Kaut gan stāsts apliecināja visu, ko Žoāms Dakosta bija teicis par Torresu un viņa nekaunīgo piedāvājumu, tomēr tiesnesis nespēja apspiest neuzticīgu smīnu.
— Šī kārbiņa, tiesneša kungs, — Manoels teica, — ne brīdi nav bijusi mūsu rokās, un jums to sniedz cilvēks, kas pats to atradis pie Torresa.
Tiesnesis paņēma kārbiņu un, grozīdams rokās, rūpīgi nopētīja kā retu dārglietu. Sakratot tajā nošķindēja monētas.
Vai tiešām dedzīgi meklētajā kārbiņā vairs nebūtu īstā noziedznieka pašrocīgi rakstītā dokumenta, ko Torress par zemisku maksu bija gribējis pārdot Zoāmam Dakos- tam? Vai notiesātā attaisnojošais pierādījums neglābjami zudis?
Nav grūti iedomāties, kāds satraukums pārņēma klātesošos. Benito gandrīz nespēja parunāt, viņam šķita, ka sirds tūdaļ plīsīs.
— Attaisiet, tiesneša kungs, attaisiet kārbiņu! — beidzot nabaga jauneklis aizlauztā balsī iesaucās.
Tiesnesis Žarrikess sāka noskrūvēt kārbiņai vāciņu. Noņēmis to, viņš apgāza kārbiņu uz galda, un no tās izripoja dažas zelta monētas.
— Bet dokuments? … Dokuments! — pieķerdamies pie galda malas, lai nenokristu, Benito vēlreiz iesaucās.
Tiesnesis, iebāzis pirkstus kārbiņā, ar zināmām
grūtībām izvilka nodzeltējušu, rūpīgi salocītu papīru, kam ūdens, šķiet, nebija kaitējis.
— Dokuments! Lūk, dokuments! — Fragozo iesaucās. — Tas pats, ko redzēju Torresam rokās!
Tiesnesis, atlocījis papīra lapu, pārlaida tai acis, tad, aplūkojis no vienas, pēc tam no otras puses, pārliecinājās, ka tā klāta parupjām rakstu zīmēm.
— Dokuments, jā, nudien, — viņš teica. — Par to nav šaubu. Te patiesi ir kāds dokuments.
— Protams, — Benito piebilda, — un tieši tas pierāda tēva nevainību.
— Par to vēl neesmu pārliecināts, — Zarrikess piezīmēja, — un bīstos, ka to būs ļoti grūti pierādīt.
— Kā tā?! . .. — nobālis kā līķis, Benito iesaucās.
— Tāpēc, ka dokuments ir šifrēts, — tiesnesis paskaidroja, — bet šai kriptogrammai nav …
— Kā nav?
— Nav atslēgas.
XII
DOKUMENTS
Sarežģījums, ko ne Žoāms Dakosta, ne viņa tuvinieki nebija gaidījuši, šķita patiesi ļoti nopietns. Atceroties mūsu stāsta pirmo nodaļu, lasītājiem būs skaidrs, ka dokuments bija šifrēts pēc vienas no daudzajām kriptogrāfijas metodēm.
Bet pēc kādas?
Lai to izdibinātu, bija nepieciešama vislielākā atjautība, kāda tikai iespējama cilvēka prātam.
Tiesnesis Žarrikess Benito un viņa draugu klātbūtnē lika precīzi nokopēt dokumentu, oriģinālu paturēja pie sevis, bet kopiju, rūpīgi pārbaudījis, atdeva jaunekļiem, lai viņi to aiznestu ieslodzītajam.
Solījušies atkal ierasties nākamajā dienā, jaunekļi aizgāja un, gribēdami nekavējoties satikt Žoāmu, steidzās pie-viņa uz cietumu.
Tur īsās tikšanās laikā viņi pastāstīja notikušo,
Žoāms Dakosta, paņēmis dokumentu, uzmanīgi to aplūkoja, pēc tam, papurinājis galvu, atdeva dēlam.
— Varbūt tiešām šajā rakstā ir pierādījumi, — viņš teica, — kuru man vienmēr trūcis. Bet, ja tie izslīd no rokām un ja arī mans godīga cilvēka mūžs nerunā man par labu, tad taču nav vairs ko gaidīt no cilvēku taisnās tiesas, mans liktenis tagad dieva rokās.
To saprata visi. Ja kriptogrammu neizdosies izlasīt, notiesātā stāvoklis būs bezcerīgs.
— Mēs to atšifrēsim, tēt! — Benito iesaucās. — Tāda šifra, ko nevarētu atklāt, pasaulē nav. Tikai nezaudējiet ticību, jā, ticību! Brīnumainā kārtā debesis mums līdzēja atgūt šo dokumentu, kas jūs attaisno, tās nāca talkā to sameklēt un neatstās mūs arī tagad!
Žoāms Dakosta paspieda roku Manoelam un Benito; pēc tam jaunekļi, dziļi saviļņoti, devās uz žangadu, kur viņus gaidīja Jakita.
Viņi Jakitai tūdaļ izstāstīja, kas noticis kopš vakardienas: kā uzpeldējis Torresa līķis, kā pie tā atrasts dokuments un cik dīvainā veidā Torresa draugs, īstais noziedznieks, to uzrakstījis, droši vien bīdamies, ka dokuments var viņu nodot, ja nokļūs svešās rokās.
Protams, arī Lina uzzināja par negaidīto sarežģījumu, un Fragozo atklāja, ka Torress agrāk bijis mežu uzraugs un kalpojis policijas iecirknī pie Madeiras grīvas.
— Un kā jūs abi tikāties? — jaunā mulate pavaicāja.
— Tas notika Amazones provincē, — Fragozo atbildēja, — kad, klaiņojot no ciema uz ciemu, nodarbojos ar savu amatu.
— Bet rēta? …
— Tas gadījās tā: kādu dienu nonācu Aranas misijā, kur Torress, ko redzēju pirmo reizi, bija saķildojies ar vienu no saviem biedriem, — tie visi bija briesmīgi ļaudis! —-_un ķilda beidzās ar to, ka mežu uzraugam sadūra roku. Ārsta tuvumā nebija, man uzdeva ievainoto pārsiet, un tā mēs iepazināmies.
— Starp citu, ko līdz, ka zinām, kas Torress bijis? — Lina piezīmēja. — Šajā gadījumā tam nav nekādas nozīmes, jo viņš taču nebija īstais noziedznieks.
— Bez šaubām, — Fragozo piekrita. — Bet, velns parāvis, gan jau rakstu beidzot izdosies atšifrēt! Un tad visiem atvērsies acis, ka Zoāms Dakosta nav vainīgs!
Uz to cerēja arī Dakostas piederīgie. Tāpēc, ieslēgušies kopējā istabā, viņi stundām ilgi pūlējās dokumentu atšifrēt.
Bet, tāpat kā viņi, ari tiesnesis Zarrikess — tas īpaši jāuzsver! — loloja cerības, ka dokumentu izdosies izlasīt.
Pēc nopratināšanas uzrakstījis ziņojumu, kurā identificēja apcietinātā personību, tiesnesis to aizsūtīja uz Rio- dežaneiro, uzskatīdams lietu par nobeigtu. Bet tā vis gluži nebija.
Kad atradās dokuments, var teikt, ka tiesnesis Žarrikess pēkšņi sāka justies īsti savā jomā. Būdams dažādu skaitļu kombināciju un atjautības uzdevumu kaislīgs risinātājs un labprāt lauzīdams galvu pie šarādēm, rēbusiem un citām sarežģītām mīklām, viņš, acīm redzot, tagad varēja no sirds nodoties šim savam iemīļotajam laika kavēklim.