Vieta, kur vajadzēja notikt cīņai, bija ap četrdesmit pēdu plats līdzens laukums augstajā krastā, kas slējās piecpadsmit pēdas virs Amazones. Krasts šeit bija ļoti stāvs. Lejā lēnām plūda upe, apskalodama biezos niedru pudurus pie kraujas.
Tātad cīņas lauks nebija liels, un pretinieks, kurš sāktu atkāpties, neizbēgami nogāztos bezdibenī.
Pēc Manoela mājiena Torress un Benito tuvojās viens otram.
Benito tagad pilnīgi valdīja pār sevi. Viņš aizstāvēja taisnu lietu un rīkojās aukstasinīgi, tā bija priekšrocība salīdzinājumā ar Torresu, kuru, par spīti nejūtīgumam un cietsirdībai, tobrīd traucēja sirdsapziņa.
Kad viņi satikās, Benito uzbruka pirmais. Torress sitienu atvairīja. Tad abi mazliet atkāpās, bet gandrīz tūlīt pat no jauna metās uz priekšu, satverdami ar kreiso roku pretinieka plecu … Viņi vairs neatlaidās viens no otra.
Torress, būdams stiprāks, no sāniem deva spēcīgu cirtienu ar mačeti, ko Benito nepaguva pilnīgi atvairīt. Viņa labais sāns tika ievainots, un pončo krāsojās sarkans. Taču Benito atbildēja ar spēju pretsitienu, kas Torresu viegli ievainoja rokā.
Pēc tam sitieni no abām pusēm sekoja cits citam, taču neviens no tiem nebija izšķirošais. Benito ar savu joprojām mierīgo skatienu urbās Torresam dziļi acīs, it kā tēmējot tieši sirdī. Nelietis manāmi apmulsa. Viņš sāka pamazām atkāpties nepielūdzamā atriebēja priekšā, kura galvenais mērķis bija laupīt dzīvību tēva nodevējam, nevis aizsargāt savējo. Uzveikt naidnieku — tas bija vienī- ga'is, ko vēlējās Benito. Torress vairs tikko jaudāja aizstāvēties.
Drīz nelietis nonāca pašā krastā, kur viegli iedobtā kraujas mala nokarājas virs upes. Viņš saprata draudošās briesmas un mēģināja pāriet pretuzbrukumā, lai atgūtu zaudētās pozīcijas. Viņa apjukums pieauga, skatiens sastinga, .. Beidzot viņš saliecās, vairīdamies no pretinieka draudīgās rokas.
— Mirsti! — iesaucās Benito.
Cirtiens bija tēmēts tieši krūtīs, taču mačetes gals atdūrās pret kaut ko cietu zem Torresa pončo.
Benito uzbrukumu atkārtoja. Torress, kura pretsitiens uzbrucēju nebija skāris, jauta, ka ir pagalam. Viņš bija spiests vēl soli atkāpties. Tad Torress gribēja iekliegties, saukt, ka Zoāma Dakostas liktenis cieši saistīts ar viņa dzīvību … Bet nepaguva.
Nākamais mačetes cirtiens trāpīja dēkaini tieši sirdī. Viņš atmuguriski krita, pēkšņi zaudēja zemi zem kājām un nogāzās no kraujas. Pēdējo reizi Torresa rokas krampjaini pieķērās niedru pudurim, kas tomēr nespēja viņu noturēt. . . Viņš pazuda Amazones dzelmē.
Benito atbalstījās Manoelam uz pleca. Fragozo cieši paspieda uzvarētājam roku. Taču Benito pat neļāva draugiem pārsiet brūci — par laimi, ievainojums nebija bīstams.
— Uz žangadu! — viņš skubināja. — Uz žangadu!
Dziļi saviļņoti, Manoels un Fragozo klusējot sekoja viņam.
Pēc ceturtdaļstundas viņi iznāca krastmalā, kur noenkurojusies stāvēja žangada. Benito un Manoels steidzās uz istabu pie Jakitas un Minjas, lai pavēstītu notikušo.
— Ak, mans dēls!
— Brālīt!
Abas sievietes reizē iesaucās.
— Bet tagad — uz cietumu! — Benito teica.
— Jā! … Ejam! .. . Ejam! … — Jakita piekrita. Benito veda māti pie rokas, Manoels viņiem sekoja.
Izcēlušies krastā, visi trīs viņi devās uz Manausu. un pēc pusstundas sasniedza pilsētas cietumu.
Izpildot tiesneša Zarrikesa. pavēli, viņus nekavējoties ielaida pie apcietinātā. Kameras durvis atvērās.
Zoāms Dakosta redzēja nākam sievu, dēlu un Manoelu.
— Ak, Zoām, dārgais Zoām! — Jakita iesaucās.
— Jakita, mana sieva! Mani dēli! — viņus apskaudams un spiezdams pie krūtīm, ieslodzītais atbildēja.
— Mans nevainīgais Zoām!
— Nevainīgais un atriebtais! — piebilda Benito,
— Atriebtais? Ko tu ar to gribi teikt?
— Torress ir miris, tēt, viņš krita no manas rokas.
— Miris?… Torress!… Miris? — Zoāms Dakosta iesaucās. — Ak, dēls! … Tu esi mani pazudinājis!
VII
LĒMUMS
Pēc dažām stundām, atgriezusies uz žangadas, visa ģimene sapulcējās kopējā istabā. Netrūka neviena, izņemot nabaga nelaimīgo, kuru bija ķēris pēdējais trieciens.
Benito izmisis nespēja piedot, ka pazudinājis tēvu. Ja māte, māsa, Pasanjas tēvs un Manoels viņu neuzmanītu, tad pirmajā satraukumā nelaimīgais jauneklis varbūt nodarītu sev ko ļaunu. Tāpēc viņu ne mirkli neizlaida no acīm un neatstāja vienatnē. Bet vai bija iespējama vēl cēlāka rīcība? Vai Benito nebija likumīgi atriebies tēva nodevējam?
Ak, kāpēc Zoāms Dakosta, aiziedams no žangadas, neizstāstīja viņiem visu!? Kāpēc viņš nolēma pavēstīt tikai tiesnesim par sava godīguma rakstisko apliecinājumu!? Kāda iemesla dēļ, padzinis Torresu, Zoāms noklusēja Manoelam par dokumentu, kas, pēc dēkaiņa apgalvojumiem, atradās pie tā? Bet galu galā — vai uz Torresu varēja paļauties? Vai Zoāms drīkstēja ticēt šāda dokumenta esamībai?
Lai vai kā, bet tagad Zoāms pats bija visu izstāstījis
savai ģimenei. Viņi zināja: ja vien Torresa vārdi ir patiesi. pie viņa atradies Tižuko notiesātā rakstisks attaisnojums; šo dokumentu rakstījis atentāta īstais ierosinātājs; noziedznieks, ko mākuši sirdsapziņas pārmetumi, īsi pirms nāves savu rakstu uzticējis Torresam, kurš, neizpildījis mirstošā vēlēšanos, pārvērta dokumentu šantāžas ierocī. Viņi zināja arī to, ka Torress kritis divkaujā, nogrimis Amazones dzīlēs un mirstot nav nosaucis pat īstā noziedznieka vārdu.
Tikai brīnums tagad varēja glābt Žoāmu Dakostu no drošas bojā ejas. Vispirms tiesneša Riveiro, tad Torresa nāve — šis divkāršais trieciens Zoāmu galīgi iznīcināja.
Jāpiebilst, ka Manausas sabiedriskā doma, kā parasts, neobjektīva un netaisna, vērsās pret ieslodzīto. Žoāma Dakostas negaidītais apcietinājums no jauna atsauca atmiņā divdesmit trijos gados sen aizmirsto drausmīgo Tižuko noziegumu. Dimantu raktuvju jaunā ierēdņa tiesas process, nāves spriedums, bēgšana dažas stundas pirms soda izpildes — viss atkal tika celts gaismā, pārspriests, iztirzāts. Apgabala populārākajā avīzē O Diario d'o Grand Para kādā rakstā bija sīki izklāstīts noziegums, nostājoties naidīgā pozīcijā pret apcietināto. Neviens nevarēja ticēt Žoāma Dakostas nevainībai, jo nezināja to, ko zināja vienīgi viņa piederīgie.