Выбрать главу

Vīri pārdzīvoja ne mazums satraucošu mirkļu, kad ba- gars upes dibenā aiz kaut kā aizķērās. Tūdaļ to izvilka virspusē, taču neatlaidīgi meklētā Torresa vietā tīklos atradās tikai kāds smags akmens vai no smilšainās gul­tnes atrauts ūdensaugu puduris.

Taču nevienam nenāca ne prātā atmest meklēšanu. Paš­aizliedzīgi strādājot, vīri vairs nedomāja par sevi, Benito Manoelam un Araužo nevajadzēja dzīt vai skubināt indiāņus. Uzticamie kalpi apzinājās, ka strādā mīlētā un cienītā Ikitosas fazendas saimnieka un viņa lielās saimes labā, — šajā saimē neviens taču nešķiroja saimnieku no kalpiem.

Nudien, ja būtu nepieciešams, viņi, par spīti noguru­mam, neatteiktos augu nakti turpināt meklējumus. Visi pārāk labi saprata, ko nozīmē katra zaudēta minūte.

Un tomēr īsi pirms saules rieta, uzskatīdams, ka nav nozīmes pa tumsu meklēt, Araužo lika laivām atgriezties atpakaļ, un tās visas sabrauca Rionegro grīvā, lai dotos uz žangadu.

Pārdomātie un rūpīgie meklējumi beidzās neveiksmīgi.

Atceļā Manoels un Fragozo neiedrošinājās par to iemi­nēties Benito klātbūtnē, Viņi bijās, ka vilšanās draugu var novest līdz kādam neprātīgam solim.

Taču Benito nebija zaudējis ne apņēmību, ne aukst­asinību. Lai glābtu tēva godu un dzīvību, viņš bija cieši Lolēmis nepadoties šajā izmisīgajā cīņā un pirmais uzru­nāja draugus:

—   Līdz rītam! Rīt agri turpināsim darbu, un ceru, ka mums veiksies labāk.

—   Tev taisnība, Benito, — Manoels atbildēja. — Upe jāpārmeklē pamatīgāk. Nevar taču teikt, ka esam pilnīgi pārmeklējuši tās gultni kā piekrastē, tā dziļumā.

—   Tiesa gan, — Araužo piekrita, — taču es palieku pie savām domām, ka Torresa līķis ir šeit pat, jo straume to nekādi nevarēja aizraut pāri Friasa aizsprostam, bet virspusē tas uznirs tikai pēc vairākām dienām, un upe to nesīs uz leju. Jā, tas noteikti atrodas kaut kur tepat, un lai es nemūžam vairs neredzu savu tafijas pudeli, ja mēs to nesameklēsim!

Loča pārliecībai bija liela nozīme — tā visiem iedvesa jaunu ticību panākumiem.

Taču Benito, nevēlēdamies mierināt sevi ar tukšiem vārdiem un raudzīdamies uz visu patiesā gaismā, uzska­tīja par vajadzīgu piebilst:

—   Tev taisnība, Araužo, Torresa līķim pagaidām vēl jābūt šajā līcītī, un mēs to uziesim, ja vien …

—    Ja vien? — locis atkārtoja.

—    Ja vien tas nav kritis par laupījumu kaimaniem.

Manoels un Fragozo bažīgi gaidīja, ko teiks Araužo.

Locis brīdi klusēja. Acīm redzot, viņš gribēja labi pār­domāt savu atbildi.

—• Benito kungs, — beidzot viņš uzsāka, — neesmu radis mētāties ar vārdiem. Arī man iešāvās prātā līdzīga doma. Bet vai desmit stundu laikā, ko pavadījām uz upes, jūs manījāt kaut vienu kaimanu?

—    Nevienu pašu, — Fragozo atbildēja.

—           Tādā gadījumā, — locis turpināja, — to šeit nemaz nav; šie nezvēri skaidros ūdeņos labprāt neuzturas, jo ceturtdaļjūdzi tālāk sākas plaša duļķaina upe, kurai tie dod priekšroku. Vietā, kur mūsu žangadai uzbruka daži kaimani, nebija tik tumšas dzelmes, kurā noslēpties. Bet šeit ir pavisam kas cits! Iebrauciet Rionegro un uzreiz redzēsiet desmitiem kaimanu! Ja Torress būtu nogrimis Rionegro, viņu meklēt būtu bezcerīgi. Bet viņš nozuda Amazonē, un Amazone mums viņu atdos.

Benito nomierinājies cieši paspieda locim roku un teica:

—    Līdz rītam, draugi!

Desmit minūtes vēlāk visi jau bija uz žangadas.

Todien Jakita dažas stundas pavadīja pie vīra. Taču pirms iešanas turp, nemanījusi uz plosta ne loci, ne Be­nito un Manoelu, ne arī laivu, viņa saprata, ka uzsākti meklējumi. Žoāmam Jakita neko par to nestāstīja, cerē­dama, ka rīt varēs viņu iepriecināt ar patīkamu vēsti.

Bet, tiklīdz Benito spēra kāju uz žangadas, Jakitai kļuva skaidrs, ka visas pūles bijušas veltīgas.

Un tomēr viņa steidzās dēlam pretī.

—    Neatradāt? — Jakita vaicāja.

—          Neatradām, — Benito atbildēja, — bet mūsu rīcībā vēl ir rītdiena.

Ģimene izklīda pa savām istabām, un neviens vairs ne­pieminēja pagājušos notikumus.

Manoels lūkoja pierunāt Benito likties gultā un vismaz pāris stundu atpūsties.

—          Kālab? — Benito attrauca. — Vai tad es spēšu aiz­migt?

IX

OTRĀ MEKLĒJUMU DIENA

Nākamajā rītā, divdesmit septītajā augustā, vēl pirms saules lēkta Benito paaicināja Manoelu sāņus, lai ap­spriestos.

— Vakardienas meklējumiem nebija panākumu, — viņš sacīja. — Ja turpināsim tādā pašā garā, mums atkal neveiksies.

—    Kaut kas tomēr jādara! — Manoels iebilda.

—    Protams, — Benito teica, — tikai, ja arī šodien ne­izdosies atrast Torresu, kas zina, pēc cik ilga laika līķis uzpeldēs virspusē.

—    Ja Torress dzīvs iekristu ūdenī, — Manoels sprieda, — tad būtu jānogaida piecas sešas dienas. Bet viņš no­zuda dzelmē pēc nāvīga ievainojuma, tāpēc iespējams, ka nepaies vairāk kā divas trīs dienas.

Manoela apgalvojumam nepieciešami daži paskaidro­jumi.

Katra dzīva ūdenī iekritusi būtne sāk peldēt, tiklīdz iestājas līdzsvars starp ķermeni un ūdens masu. Šeit, pro­tams, ir runa par peldētnepratēju. Ja grimstošais lūko no­turēt virs ūdens tikai muti un degunu, viņš sāk peldēt. Bet parasti notiek otrādi. Slīkstot cilvēks vispirms cenšas izraut virs ūdens galvu, ceļ augšup rokas, tā saglabādams smagumu, ko zaudētu zem ūdens. Ķermeņa svars pieaug, un galu galā cilvēks pilnīgi nogrimst. Beidzot ūdens caur muti iekļūst plaušās, izspiež no tām gaisu — un slīcējs noiet dibenā.

Turpretī, ja nogrimst miris cilvēks, viņam lielākas iespējas uzpeldēt virspusē, jo viņš vairs nekustas, arī ūdens neiekļūst plaušās, jo viņš neelpo; tāds slīkonis uz­nāk virspusē daudz ātrāk.

Tā Manoels bija pareizi noteicis atšķirību starp abiem gadījumiem.