Tātad Žoāmam Dakostam bija jāievēro piesardzība. Viņš solījās to darīt. Bet smagajos pārdzīvojumos liels mierinājums Dakostam bija pārliecība, ka viņa bijušais aizstāvis, kas tagad iecelts augstā amatā, joprojām nav zaudējis ticību sava klienta godīgumam. Jā gan! Par spīti apsūdzībai un spriedumam, Zoāms Dakosta bija upuris, godīgs, bez vainas notiesāts cilvēks, un sabiedrībai bija atklāti jādod viņam neapstrīdams gandarījums. Bet, uzzinājis visu par īkitosas fazendas saimnieka dzīvi pēc notiesāšanas, par viņa ģimenes stāvokli un pašaizliedzīgo darbu tuvinieku labklājības labad, tiesnesis Riveiro bija pilnīgi pārliecināts par šā vīra krietnumu un aizkustināts nozvērējās darīt visu, lai Tižuko lietā notiesāto attaisnotu.
Viņu sarakste ilga pusgadu.
Beidzot kādu dienu Žoāms Dakosta, apstākļu spiests, nosūtīja tiesnesim šādu vēsti:
«Pēc diviem mēnešiem ieradīšos pie Jums un būšu provinces augstās tiesas rīcībā.»
«Brauciet, šurp!» Riveiro viņam atbildēja.
Tobrīd žangada jau bija sagatavota. Zoāms Dakosta kopā ar piederīgajiem — sievu, bērniem un kalpotājiem — devās ceļā. Kā zināms, brauciena laikā par lielu pārsteigumu Jakitai un dēlam Žoāms tikai retumis izkāpa krastā. Visbiežāk, ieslēdzies savā istabā, viņš cītīgi strādāja, taču ne pie komerciālām aplēsēm; nevienam neko nesakot, viņš rakstīja savas atmiņas ar nosaukumu «Mans dzīves stāsts», ko bija nolēmis iesniegt tiesā kā materiālu lietas izskatīšanai.
Nedēļu pirms Torresa nodevības, kas Žoāma Dakostas ieceres varēja tiklab paātrināt, kā izjaukt, viņš kādam nejauši satiktam Amazones laiviniekam uzticēja vēstuli, kurā ziņoja tiesnesim, ka drīzumā ieradīsies.
Indiānis vēstuli nogādāja adresātam, un tiesnesis nepacietīgi gaidīja Dakostu, lai no jauna ķertos pie smagās lietas, cerēdams uz laimīgu nobeigumu.
Naktī pirms žangadas iebraukšanas Manausas ostā tiesnesis Riveiro mira ar sirdstrieku. Taču Torresa nodevībai pēc nelietīgās šantāžas, ar ko viņš izpelnījās vienīgi sava upura nicināšanu, bija zināmas sekas. Žoāmu Dakostu apcietināja ģimenes klātbūtnē, kad viņa bijušais aizstāvis vairs nebija spējīgs palīdzēt.
Jā! Gadījums patiesi šķita briesmīgs! Bet, lai vai kā, — kauliņi bija mesti un katra atkāpšanās nogriezta!
Žoāmu Dakostu neparedzētais trieciens nesalauza. Tagad taču uz spēles bija likts ne vien viņa, bet visas ģimenes gods!
IV
MORĀLIE PIERĀDĪJUMI
Apcietināt Žoāmu Dakostu, kurš uzdevās par Garralu, pavēlēja tiesneša Riveiro palīgs, kas aizstāja Amazones provinces augstāko tiesnesi līdz jauna iecelšanai Riveiro vietā.
Palīgu sauca Visente Žarrikess. Pēc četrdesmit gadu ilga dienesta kriminālmeklēšanā šis īdzīgais pamazā auguma vīrelis pret apsūdzētajiem nebija kļuvis ne par matu laipnāks. Izmeklējis bezgala daudz krimināllietu, tiesājis un sodījis neskaitāmu daudzumu noziedznieku, viņš vairs neticēja bez vainas apsūdzēta cilvēka esamībai, lai kas šis apsūdzētais būtu. Protams, pret savu sirdsapziņu Žarrikess nevienu nesodīja, taču viņa sirdsapziņa bija tā nocietināta, ka apsūdzēto apgalvojumiem un aizstāvju argumentiem viegli nepadevās. Kā daudzi tiesu priekšsēdētāji, Žarrikess zvērinātajiem liedza pārāk lielu brīvību, un, kad tiesājamais, izgājis cauri visām pratināšanu, protokolu un izmeklēšanas briesmām, nonāca tiesā,
Žarrikess jau iepriekš uzskatīja, ka netrūkst vajadzīgo nosacījumu, lai apsūdzēto atzītu par vainīgu, vainīgu un vēlreiz vainīgu.
Un tomēr Žarrikess nebija ļauns cilvēks. Ātri uzbudināms, straujš, runīgs, viltīgs un gudrs, ar lielu galvu uz pasīka rumpja un kupliem izbužinātiem matiem, kas aizstāja seno laiku tiesnešu parūku, ar vērīgām caururbjošām acīm, kuru skatiens bija neparasti ass, un prāvu degunu, ko droši vien būtu kustinājis, ja prastu, ar atkarus ausīm, kuras šķita uztveram visas — pat parastai ausij nesadzirdamas skaņas, un pirkstiem, kas, it kā vingrinoties uz neskanīgas klaviatūras, nemitīgi bungāja pa tribunāla galdu, ar visu savu nesamērīgo ķermeni attiecībā pret īsajām kājām, kuras viņš, sēžot augstākā tiesneša krēslā, lāgiem sakrustoja, lāgiem izstiepa taisni, Žarrikess pirmajā acumirklī atstāja smieklīgu iespaidu.
Personiskajā dzīvē tiesnesis bija rūdīts vecpuisis, kurš, cienīdams labu maltīti, tikai ēdienreizēs atrāvās no tieslietu grāmatām vai arī pameta tās, lai uzspēlētu vistu, ko augstu vērtēja, vai šahu, kurā bija izslavēts meistars, bet galvenokārt — lai risinātu dažādus galvas lauzāmos uzdevumus, kā mīklas, šarādes, rēbusus, anagrammas, logogri- fus un tā joprojām, kas turklāt bija arī pārējo tiesnešu — viņa kolēģu mīļākais laika kavēklis.
Kā redzams, Žarrikess bija dīvainis, un nav grūti noprotams, cik daudz zaudēja Zoāms Dakosta ar Riveiro nāvi, kad viņa lieta nonāca šī nesimpātiskā tiesneša rokās.
Jāpiebilst, ka Zarrikesa uzdevums šoreiz bija ļoti vienkāršs. Nopratināt, izmeklēt lietu, vadīt tiesas procesu, izstrādāt lēmumu, pielāgot attiecīgus pantus — un beigu beigās pasludināt spriedumu vairs nevajadzēja. Ikitosas fazendas saimniekam par postu šīs formalitātes tagad bija liekas. Pirms divdesmit trim gadiem Zoāms Dakosta tika apcietināts un tiesāts par Tižuko noziegumu, sprieduma atcelšana noilguma dēļ vēl nebija iespējama, iesniegt lūgumu par soda mīkstinājumu Dakosta nedrīkstēja, jebkuru kasāciju viņam noraidītu. Tātad tiesnesim atlika identificēt Dakostas personību un, tiklīdz pienāks pavēle no Riodežaneiro, izpildīt spriedumu.