— Bet, tiesneša kungs, vai galu galā nav iespējams izlasīt arī tādu rakstu?
— Kāpēc gan ne, — tiesnesis atbildēja, — tas pilnīgi iespējams, ja tikai teksta burtus viscaur nomaina vieni un tie paši šifra burti, piemēram, ja burtu «P» vienmēr aizstāj ar «A», bet «P» ar «H», citādi kriptogrammu izlasīt neizdotos.
—- Un kā ir ar mūsu dokumentu?
— Tajā burti mainās atkarībā no brīvi izvēlēta skaitļa. Šādā gadījumā burts «B», kas aizstājis «K», vēlāk var aizvietot arī «Z», pēc tam «M», «N», «F» vai jebkuru citu burtu.
— Un ko tad?
— Ar dziļu nožēlu jāatzīst, ka tad kriptogrammu izlasīt pilnīgi neiespējami.
— Neiespējami?! — Manoels iesaucās. — Nē, tiesneša kungs, mums katrā ziņā jāatrod kriptogrammas atslēga, no kuras atkarīga cilvēka dzīvība!
Nevaldāmā uzbudinājumā Manoels pielēca kājās. Saņemtā atbilde bija tik bezcerīga, ka viņš atteicās uzskatīt to par galīgo.
Taču, paklausīdams tiesneša mājienam, jauneklis atkal apsēdās un daudz mierīgākā balsī jautāja:
25?
— Sakiet, tiesneša kungs, — kāpēc jūs esat tik drošs, ka dokuments, jūsu vārdiem runājot, balstās uz skaitļa?
— Uzklausiet mani, jaunais cilvēk, — tiesnesis Žarrikess atbildēja, — un jums būs jāpiekrīt patiesībai.
Paņēmis dokumentu, tiesnesis nolika to Manoelam priekšā kopā ar aplēsēm.
— Sāku atšifrēt rakstu pēc visiem likumiem, tā sakot, pamatodamies uz loģiku un neuzticēdamies nejaušībai, proti: sekojot nemirstīgā analītiķa Edgara Po paraugam, sastādīju alfabētu, lai, balstoties uz mūsu valodā visbiežāk sastopamo burtu principa, mēģinātu atšifrēt kriptogrammas tekstu … Un, vai varat iedomāties, — nekas no tā neiznāca …
— Neiznāca?! — Manoels iesaucās.
— Tieši tā, jaunais cilvēk. Man uzreiz vajadzēja saprast, ka tādā ceļā neko nepanākšu. Patiesi gan, prātīgāks cilvēks nebūtu tā maldījies.
— Ak kungs! — Manoels nopūtās. — Es labprāt gribētu to saprast, taču nespēju . ..
— Ņemiet un vēlreiz izskatiet dokumentu, īpašu uzmanību pievēršot burtu stāvoklim, — tiesnesis teica.
Manoels paklausīja.
— Vai neredzat nekā savāda dažos burtu sakopojumos? — tiesnesis vaicāja.
— Nē, neredzu, — varbūt jau simto reizi pētīdams rindiņas, Manoels atbildēja.
— Nu tad ielūkojieties vērīgāk pēdējā rindkopā! Kā pats saprotat, tur rezumēts viss raksta saturs. Vai nekā neparasta nemanāt?
— Nē.
— Un tomēr kāds sīkums norāda, ka šī kriptogramma nenoliedzami pakļauta skaitlim.
— Jā, bet kādam? … — Manoels piezīmēja.
— Lūk, šajā rindiņā cits citam seko trīs «B».
Tiesneša Žarrikesa piezīme pelnīja ievērību. Patiesi —
šās rindkopas divsimt sešdesmit trešais, ceturtais un piektais burts bija «B». Sākumā tiesnesis šo īpatnību nebija pamanījis.
— Un par ko tas liecina? … — nesaprazdams, kas te būtu jāsecina, Manoels vaicāja.
— Tas liecina, jaunais cilvēk, par to, ka šā dokumenta šifru nosaka skaitlis. Apriori varam secināt, ka burtu nozīme te mainīta atkarībā no šā skaitļa ciparu vērtības un vietas.
— Kāpēc tieši tā?
— Tāpēc, ka nevienā valodā nav vārda, kurā trīs līdzīgi burti stāvētu blakus.
Manoelu šis arguments pārsteidza, un viņš vairs neko nesacīja.
— Ja būtu to ievērojis agrāk, — tiesnesis turpināja,
— man atkristu veltās pūles un nežēlīgās galvas sāpes, kas tagad plēš pakausi pušu.
— Bet sakiet, tiesneša kungs, — joprojām lūkodams pieķerties gaistošajām cerībām, Manoels ievaicājās,
— ko jūs dēvējat par šo šifru?
— Sauksim to par skaitli.
— Kā vēlaties.
— Došu jums piemēru, un tas būs labākais paskaidrojums.
Apsēdies pie galda un paņēmis papīra lapu un zīmuli, tiesnesis 2arrikess sacīja:
— Izvēlēsimies kādu teikumu, Manoela kungs, pirmo, kas iešaujas prātā, kaut vai šo:
«Tiesnesis Žarrikess ir ļoti atjautīgs.»
Uzrakstījis teicienu un, bez šaubām, uzskatīdams to par neapstrīdamu patiesību, tiesnesis, pavēries Manoelam acīs, uzsāka:
— Pieņemsim, ka es uz labu laimi izraugos kādu skaitli, lai pārvērstu šo teicienu kriptogrammā. Iedomāsimies, ka skaitlis sastāv no šādiem cipariem: 4, 2 un 3. Skaitli 423 parakstīsim zem teikuma tā, lai zem katra burta atrastos viens cipars, un tādā veidā atkārtosim to līdz teikuma beigām. Lūk, ko mēs iegūsim:
Un tagad, Manoela kungs, nomainot mūsu teikuma burtus ar citiem, kuri, ja skaita alfabētiskā kārtībā uz priekšu no katra burta, ieņem cipara norādīto vietu, sastādīsim tabulu:
S — 4. = Z j — 2 = K
S — 3 = V
un tā joprojām.
Ja burts atrodas alfabēta beigās un pie tā nav iespējams pieskaitīt vajadzīgo burtu daudzumu, tad iztrūkstošos sāk skaitīt atkal no sākuma. Tas attiecas ari uz mana uzvārda pirmo burtu, zem kura stāv skaitlis 4. Ņemot vērā, ka «2» alfabētā ir pēdējais, būs jāsāk skaitīt no «A», un šajā gadījumā Ž + 4 = D.
Uzrakstīsim līdz galam kriptogrammu, kuru noteic patvaļīgi izvēlēts skaitlis 423, — iegaumējiet — patvaļīgi izvēlēts! — un zināmais teikums izskatīsies šādi:
AKHZPHZKV DCUVKNIUV MT OTVL EVMEZZMIV
Bet nu, jaunais cilvēk, aplūkojiet labi šo teikumu — vai tas pilnīgi neatgādina jūsu dokumenta rakstu? Ko mēs varam secināt? To, ka burta nozīmi nosaka nejauši zem tā paliktais cipars, un šā iemesla dēļ kriptogrammas burti ne vienmēr atbilst vieniem un tiem pašiem teksta burtiem. Šā teikuma pirmajā vārdā burtu «T» aizstājis «A», bet pēdējā to pašu nomainījis «V»; burts «E» pirmajā vārdā atbilst burtam «H», bet otrajā — burtam «I»; mana uzvārda vienu «R» aizstājis «U», otru — «V», bet trešajā vārdā tā paša burta vietā ielikts «T». Tas skaidri liecina, ka, nezinot skaitli 423, šo teikumu nekad neizdotos atšifrēt, un tāpēc jāsecina, ka bez šā skaitļa, kas noteic šifru, dokuments nebūs izlasāms.