Dzirdot šo stingri loģisko spriedumu, Manoelam sākumā saplaka dūša, taču, pēc brītiņa atkal saņēmies, viņš teica:
— Nē, tiesneša kungs! Es tomēr nedomāju atmest cerības, ka mēs šo skaitli atklāsim!
— Ja dokumenta rindiņas būtu sadalītas vārdos, — tiesnesis atbildēja, — varbūt mums laimētos.
— Kā jūs to pamatojat?
— Manoela kungs, gandrīz droši varam apgalvot, ka pēdējā rindkopa ir visa satura kopsavilkums. Nav šaubu, ka tajā pieminēts 2oāms Dakosta. Ja rindiņas būtu sadalītas vārdos, mēs viegli atšķirtu tos, kuri, tāpat kā uzvārds Dakosta, sastāv no septiņiem burtiem, un, pārbaudījuši šos burtu sakopojumus, varbūt atklātu skaitli — kriptogrammas atslēgu.
— Lūdzu, paskaidrojiet, tiesneša kungs, kā tad vajadzētu rīkoties! — Manoelam, šķiet, atplauka jaunas cerības.
— Pavisam vienkārši, — tiesnesis Zarrikess atbildēja. — Ņemsim, piemēram, vienu no nule uzrakstītā teikuma vārdiem, ja vēlaties, kaut vai manu uzvārdu. Kripto- grammā tas izskatās kā bezjēdzīgs burtu sakopojums DCUVKNIUV. Uzrakstīsim to vertikālā stabiņā iepretī līdzīgā veidā sakārtotiem mana uzvārda īstajiem burtiem, pēc tam, aplēšot, cik daudz alfabēta burtu šķir katru bla- kusstāvošo, iegūsim šādu tabulu:
No kā īsti sastāv šādā vienkāršā ceļā iegūtā skaitļu kolonna? Kā redzat, no cipariem 423423423 utt., vārdu sakot, no atkārtota skaitļa 423.
— Tiešām gan! — Manoels piekrita.
— Saprotiet, ka ar šo paņēmienu, ja skaita no pieņemtā burta līdz īstajam nevis otrādi, kā to darījām sākumā, es viegli atrastu skaitli 423, savas kriptogrammas atslēgu.
— Bet, tiesneša kungs, — viņu spēji pārtrauca Manoels, — ja Dakostas vārds minēts pēdējā rindkopā, un tam tā noteikti jābūt, tad, uzskatot katru no šīs rindkopas burtiem par šā vārda pirmo burtu, mēs galu galā atrastu …
— Tas patiesi tā varētu notikt, —- tiesnesis Zarrikess iebilda, — taču ar vienu noteikumu.
— Ar kādu?
— Skaitļa pirmajam ciparam noteikti jāsakrīt ar vārda «Dakosta» pirmo burtu, bet jūs taču nenoliegsiet, ka tas ir neiespējami.
— Jums tabnība! — Manoels piekrita, jauzdams, ka atkal gaist visas cerības.
— Varētu paļauties vienīgi uz nejaušību, — šūpodams
— Vai zināt, jaunais cilvēk,
galvu, Žarrikess turpināja, — taču šāda veida mīklās to nekādā ziņā nedrīkst darīt!
— Bet ja nu tieši nejaušība palīdz mums atrast šo skaitli? — ieminējās Manoels.
— Skaitli, skaitli! — tiesnesis norūca. — Bet kas zina, no cik cipariem tas sastāv? No diviem, trim, četriem, deviņiem vai veseliem desmit? Varbūt šajā skaitlī ietilpstošie cipari ir dažādi, varbūt atkārtojas vieni un tie paši. Vai zināt, jaunais cilvēk, ka ar desmit skaitļu sistēmas cipariem, lietojot tos bez atkārtojuma, var izveidot trīs miljonus divi simti sešdesmit astoņus tūkstošus astoņus simtus dažādu skaitļu, bet, pieļaujot atkārtojumu, klāt nāks vēl miljoniem citu kombināciju? Un vai zināt, ka, izmantojot katra skaitļa pārbaudei tikai vienu minūti no gada pieci simti divdesmit pieciem tūkstošiem seši simti minūtēm, jums būtu nepieciešami vairāk nekā seši gadi, lai kriptogrammu atšifrētu, bet, ja katrs izmēģinājums prasītu stundu laika, būtu vajadzīgi vairāk nekā trīs gadsimti? Nē, jūsu vēlēšanās ir neiespējama!
— Neiespējami, tiesneša kungs, var būt tikai tas, — Manoels atbildēja, — ka tiek notiesāts nevainīgs cilvēks, ka Žoāms Dakosta zaudē godu un dzīvību, kamēr jūsu rokās atrodas viņa nevainības lietisks pierādījums. Lūk, tas ir neiespējami!
— Ak, jaunekli, — tiesnesis Žarrikess iesaucās, — kas jums teicis, ka Torress nav melojis, ka viņam patiesi bijis dokuments, ko rakstījis īstais vainīgais, un ka tieši tas attiecas uz Žoāmu Dakostu?
— Kas teicis? … — Manoels atkārtoja, un viņa galva noslīga uz rokām.
Patiesi, nekas pilnīgi droši neliecināja, ka dokumentā ir runa par noziegumu Dimantu apgabalā. Neviens nevarēja apgalvot, vai šis raksts nav tikai tukšs burtu sa- virknējums un vai to nav sastādījis pats Torress, kas bija spējīgs īstā dokumenta vietā pārdot arī viltotu.
— Nav svarīgi, Manoela kungs, — pieceldamies kājās, tiesnesis Žarrikess turpināja, — nav svarīgi! Lai kāds būtu šās kriptogrammas saturs, es tomēr mēģināšu atklāt šifra atslēgu. Starp citu, šis uzdevums atsver jebkuru lo- gogrifu vai rēbusu.
Tad Manoels piecēlās un, atsveicinājies no tiesneša, devās atpakaļ uz žangadu vēl lielākā bezcerībā nekā bija no tās aizgājis.
XIX
UZ LABU LAIMI
Pa to laiku Manausas sabiedrības uzskati bija krasi mainījušies notiesātā Dakostas labā. Naidu aizstāja līdzjūtība. Ļaudis vairs nedrūzmējās pie cietuma, saukdami, lai vainīgo soda. Gluži otrādi! Žoāma Dakostas niknākie ienaidnieki viņu attaisnoja un pieprasīja nekavējoties atbrīvot: tāds reiz ir pūlis — tas ātri pāriet no vienas galējības otrā.
Šis pagrieziens bija pilnīgi saprotams.
Pēdējo divu dienu notikumi — Benito divkauja ar Torresu, līķa meklēšana upē, neparastie apstākļi, kādos tas uzpeldēja virs ūdens, atrastais raksts ar neizlasāmo tekstu, ja tā drīkst izteikties, pēkšņā pārliecība, ka tajā ir Žoāma Dakostas juridisks attaisnojums, jo īstais vainīgais to ir rakstījis pats ar savu roku, — tas viss veicināja sabiedriskās domas maiņu. Ko ļaudis vēl pirms pāris dienām paši vēlējās un nepacietīgi pieprasīja, to tagad gaidīja ar bažām, proti, pavēli no Rioaežaneiro. Tā taču ilgi vairs nekavēsies.