Jauneklis lēnām virzījās gar piekrasti. Apkaltā nūja uzurdīja ūdensaugus un upē sakrājušos lūžņus. Zivju bari kā putni, ja drīkst tā izteikties, izšāvās no zemūdens krūmu biezokņa. Zivis šaudījās apkārt, atgādinādamas saplēsta spoguļa šķembas. Bet pa dzeltenīgajām smiltīm uz visām pusēm izklīda sīki vēzīši kā milzu skudras no izpostīta skudru pūžņa.
Benito nepalaida garām neizpētītu nevienu stūrīti, taču neko neatrada. Tad, ievērojis, ka gultne šajā vietā ir diezgan slīpa, viņš nosprieda, ka Torress varēja aizvelties uz leju līdz upes vidum. Un tad jau līķis droši vien tur arī palicis, jo nez vai straume būs to izrāvusi no tik liela dziļuma, bet tālāk upe padziļinājās vēl vairāk.
Benito nolēma pārmeklēt upi arī tajā pusē, tiklīdz beigs pētīt piekrastes niedrāju. Pagaidām viņš gāja uz priekšu gar krastu, sekojot plostam, kuram saskaņā ar iepriekšēju norunu vajadzēja peldēt šajā virzienā minūtes piecpadsmit.
Aizritēja ceturtdaļstunda, taču Benito joprojām neko nebija uzgājis. Viņš sajuta nepieciešamību iznirt virspusē un atelpot normālos apstākļos. Dažviet upes padziļinājumos Benito nolaidās ap trīsdesmit pēdu dziļumā. Tur viņam nācās izturēt vienas atmosfēras spiedienu, kas
Zivju bari kā putni izšāvās no zemūdens krūmu biezokņa.
nepieradušam izraisa lielu fizisku nogurumu un pat apziņas traucējumus.
Benito paraustīja zvana auklu, un vīri uz plosta sāka vilkt viņu laukā; rīkojoties ļoti uzmanīgi, viņi vienas minūtes laikā atļāvās ūdenslīdēju izcelt tikai divas trīs pēdas augstāk, lai spēja spiediena maiņa nekaitētu iekšējiem orgāniem.
Tiklīdz jauneklis nostājās uz plosta, skafandra metāla ķiveri noskrūvēja, viņš dziti uzelpoja un apsēdās mirkli atpūsties.
Laivas nekavējoties piebrauca pie plosta. Manoels, Fragozo un Araužo steidzās pie Benito un gaidīja, ko viņš teiks.
— Nu? — ievaicājās Manoels.
— Pagaidām nekā! … Itin nekā!
— Vai nekādu pēdu neatradi?
•— Nekādu.
— Ja vēlies, es tevi nomainīšu.
— Nē, Manoel, — Benito atbildēja, — pats esmu iesācis un zinu, kur tagad jāiet… Ļauj man pašam to veikt!
Benito paskaidroja locim, ka nolēmis pārbaudīt krasta zemūdens daļu līdz Friasa aizsprostam, kur gultnes paaugstinājums varbūt aizturējis Torresa līķi, it īpaši, ja tas spējis daudzmaz turēties pretī straumei; taču pirms tam Benito bija nodomājis atvirzīties no krasta un rūpīgi pārmeklēt dziļo ieplaku, ko upes gultnē radīja tās no- liece un ko ķekši, acīm redzot, nevarēja aizsniegt.
Araužo atbalstīja šo nodomu un sāka gatavoties jauniem meklējumiem.
Manoels uzskatīja par vajadzīgu sniegt draugam dažus padomus.
— Ja vēlies turpināt meklējumus tajā pusē, — viņš teica, — tad plosts tev sekos, tikai esi uzmanīgs, Benito. Šoreiz tu nolaidīsies vēl dziļāk, iespējams, ka par piecdesmit vai sešdesmit pēdām zemāk nekā pirmīt, un tur būs jāiztur divu atmosfēru spiediens. Kusties ļoti lēnām, citādi var iestāties smadzeņu darbības traucējumi. Tu pēkšņi vairs neapjēgsi, kur tu esi un ko tu tur meklē. Ja tev galvu sāk spiest kā spīlēs un ausīs nemitīgi džinkstēt, nekavējoties dod signālu, lai velkam tevi laukā. Pēc tam, ja būs nepieciešams, varēsi nirt no jauna, tā tu vismaz pieradīsi kustēties dzelmē.
Benito solījās ievērot Manoela pamācības, saprazdams,
Benito atkāpās.
cik tās svarīgas. Viņš bijās zaudēt apziņu brīdī, kad tā visvairāk būs vajadzīga.
Benito paspieda draugam roku; ķiveri atkal pieskrūvēja skafandra apkaklei, sūknis sāka darboties, un nirējs ātri nozuda zem ūdens.
Plosts attālinājās no kreisā krasta par četrdesmit pēdām, bet, lai straume to nenestu pārāk ātri, kad tas iepeldēs upes vidū, tam pietauvoja laivas, un indiāņi, airējot pret straumi, turēja plostu tā, ka tas peldēja pavisam lēni.
Benito, ļoti uzmanīgi nolaidies lejā, nostājās uz stingras pamatnes. Kad svina papēži skāra smiltis upes dibenā, Benito, vērodams nolaižamās troses garumu, sprieda, ka atrodas apmēram sešdesmit piecu vai septiņdesmit pēdu dziļumā. Tātad šeit, krietni zem normālās gultnes, bija dziļa ieplaka.
Vide te likās tumšāka, taču dzidrais ūdens laida cauri pietiekami daudz gaismas, lai Benito itin labi atšķirtu šur tur upes dibenā guļošos priekšmetus un diezgan droši virzītos uz priekšu. Turklāt smiltis, kā nosētas ar smalku vizlu, līdzīgi reflektoram, atstaroja gaismu, un tajā skaidri iezīmējās smilšu graudiņi kā mirgojoši putekļi.
Benito staigāja, pētīja, ar nūju iztaustīdams katru bedrīti. Viņš lēnām nira aizvien dziļāk. Trose pēc vajadzības tika palaista vaļīgāk, un, tā kā abas svaiga gaisa pieva- dīšanai un izelpai nepieciešamās šļūtenes nokarājās brīvi, sūknis darbojās vienmērīgi.
Benito pamazām sasniedza upes vidu, kur ieplaka bija visdziļākā.
Brīžam tumsa ap viņu tā sabiezēja, ka vairs pat tuvumā neko nevarēja redzēt. Šī parādība bija īslaicīga: plosts viņam tieši virs galvas aizklāja sauli, un tāpēc šķita, ka dienu nomainījusi nakts. Taču pēc brītiņa melnā ēna atkāpās, un smiltis no jauna atstaroja spilgtu gaismu.
Benito laidās dziļāk un dziļāk. To liecināja galvenokārt ūdens spiediena palielināšanās. Elpot kļuva grūtāk, locekļus vairs nevarēja tik brīvi kustināt. Jauneklis nonāca neparastu fizioloģisku iespaidu varā. Ausīs pastiprinājās dūkoņa, taču apziņa palika skaidra, Benito jauta, ka prāts darbojas nevainojami, pat ar mazliet pārdabisku asumu, tāpēc, nelikdams sevi vilkt laukā, viņš nira tālāk.