Manoels piekrītoši pamāja.
— Lai notiek, kungi, — Torress teica. — Patiesi var gadīties, ka mēs vēl ceļā sastopamies. Diemžēl šobrīd nespēju pieņemt jūsu ielūgumu. Taču sirsnīgi pateicos un uzskatu sevi par divkāršu parādnieku.
To pateicis, Torress atsveicinājās no jaunekļiem, kuri devās atpakaļ uz mājām.
Palicis stāvot, Torress viņos noraudzījās. Kad abi bija nozuduši, viņš nomurmināja:
— Skat, ko! Viņš dosies pāri robežai! Lai tik dodas! Tā viņš vēl vairāk būs manos nagos! Laimīgu ceļa vēju, Zoām Garral!
Un tad mežu uzraugs pa visīsāko ceļu, kas veda uz Amazones kreiso krastu, ātri nozuda meža biezoknī.
III
GARRALU ĢIMENE
Ikitosas ciemats atrodas Amazones kreisajā krastā, gandrīz uz septiņdesmit ceturtā meridiāna, piecdesmit piecas jūdzes rietumos no Brazīlijas robežas, kur lielās upes gultne šķir Peru no Ekvadoras un vēl joprojām tiek saukta par Maranjonu.
Ikitosu, kā jau visas Amazones baseina pilsētiņas, ciematus vai miestus, dibinājuši misionāri. Līdz 1817. gadam Ikitosas cilts indiāņi, zināmu laiku būdami vienīgie šā apgabala iedzīvotāji, bija apmetušies zemes vidienē, patālu no upes. Taču reiz pēc vulkāna izvirduma, kad apkaimē izsīka visi avoti, viņi bija spiesti pārcelties uz Maranjonas kreiso krastu. Drīz šī cilts sajaucās ar piekrastes joslā dzīvojošajiem tikunas un omagas cilts indiāņiem, un tagad Ikitosā dzīvo dažādi jaukteņi, turklāt vairākas spāņu un divas trīs metisu ģimenes.
Četri desmiti nožēlojamu zaru būdu, kas tikai salmiem klāto jumtu dēļ uzskatāmas par cilvēku mītnēm, — lūk, viss ciemats; starp citu, tas atrodas ļoti gleznainā vietā — nelielā plato, pēdu sešdesmit virs upes. Uz ciematu ved kāpnes no šķērsām saliktiem baļķiem, taču no lejas ceļinieku acīm ciemats nav saskatāms, tāpēc ka trūkst perspektīvas. Uzkāpis augšā, ceļotājs nonāk pie viegli pārejama liānu stīgām apvītu krūmu un kokveida augu dzīvžoga, virs kura šur tur slejas banānkoku un slaidu, graciozu palmu lapotnes.
Tolaik Ikitosas indiāņi staigāja gandrīz kaili, un jādomā, ka šī mode tur pastāvēs vēl ilgi. Tikai spāņi un metisi, kuri pret tumšādainajiem iezemiešiem izturējās nicinoši, valkāja kreklus, vieglas kokvilnas bikses un salmenīcas. Ciemata ļaudis bija diezgan trūcīgi, viņi satikās reti un pulcējās vienīgi tad, kad misijas zvans aicināja uz dievkalpojumu laika zoba sagrauztā namiņā, kas noderēja par baznīcu.
Bet, ja Ikitosas ciematā dzīves apstākļi bija gandrīz pirmatnēji, tāpat kā Augšamazones ciematu lielākajā daļā, tad, ejot gar to pašu krastu nepilnu jūdzi uz leju, jūs nonāktu bagātā muižā, kur dzīve ritēja ar visiespējamāko komfortu.
Ikitosa.
Tā bija Žoama Garrala ferma, uz kurieni devas abi jaunekļi pēc tikšanās ar mežu uzraugu.
Šī ferma, lauku saimniecība vai, lietojot vietējo nosaukumu, fazenda, celta pirms daudziem gadiem vienā no Amazones līčiem pie piecsimt pēdu platās Naneijas grīvas, bija pilnā plaukumā. Fazendas lauki stiepās veselu jūdzi uz ziemeļiem gar Naneijas labo krastu un tikpat tālu uz austrumiem gar lielo Amazones upi. Rietumos sīkas upītes, Naneijas pietekas, un daži nelieli ezeriņi tos norobežoja no savannas un pļavām, kas tika taupītas ganībām.
Tieši šeit 1826. gadā — divdesmit sešus gadus pirms stāstā attēloto notikumu sākuma — Žoāms Garrals pirmoreiz pārkāpa pār fazendas saimnieka mājas slieksni.
Saimnieks — portugālis, vārdā Magaljanss, — pārtika no ienākumiem, ko deva apkārtnes meži, un viņa jaunuzceltās fermas teritorija toreiz nesniedzās tālāk par pus- jūdzi gar upes krastu.
Viesmīlīgs, kā jau vecās paaudzes portugālis, Magal- janss dzīvoja kopā ar meitu Jakitu, kura pēc mātes nāves bija uzņēmusies vadīt saimniecību. Magaljanss bija īsts darbarūķis, sīksts un nenogurdināms, taču viņam trūka izglītības. Savus nedaudzos vergus un duci algotņu indiāņu viņš prata izrīkot, turpretī dažādos tirdzniecības darījumos bija krietni nevarīgāks. Saimnieka nepietiekamo zināšanu dēļ Ikitosas ferma uzplaukt nevarēja, un nemākulīgā tirdzniecība portugāli bija novedusi naudas grūtībās.
Tādos apstākļos divdesmit divus gadus vecajam 2oā- mam Garralam bija lemts tikties ar Magaljansu. Pagalam nomocījies, gluži bez līdzekļiem Žoāms Garrals ieradās šajā zemē. Magaljanss viņu pusdzīvu no bada un noguruma atrada tuvējā mežā. Portugālim bija laba sirds. Nevaicādams, no kurienes svešais nāk, Magaljanss tikai noprasīja, kas viņam būtu pašlaik nepieciešams. Žoāma Garrala novārgusī, taču dižciltīgā, lepnā seja Magaljansu aizkustināja. Piedāvādams pajumti sākumā tikai uz dažām dienām, fermeris jaunekli aizveda savās mājās, lai palīdzētu viņam tikt uz kājām, taču pēc tam šī viesmīlība turpinājās visu mūžu.
Tā Žoāms Garrals nokļuva Ikitosas fermā.
Žoāms bija brazīlietis, bez ģimenes un mantas. Lielas nepatikšanas, viņš teica, likušas viņam pamest dzimteni, lai nekad tur vairs neatgrieztos. Zoāms Garrals lūdza fermas saimnieku netaujāt par smago un nepelnīto nelaimi, kas viņu piemeklējusi pagātnē. Viņš alka sākt jaunu dzīvi, īstu darba dzīvi. Šurp viņš bija devies uz labu laimi, cerēdams iekārtoties kādā fazendā dziļi Peru iekšienē. Puisis bija gudrs un izglītots. Stāja un izskats iedvesa uzticību un liecināja, ka šis cilvēks ir taisns un godīgs. Magaljanss, bezgala savaldzināts, aicināja jaunekli palikt fermā, kur viņa zināšanas varētu aizstāt to, kā trūka cienījamajam saimniekam pašam.
Žoāms Garrals nevilcinādamies piekrita. Pirms tam viņa nodoms bija iestāties darbā seringalā kur čakls strādnieks tolaik pelnīja piecus sešus piastrus dienā un, ja palaimējās, varēja pat kļūt par fermeri. Bet Magaljanss pareizi aizrādīja, ka darba seringalā netrūks tikai kaučuka ievākšanas laikā, proti, dažus mēnešus gadā, un labais atalgojums nenodrošinās stāvokli, pēc kāda tīkoja Žoāms Garrals.