva dziļu pārliecību, ka viņa klients apsūdzēts netaisni, jo ne sardzes zaldātu noslepkavošanā, ne dimantu zādzībā nav piedalījies, un ka izmeklēšanas gaita bijusi nepareiza, — vārdu sakot, Žoāms Dakosta nav vainīgs.
Un tomēr, par spīti advokāta Riveiro spējām un centībai, zvērinātos pārliecināt neizdevās. Kam viņš būtu varējis uzvelt vainu? Ja ļaundariem konvoja slepenās aizbraukšanas dienu nebija pavēstījis Zoāms Dakosta, kuram pēc dienesta stāvokļa tā bija labi zināma, kas tad bija šā nozieguma līdzzinātājs? Ierēdnis, kurš konvoju pavadīja, aizgāja bojā līdz ar pārējiem, tāpēc uz viņu aizdomas nekrita. Visi apstākļi liecināja, ka vienīgais un neapšaubāmais nozieguma ierosinātājs bijis Zoāms Dakosta.
Riveiro dedzīgi viņu aizstāvēja. Viņš tiesā runāja no sirds. Tas tomēr nespēja apsūdzēto glābt. Zvērinātie it visos jautājumos uzturēja apsūdzību. Žoāmu Dakostu tiesāja par slepkavību ar iepriekšēju nolūku bez jebkādiem vainu mīkstinošiem apstākļiem un piesprieda viņam nāves sodu.