Atri apskrējuši kādai krasta radzei, Manoels un Fragozo piecdesmit soļu attālumā redzēja divus vīrus stāvam aci pret aci.
Tie bija Torress un Benito.
Nākamajā mirklī Manoels un Fragozo jau atradās viņiem blakus.
Varēja gaidīt, ka saniknotais Benito, sastapis Torresu, ļaus vaļu dusmām.
Nekas tamlīdzīgs nenotika.
Tiklīdz Benito ieraudzīja savā priekšā Torresu un pārliecinājās, ka Torress nevar izbēgt, viņš pēkšņi pārvērtās: atviegloti nopūties, jauneklis atguva aukstasinību un mieru.
Nelieti! — Benito iesaucās.
Abi vīri bridi noskatījās viens otrā, nesakot ne vārda.
Pirmais klusumu pārtrauca Torress, turklāt savā parastajā nekaunīgajā tonī:
— Ā, Benito Garrala kungs!
— Nē, Benito Dakosta! — jauneklis atcirta.
— Patiešām gan, — Torress turpināja, — Benito Da- kostas kungs Manoela Valdesa kunga un mana drauga Fragozo pavadībā!
Apvainojies par dēkaiņa familiāro toni, Fragozo, kuram jau sen niezēja dūres, grasījās klupt nelietim virsū, taču Benito, joprojām saglabādams aukstasinību, viņu atturēja.
— Kas ar jums notiek, draudziņ? — dažus soļus atkāpdamies, Torress iesaucās. — Šķiet, prātīgāk būs, ja nezaudēšu modrību.
Tā runājot, viņš no pončo izvilka mačeti — ieroci, kurš pēc vajadzības noder gan aizstāvoties, gan uzbrūkot un no kura nešķiras neviens brazīlietis. Pēc tam Torress pieliecās un, sastindzis izaicinošā pozā, gaidīja.
— Es jūs meklēju, Torress, — atbildot izaicinājumam, ierunājās Benito pat nepakustēdamies.
—- Meklējāt? — dēkainis vaicāja. — Mani atrast nav grūti. Un kāpēc es jums biju vajadzīgs?
— Lai dzirdētu, ko jūs zināt par mana tēva pagātni.
— Ak tā?
— Jā gan! Vēlos, lai pastāstāt, kā viņu atradāt, kāpēc ložņājāt ap mūsu fazendu Ikitosas mežos, kāpēc uzglūnējāt viņam Tabatingā …
— Lai notiek! Man šķiet, ka tas katram skaidrs, — Torress atbildēja. — Gaidīju jūsu tēvu, lai tiktu uz žangadas, un, tur nokļuvis, gribēju viņam gluži vienkārši kaut ko piedāvāt… Viņš piedāvājumu noraidīja un varbūt veltīgi.
Dzirdot šos vārdus, Manoels neizturēja. Nobālis jauneklis dusmās degošām acīm tuvojās Torresam.
Benito, nolēmis izmēģināt visu, lai saprastos miera ceļā, nostājās starp abiem.
— Netrako, Manoel, — viņš teica. — Tu taču redzi — es savaldos.
Tad viņš atkal pievērsās Torresam.
— Jā, Torres, man skaidrs, kāpēc jūs lūdzāt, lai ņemam jūs līdzi. Zinādams noslēpumu, ko jums droši vien kāds uzticējis, jūs nolēmāt tēvu šantažēt. Bet tagad nav runa par to.
— Par ko tad?
— Vēlos uzzināt, kā jūs izdibinājāt, ka tieši Ikitosas fazendas saimnieks ir Zoāms Dakosta.
— Kā izdibināju? — Torress atkārtoja. — Tā ir mana paša darīšana, un neuzskatu par vajadzīgu to jums paskaidrot! Galvenais — es nekļūdījos, pavēstīdams, kur slēpjas Tižuko noziedznieks.
— Jūs man to paskaidrosiet! … — Benito sāka zaudēt pacietību.
— Neko es jums neteikšu! — Torress atcirta. — Zoāms Dakosta manu priekšlikumu noraidīja. Viņš atsacījās mani pieņemt savā ģimenē. Jo sliktāk viņam pašam! Tagad, kad noslēpums atklāts un viņš apcietināts, es pats vairs nevēlos saradoties ar zagļa un slepkavas ģimeni, ar noziedznieku, kuru gaida karātavas.
— Nelieti! — Benito iesaucās un, savukārt izvilcis aiz jostas aizbāzto mačeti, draudīgi pievērsās Torresam.
Arī Manoels un Fragozo tikpat spēji izrāva ieročus.
— Trīs pret vienu?! — iesaucās Torress.
— Nē! Viens pret vienu! — Benito atbildēja.
— Patiesi? Bet es gandrīz domāju, ka noziedznieka dēls sagatavojies slepkavībai.
— Torres! — Benito iesaucās. —- Aizstāvies, vai arī es tevi nonāvēšu kā traku suni!
— Kā traku? Lai notiek! — Torress atcirta. — Jo bīstamāki būs mani kodieni, piesargies no maniem zobiem, Benito Dakosta!
Aizklājis krūtis ar mačeti, Torress draudīgi pieliecās un gatavojās pretiniekam uzbrukt.
Benito dažus soļus atkāpās.
— Torres, — no jauna atguvis uz brīdi zaudēto aukstasinību, viņš atkārtoja, — jūs bijāt mana tēva viesis, jūs viņam draudējāt, viņu nodevāt, jūs apvainojāt nevainīgu cilvēku, tāpēc ar dieva palīgu es jūs nogalināšu!
Torresa lūpās pavīdēja nekaunīgs smīns. Varbūt tobrīd nelietim iešāvās prātā, ka viņš, ja tikai gribētu, varētu novērst šo divkauju. Droši vien nelieth noprata, ka Zoāms Dakosta saviem tuviniekiem neko nav teicis par dokumentu, kas viņam varētu noderēt kā rakstisks attaisnojums.
Ja atklātos, ka Torresa rokās atrodas šāds pierādījums,
Viņš nogāzās no kraujas.
Benito acumirklī būtu atbruņots. Bet, lai celtu dokumenta cenu, Torress nolēma vilcināties līdz pēdējai minūtei, turklāt, atminoties Benito aizskarošos vārdus, naids, ko nelietis juta pret visu Garralu ģimeni, lika aizmirst pat savtīgās intereses..
Torress lieliski prata rīkoties ar mačeti, kuru viņam bieži nācās lietot; dēkainis bija spēcīgs, vingrs un veikls, tāpēc cīņā ar nepilnus divdesmit gadus veco pretinieku, kuram nebija tik daudz spēka un pieredzes, uzvara noteikti būtu Torresa pusē.
Šā iemesla dēļ Manoels vēlreiz lūkoja iestāstīt Benito, ka labāk viņš cīnīsies ar Torresu.
— Nē, Manoel, — Benito mierīgi atbildēja, — es pats atriebšu tēvu, un, lai divkauja notiktu pēc visiem likumiem, tu būsi mans sekundants.
— Benito!…
— Bet jūs, Fragozo, es lūgšu neatteikties būt par sekundantu manam pretiniekam.
— Lai notiek, — Fragozo atbildēja, — kaut arī tas nav man nekāds pagodinājums. Es viņu bez liekām ceremonijām gluži vienkārši nosistu kā meža zvēru, — viņš piemetināja.