Žoāms Dakosta noģida, ka tiesnesis pret viņu nav visai labvēlīgs, taču izlikās to nemanām. Ļoti atturīgi, nezaudējot mieru un nepiemirstot nevienu apstākli pirms un pēc sprieduma, viņš izklāstīja tiesnesim savu dzīves gājumu. Dakosta neuzsvēra, cik godīgi un cienījami dzīvojis pēc aizbēgšanas no cietuma, cik svēti pildījis ģimenes galvas — vīra un tēva pienākumus. Apcietinātais pasvītroja tikai vienu — viņš ieradies Manausā, lai pieprasītu savas lietas otrreizēju izskatīšanu un panāktu reabilitāciju, piebilzdams, ka ieradies labprātīgi, kad neviens to nelika darīt.
Tiesnesis Žarrikess, gluži dabiski, ar zināmiem aizspriedumiem raudzīdamies uz katru apsūdzēto, Dakostu nepārtrauca. Kā cilvēks, kas jau simto reizi spiests noklausīties vienu un to pašu, viņš tikai gurdi virināja plakstus; un, kad Žoāms Dakosta nolika uz galda savu atmiņu stāstu, tiesnesis tam pat nepieskārās.
— Jūs beidzāt? — viņš vaicāja.
•— Jā, tiesneša kungs.
— Un jūs apgalvojat, ka aizbraucāt no īkitosas tāpēc, lai ierosinātu lietas jaunu izskatīšanu?
— Cita mērķa man nebija.
— Bet kā jūs to pierādīsiet? Kas vai galvot, vai jūs ierastos tiesā pats, ja pēc nodevības nebūtu apcietināts?
— Pirmkārt to liecina šīs piezīmes, — Žoāms Dakosta atbildēja.
— Piezīmes bija jūsu rokās, un nekas vēl nepierāda» ka jūs tās mums atdotu, ja netiktu aizturēts.
—• Tādā gadījumā, tiesneša kungs, ir vēl viens pierādījums, kas vairs nav pie manis, bet kura ticamību nevar apšaubīt.
— Kāds tas būtu?
— Vēstule, kuru rakstīju jūsu priekštecim, tiesnesim Riveiro, ziņodams par savu ierašanos.
— Ak tā? Jūs viņam rakstījāt?
— Jā, un šī vēstule, kas adresēta Riveiro, droši vien jau pienākusi un drīz jums tiks nodota.
— Patiešām? — tiesnesis neticīgi piezīmēja. — Jūs rakstījāt tiesnesim Riveiro?
— Pirms Riveiro kļuva šās provinces tiesnesis, viņš bija advokāts Viljarikā. Riveiro mani aizstāvēja Tižuko lietā. Viņš nešaubījās, ka neesmu vainīgs. Aizstāvis darīja visu, lai mani glābtu. Divdesmit gadus vēlāk, kad viņu iecēla par augstāko tiesnesi Manausā, es viņam pavēstīju, kur atrodos un ko esmu nolēmis uzsākt. Savus uzskatus par mani Riveiro nebija mainījis, un, paklausot viņa padomam, es pametu fazendu, lai pats personiski izcīnītu sev reabilitāciju. Taču tiesnesi pārsteidza pēkšņa nāve, un iespējams, ka tagad arī es būšu pagalam, ja vien tiesnesī Žarrikesā neatradīšu otru Riveiro.
Pēc tik tieša pieprasījuma Žarrikess gandrīz pielēca kājās, pārkāpdams visus tiesas noteikumus, taču, laikā savaldījies, tikai nomurmināja:
— Ļoti veikli, patiešām ļoti veikli!
Acīm redzot, Žarrikesam sirds bija pamatīgi ņobru- ņota — un nekas to nevarēja pārsteigt.
Tajā brīdī kabinetā ienāca sargs un pasniedza tiesnesim aizzīmogotu aploksni.
Žarrikess, atlauzis zīmogu, izņēma no aploksnes vēstuli. Izlasījis to, viņš sarauca pieri un teica:
— Nav vajadzības slēpt, Žoām Dakosta, — šī ir tā pati vēstule, par kuru stāstījāt, kuru sūtījāt tiesnesim Riveiro, un tā tika nodota rnan. Tātad nav nekāda pamata neticēt jūsu vārdiem šajā jautājumā.
— Ne vien šajā, — Žoāms Dakosta piebilda, — bet ari visos pārējos, kas attiecas uz manu dzīvi, ko esmu jums jau izklāstījis un ko neviens nedrīkst apšaubīt.
— E, Žoām Dakosta! — tiesnesis Žarrikess spēji iesaucās. — Jūs cenšaties pārliecināt mani, ka neesat vainīgs, bet tā jau mēdz rīkoties visi apsūdzētie! Būtībā jums ir tikai morālie attaisnojumi. Vai varat man dot arī kādu lietisku pierādījumu?
— Iespējams, tiesneša kungs, — Žoāms Dakosta atbildēja. Pēc šiem vārdiem Žarrikess pielēca kājās. Viņš vairs nevaldīja, pār sevi. Lai nomierinātos, tiesnesis bija spiests divas trīs reizes šķērsot istabu.
V
LIETISKIE PIERĀDĪJUMI
Kad tiesnesis atkal apsēdās, uzskatīdams, ka ir pilnīgi nomierinājies, viņš, atgāzies krēslā, atbalstīja galvu pret atzveltni un, pievērsis acis griestiem, pat nepaskatīdamies apsūdzētajā, ļoti vienaldzīgi sacīja:
— Runājiet!
Žoāms Dakosta, brīdi sakopojis domas, it kā šaubīdamies, vai ķerties pie jauna pārliecināšanas paņēmiena, teica:
— Līdz šim, tiesneša kungs, man ir bijuši vienīgi morālie attaisnojumi, kuriem pamatā viss mans mūžs, nodzīvots, kā cienījamam un godīgam cilvēkam pieklājas. Manuprāt, šādi pierādījumi tiesai ir visvērtīgākie …
Tiesnesis Žarrikess nenocieties paraustīja plecus, likdams noprast, ka domā citādi.
— Ja ar tiem nepietiek, varbūt varēšu jums iesniegt arī kādu rakstisku apliecinājumu, — Žoāms Dakosta turpināja. — Es saku «varbūt», jo nav vēl zināms, vai tam var ticēt. Tāpēc neesmu par to stāstījis ne sievai, ne bērniem, negribēdams viņiem iedvest veltas cerības.
— Pie lietas! — tiesnesis Žarrikess noteica.
—- Tiesneša kungs, šķiet, ka mans arests vakarā pirms žangadas iebraukšanas Manausā izskaidrojams ar nodevīgu ziņojumu policijai.
— Jūs nemaldāties, Žoām Dakosta, bet jāsaka, šis ziņojums bija anonīms.
— Nav svarīgi, jo zinu, ka nodevējs varēja būt tikai kāds neģēlis, vārdā Torress.
Runājiet!
— Bet ar kādām tiesībām jūs tā apsaukajat šo … ziņotāju?
— Viņš ir neģēlis, jā gan, tiesneša kungs! — Žoāms Dakosta dedzīgi apgalvoja. — Šis vīrs, kuru es viesmīlīgi uzņēmu, bija ieradies, lai par maksu piedāvātu man savu klusēšanu, bet es šo pretīgo veikalu atraidīju un nemūžam to nenožēlošu, lai vai kādas būtu nodevības sekas.
«Arvien tie paši slīpētie paņēmieni!» tiesnesis nosprieda. «Apvainojot citus, attaisnot sevi!»