Pēc minūtēm piecām četras laivas atstāja žangadu; braucot uz leju pa Rionegro, tās sasniedza vietu Amazones krastā, kur Torress, nāvīgi ievainots, bija nogrimis dzelmē.
VIII
PIRMĀ MEKLĒJUMU DIENA
Divu nopietnu iemeslu dēļ meklējumus vajadzēja uzsākt nekavējoties: pirmkārt — tas bija Zoāma Dakostas dzīvības vai nāves jautājums, jo viņa nevainību vajadzēja pierādīt, iekams nav pienākusi pavēle no Riode- žaneiro. Apcietinātā personība tagad bija noskaidrota — un atlika gaidīt pavēli izpildīt spriedumu..
Otrkārt — Torress no upes bija jāizvelk pēc iespējas drīzāk, lai ūdens nesabojātu kārbiņu un tās saturu.
Šoreiz Araužo parādīja ne vien īstu aizrautību" un saprātu, bet ari to, ka viņš nevainojami pazīst Amazoni pie Rionegro ietekas.
— Ja straume Torresu aizrāvusi uzreiz, — viņš jaunekļiem sacīja, — vajadzēs pamatīgi pārmeklēt upes dibenu lielā platībā, jo, gaidot, kamēr līķis sāks trūdēt un uzpeldēs pats, var paiet vairākas dienas.
— Gaidīt mēs nevaram, — Manoels piebilda, — Torress mums jāatrod šodien pat.
— Bet, ja līķis iestrēdzis niedrājā vai sapinies ūdenszālēs krasta tuvumā, nepaies ne stunda — un mēs to atradīsim.
— Nu tad ķersimies pie darba! — Benito noteica.
Bija tikai viens veids, kā rīkoties. Laivas piebrauca
tuvāk pie krasta, un indiāņi ar garajiem ķekšiem sāka taustīt upes dibenu visgarām stāvajai kraujai, kur bija notikusi cīņa.
Šo vietu nebija grūti pazīt. Asiņaina sliede pa vertikālo kaļķakmens nogāzi sniedzās līdz pašai upei. Bet uz niedrēm vīdēja asins plankumi, norādot, kur bija nogrimis līķis.
Pēdu piecdesmit lejpus šīs vietas upē iestiepās zemes strēle, aizturot straumi, un ūdens tur bija nekustīgs kā lielā veļas toverī. Krasta tuvumā ari nemanīja nekādu straumes viļņošanos un niedres stāvēja taisni kā sastingušas. Tātad varēja cerēt, ka straume Torresu nebūs ienesusi upes vidū. Pat ja Amazones gultne šajā vietā būtu stipri nolaidena, Torress varēja aizvelties tikai dažus metrus zemāk, taču arī tur nemanīja nekādu ūdens kustību.
Ubas un pirogas, sadalījušas pienākumus, sāka rīkoties šā atvara robežās, braukājot no malām uz centru, ar garajiem ķekšiem iztaustot dibenu un neatstājot neizpētītu nevienu vietiņu.
Taču šīm pūlēm nebija nekādu panākumu: ne niedrājā, ne upes dibenā, kura nolieci viņi rūpīgi pārmeklēja, dēkaiņa līķi nemanīja.
Pēc divu stundu meklējumiem vīri nosprieda, ka Torresa ķermenis droši vien atsities pret krastu un, ieslīpi krizdams, iegāzies upē aiz šā atvara robežām, kur straumes kustība bija jaušamāka.
— Vēl par agru zaudēt cerības, — Manoels sacīja, — mēs nekādā ziņā nedrīkstam pārtraukt meklēšanu.
— Vai tiešām vajadzēs iztaustīt upes gultni visā tās platumā un garumā? — bažījās Benito.
— Platumā — droši vien, bet garumā, par laimi, ne! — Araužo atbildēja..
, — Kāpēc? — Manoels ievaicājās.
Jūdzi lejpus Rionegro Amazone asi pagriežas, un līdz ar to tās gultne spēji paaugstinās. Šajā vietā izveidojies dabisks šķērslis, koku pludinātājiem labi pazīstamais Friasa aizsprosts, tam pāri tiek priekšmeti, kas turas virs ūdens. Bet dziļāk peldošie šo šķērsli pārvarēt nespēj.
Tā nenoliedzami bija laimīga apstākļu sagadīšanās, ja vien Araužo nemaldījās. Taču pieredzējušajam Amazones plostniekam varēja uzticēties. Trīsdesmit gados, kamēr viņš strādāja par loci, Friasa aizsprosta pāreja viņam nereti bija sagādājusi lielas rūpes, jo, upei sašaurinoties, straumes ātrums tur pieaug. Šaurās un seklās gultnes dēļ šī vieta bija ļoti grūti pārejama, un ne viens plosts vien tur aizgāja bojā.
Araužo apgalvojums bija pareizs — ja Torress vēl guļ upes smilšainajā dibenā, tad straume pagaidām nav varējusi viņu aizraut pāri aizsprostam. Tiesa gan, vēlāk, gā- • zēm izplešoties, tas iznirs virs ūdens un, bez šaubām, aizpeldēs pa straumi, neatgriežami nozūdot lejastecē ārpus šā kanāla. Taču tādas tīri fizioloģiskas parādības sekas varēja gaidīt tikai pēc dažām dienām.
Tiklos atradās tikai kāds smags akmens.
Araužo bija pieredzējis locis, un labāku apkaimes pazinēju par viņu būtu grūti sameklēt. Un, ja viņš bija pārliecināts, ka Torresa līķis nav varējis aizpeldēt tālāk par jūdzi no šis vietas, tad atlika pārmeklēt šo upes daļu, lai to noteikti atrastu.
Turklāt te upes plūdumu netraucēja neviena sala, ne saliņa. Tātad vispirms vajadzēja iztaustīt abas krastmalas līdz aizsprostam, pēc tam rūpīgi izpētīt upes gultni piecsimt pēdu platumā.
Tieši tā viņi rīkojās. Laivinieki sākumā pārbaudīja labo, pēc tam kreiso krastu. Viņi izķeksēja niedrāju un ūdenszāles, aplūkoja pat niecīgākos izciļņus krastmalā, pie kuriem ķermenis varēja būt aizķēries. Araužo un indiāņu acīm nekas nepagāja secen.
Taču visas pūles bija veltas, un nozudušais līķis dienas otrajā pusē joprojām vēl nebija atrasts. Indiāņiem ļāva stundu atpūsties. Mazliet iekoduši, viņi atsāka meklējumus.
Šoreiz četru laivu vadītāji — Araužo, Benito, Fragozo un Manoels upes platību no Rionegro ietekas līdz Friasa aizsprostam sadalīja četrās daļās. Tagad bija jāizpēta upes gultne. Taču, lai sasniegtu un pamatīgi pārmeklētu upes dibenu, dažviet ķekši šķita par īsiem. Atlika pagatavot kaut ko līdzīgu zvejas tralim vai bagaram. Viņi piesēja akmeņus un dzelzs lūžņus pie izturīgiem tīkliem, kurus piestiprināja pie laivu malām, un, braucot šķērsām pāri upei, nolaida dzelmē, lai it kā ar grābekli izkasītu visu gultni.
Benito un viņa biedri noņēmās ar šo smago darbu līdz vēlam vakaram. Ubas un pirogas īrās pa upi krustu šķērsu līdz pat aizsprostam.