Ne vienu reizi vien lasīdams un pārlasīdams «Zelta vaboli», tiesnesis bija pamatīgi izpētījis Edgara Po rūpīgi izstrādātos analīzes paņēmienus un nolēma tagad tos izmantot. Viņš bija pārliecināts, ka agri vai vēlu tie palīdzēs atšifrēt dokumentu, kura saturs attaisno Dakostu, ja vien burtu nozīmes nemainīsies.
— Kā tad rīkojās Edgars Po? — 2arrikess murmināja. — Pirmkārt viņš izpētīja, kāda zīme, bet šajā gadījumā — kāds burts kriptogrammā sastopams visbiežāk. Kā redzams, tas šoreiz ir «V», kas atkārtojas divdesmit divas reizes. Lielais skaits liek noskārst, ka burtam «V» te ir cita nozīme, un, ja pieņem, ka teksts rakstīts mūsu valodā, jādomā, ka šis burts aizstāj citu visvairāk lietotu skaņu. Angļu vai franču valodā tā nenoliedzami būtu «E», itāliešu valodā — «I» vai «A», bet portugāļiem «A» vai «O» skaņa. Tātad pieņemsim, ka burts «V» šeit nomainījis «A» vai «O».
Un tiesnesis Žarrikess sāka pētīt, kādi burti visbiežāk te lietoti. Pēc brītiņa viņam bija gatava šāda tabula:
— Tātad «O» šeit lietots tikai trīs reizes, — tiesnesis iesaucās, — kaut gan tieši tam vajadzēja atkārtoties visvairāk! Skaidrs, ka tā nozīme samainīta. Bet kādi burti vēl bez «A» un «O» mūsu valodā visbiežāk sastopami? Padomāsim!
Un tiesnesis Zarrikess ar īstu atjautību, kas apliecināja viņa prāta asumu, iedziļinājās jaunos pētījumos. Viņš atdarināja ievērojamo amerikāņu rakstnieku, kurš, būdams ģeniāls analītiķis, ar vienkāršu indukcijas vai salīdzināšanas metodi sastādījis kriptogrammas zīmēm atbilstošu alfabētu, bez pūlēm atrada šifru.
Žarrikess rīkojās tieši tāpat, un jāatzīst, ka viņš varēja sacensties ar savu skolotāju. Daudzkārt trenējis smadzenes, risinot vai nu galvā, vai uz papīra dažādus logogri- fus, krustvārdu mīklas, šarādes un dažādus citus sarežģītus uzdevumus, kuri balstās tikai uz patvaļīgu burtu pārvietošanu, tiesnesis bija krietni ievingrinājies šajās atjautības spēlēs.
Tagad viņam vairs nebija grūti noteikt visvairāk lietoto burtu pakāpenisko secību. Pēc trīs stundu pūlēm Žar- rikesam alfabēts bija rokā, un, ja vien metode nebija aplama, tam vajadzēja atklāt dokumenta saturu.
Atlika ar šā alfabēta burtiem nomainīt šifrētā teksta zīmes.
Ar zināmu saviļņojumu Zarrikess ķērās klāt pie šī darba. Tas viņam sagādāja garīgu baudu — daudz lielāku, nekā spējat iedomāties, — it kā pēc ilgiem, neatlaidīgiem pūliņiem atklātos nepacietīgi meklētā logogrifa jēga.
— Nu tad pameģinasim, — viņš teica. — Patiesi, es justos dziļi pārsteigts, ja šifra atslēga neatrastos.
Tiesnesis Žarrikess noņēma acenes un, noslaucījis
Pēc trīs stundu pūlēm Žarrikesam aliabēts bija rokā.
aizmiglojušos stiklus, atkal uzsprauda tās uz deguna; tad viņš noliecās pār galdu.
Turēdams jauno alfabētu vienā pusē, šifrēto dokumentu otrā, viņš zem katra rindkopas burta parakstīja citus, pārliecināts, ka tie atbilst kriptogrammas īstajiem burtiem.
Uzrakstījis pirmo rindiņu, Žarrikess pārgāja pie otrās, tad pie trešās un ceturtās, līdz sasniedza rindkopas galu.
Dīvainis! Viņš pat neatļāvās paraudzīties, vai no jaunajiem burtiem iznāk kāds jēdzīgs vārds. Nē, viņš pilnīgi atteicās pārbaudīt tekstu darba sākumā. Viņš vēlējās ar baudu izlasīt visu pēc kārtas vienā elpas vilcienā.
Beidzis rakstīt, Žarrikess teica:
— Tagad izlasīsim!
Un izlasīja …
Augstais dievs, kāda kakofonija! Uzrakstītās rindiņas bija tikpat bezjēdzīgas kā šifrētās! Tas bija jauns nesakarīgs burtu savirknējums — vairāk nekā, tajā nebija neviena skaidra vārda, tas nekur nederēja! Vārdu sakot, bija iznākuši līdzīgi hieroglifi!
— Kad tevi nelabais! — tiesnesis Žarrikess iesaucās.
XIII
PAR SKAITĻIEM
Bija jau septiņi vakarā. Joprojām lauzīdams galvu ap mīklas atrisinājumu, taču ne soli nepavirzīdamies uz priekšu, tiesnesis Žarrikess bija pilnīgi aizmirsis pusdienas un atpūtu, kad piepeši kāds klauvēja pie kabineta durvīm.
Tas notika tieši laikā. Stundu vēlāk sapīkušā tiesneša kūpošajā galvā smadzenes noteikti būtu izkusušas.
īgnā balsī viņš vēlēja ienākt, durvis atvērās, un tajās nostājās Manoels.
Jaunais ārsts, pametis savus draugus uz žangadas, kur tie bezcerīgi pūlējās izlasīt tekstu, devās atpakaļ pie tiesneša. Viņu interesēja, vai tiesnesim neveicas labāk. Tāpēc jauneklis nolēma viņam pavaicāt, vai kriptogrammas atslēga jau nav atrasta.
Žarrikess par Manoela ierašanos neļaunojās. Viņš bija tā pārpūlējis smadzenes, ka vientulība šķita neciešama.
. Tie bezcerīgi pūlējās izlasīt tekstu.
Tiesnesis juta vajadzību ar kādu parunāt, jo vairāk ar cilvēku, kas, līdzīgi viņam, bija ieinteresēts atrisināt noslēpumu. Tātad Manoels šeit ieradās īstajā brīdī.
— Tiesneša kungs, — ienācis kabinetā, jauneklis teica, — pirmkārt atļaujiet vaicāt — vai jums nav vairāk laimējies?
— Vispirms apsēdieties, — piecēlies un sācis staigāt pa istabu, tiesnesis Žarrikess atbildēja. — Sēdieties taču! Ja mēs abi stāvēsim, tad drīz arī jūs sāksiet staigāt, bet diviem mans kabinets par šauru.
Manoels apsēdies atkārtoja savu jautājumu.
— Nē! Arī man nelaimējās, — tiesnesis teica. — Nezinu vairāk par jums. Varu teikt vienīgi to, ka tagad esmu pārliecināts …
— Par ko, tiesneša kungs? Par ko?
— Esmu pārliecināts, ka šis dokuments balstās nevis uz nosacītām zīmēm, bet uz kādu pieņemtu skaitli, ko kriptoloģijā apzīmē par šifru,