Iedomājoties, ka noslēpumainais raksts varbūt ietver Dakostas attaisnojumu, Zarrikesā pamodās dedzīgs analītiķis. Viņa priekšā taču bija kriptogramma! Un nu viņš neko citu vairs nekāroja kā to atšifrēt. Pazīstot Žarrikesu, nebija jāšaubās, ka tagad viņš mīklu risinās ne ēdis, ne gulējis.
Kad jaunekļi aizgāja, tiesnesis palika viens savā kabinetā. Devis rīkojumu nepieņemt apmeklētājus, viņš nodrošinājās ar dažām stundām pilnīga miera. Uzspraudis uz deguna acenes, Žarrikess nolika uz galda sev priekšā tabakmaku. Lai kārtīgi izvēdinātu smadzenes, tiesnesis ierāva nāsīs pamatīgu devu šņaucamtabakas, tad, pievērsies kriptogrammai, iegrima pārdomās, kas drīz vien izvērtās monologā. Šis cienījamais cilvēks bija ļoti ekspansīvs un labprāt domāja skaļi.
— Jārīkojas sistemātiski, — viņš sacīja. — Bez sistēmas nav loģikas, bez loģikas — panākumu.
Dokumenta simts rindiņas bija sadalītas sešās rindkopās.
— Hm! — padomājis Žarrikess norūca. — Pētījot pa kārtai katru rindkopu, es velti šķiestu dārgo laiku. Nē, jāizvēlas tikai viena, turklāt vissvarīgākā. Bet kura gan tā varētu būt, ja ne pēdējā, kas noteikti rezumē visa dokumenta saturu? Uz īstā ceļa mani varētu novest īpašvārdi, starp citu, Žoāma Dakostas vārds, kam, bez šaubām, vajadzētu atrasties pēdējā rindkopā, ja vien tas vispār dokumentā pieminēts.
Tiesnesis sprieda loģiski. Viņš nekādā ziņā nemaldījās, nolemdams vispirms savas kriptologa spējas izmēģināt pie pēdējās rindkopas.
Tiesnesis larrikess tagad varēja nodoties savam iemīļotajam laika kavēklim.
Lūk, vēlreiz šī rindkopa, kuru lasītājam nepieciešams paturēt acīs, lai izprastu analītiķa domu gaitu, cenšoties piekļūt patiesībai:
MVVFJVCDKTJJELUIJPERVCOSPDZVJVERCCOVEU FEFVDDNIBZBRRAMHUNCDPVERCPBVAAMAUSZDUB PRZLOBELCGGANLAVGAUDNDIFEDMCFFSLADPFLZM ABIJBHHUSJZTZTUKDSBCZJEMMZJTRTCGRPMEPCNT GMPCTUUENVCZMBTCZZDPGGAJHVHFTJVSHANTA DRCDJRTZKJTDADKAASEPUIBNTVVFKDCLGTJJMHU PPDVLCVMLIFKTVTEUCPTZMGCSTVILVABBBLUBPAD BCZEATUVJHD.
Vispirms tiesnesis Žarrikess ievēroja, ka rindkopas nav sadalītas vārdos un teikumos un tajās trūkst pieturas zīmju. Tas uzdevumu sarežģīja vēl vairāk.
— Paskatīsimies, — viņš teica, — vai kādi burtu sakopojumi tomēr neatgādina vārdus, proti, izrunājamus līdzskaņu un patskaņu savienojumus.
Tā, piemēram, rindkopas sākumā var salasīt vārdu «LUI» … Tālāk — «PER» . . . «HUNC» … Vai tie neatgādina latīņu vārdus? Turpat blakus «MAUS» šķiet vācu, «DUB» . .. krievu vārds… Pag, un te «SHANT» un «DA.D» izskatās pēc angļu vārdiem . . . Bet ko nozīmē visi šie «MABIJ», «SEPU», «VĪLVA», «ZEAT»? Vai tie būtu īpašvārdi, un kāds tiem sakars ar šo lietu? Ej nu sazini!
Nometis kriptogrammu uz galda, tiesnesis Žarrikess brīdi pārdomāja.
— Visi šie vārdi, kurus ievēroju, pavirši pārlasījis rindkopu, šķiet vienkārši smieklīgi, — viņš nomurmināja. — Patiesību sakot, nav saprotams, no kādas valodas tie cēlušies. Daži atgādina latīņu, daži angļu, vācu un krievu vārdus, bet lielākā daļa itin neko, ja neskaita veselu virkni līdzskaņu savienojumu, kas vispār nav izrunājami. Redzu, ka kriptogrammas atslēga nebūs viegli atrodama.
Tiesneša pirksti sāka bungot pa galdu kaut ko līdzīgu rīta jundai, it kā modinot savas snaudošās prāta spējas.
— Vispirms palūkosimies, cik burtu ietilpst šajā rindkopā, — viņš nolēma.
Paņēmis zīmuli, Žarrikess sāka tos skaitīt.
— Pavisam divsimt astoņdesmit divi! — viņš konsta
tēja. — Tā. Bet tagad papētīsim, cik bieži katrs burts atkārtojas.
Šai aplēsei bija nepieciešams ilgāks laiks. Atkal paņēmis dokumentu rokā, tiesnesis Zarrikess saskaitīja katru burtu atsevišķi, atzīmējot tos alfabētiskā kārtībā. Pēc ceturtdaļstundas viņš bi ja ieguvis šādu tabulu:
— Ahā! — Zarrikess norūca. — Pirmais novērojums ir pārsteidzošs: vienā rindkopā izmantots viss alfabēts! Savādi gan! Pamēģiniet kādā grāmatā uz labu laimi izvēlēties rindkopu ar divsimt astoņdesmit diviem burtiem — tajā gandrīz nekad neredzēsiet visus alfabēta burtus. Starp citu, var būt, ka šeit tā ir tikai sagadīšanās.
Tad, pievērsdamies citai problēmai, viņš teica:
— Vēl svarīgāk ir uzzināt, vai patskaņi un līdzskaņi atrodas normālās proporcijās.
Tiesnesis atkal ķērās pie zīmuļa un šoreiz, izrakstījis visus patskaņus, ieguva šādu aplēsi:
— Tātad piecdesmit septiņi patskaņi pret divsimt divdesmit pieciem līdzskaņiem, — Žarrikess secināja. — Bet šāda proporcija ir gandrīz normāla. Ļoti iespējams, ka dokuments rakstīts mūsu valodā, kur katrs burts
nomainīts ar citu. Un, ja šis princips ievērots sistemātiski, piemēram, ja burta «B» vietā vienmēr lietots «L», «O» vietā «V», «G» nomainīts ar «K», «U» ar «R» utt.r tad lai mani padzen no Manausas tiesneša posteņa, ja es kripto- grammu neatšifrēšu! Atliek rīkoties pēc ģeniālā analītiķa Edgara Po metodes!
Šie vārdi attiecās uz slavenā amerikāņu rakstnieka noveli, kuru ne velti uzskata par šedevru. Kas gan nav lasījis viņa «Zelta vaboli»!
Šajā novelē ar tīri matemātisku metodi autors analizē kriptogrammu, kas sastāv no skaitļiem, burtiem, algebriskām zīmēm, zvaigznītēm, punktiem un komatiem, un atšifrē to visai fantastiskos apstākļos; tieši tāpēc šā savdabīgā rakstnieka darbs lasītājiem iespiežas dziļi atmiņā.
Jāatzīst tomēr, ka amerikāņu rakstnieka kriptogramma atklāja tikai kādu dārglietu slēptuvi, bet šoreiz bija runa par cilvēka dzīvību un godu. Šā iemesla dēļ šifru atrast bija daudz svarīgāk.