Žoāms Dakosta bija apcietināts divdesmit ceturtajā augustā un nopratināts nākamajā dienā. Tiesnesis savu ziņojumu nosūtīja divdesmit sestajā. Bet nu jau klāt ir divdesmit astotais. Vēlākais, pēc trim četrām dienām ministrs izšķirs notiesātā likteni — un tiesa viņa lēmumu nekavējoties izpildīs.
Protams, visi skaidri zināja, ka tas notiks. Tomēr kā apcietinātā piederīgie, tā Manausas iedzīvotāji, aizrautīgi sekodami traģiskās lietas gaitai, bija pārliecināti, ka atrastajā dokumentā slēpjas Žoāma Dakostas nevainības pierādījums.
Bet kā uz šo dokumentu raudzījās neieinteresētie un vienaldzīgie, kuri neiedziļinājās notikumos, un kas viņiem varēja galvot, ka tam ir sakars ar Dimantu apgabalā izdarīto noziegumu? Dokumenta esamība nebija noliedzama. Tas atrasts pie Torresa līķa. Arī par to neviens nešaubījās. Ja salīdzināja dokumentu ar Torresa nodevīgo vēstuli, bija skaidri redzams, ka to rakstījis cits. Un tomēr, kā jau tiesnesis Žarrikess minēja, vai nelietis nevarēja rakstu safabricēt šantāžas nolūkos? Un jo ticamāk tas likās tāpēc, ka Torress solījās dokumentu atdot Da-
Mājas ļaudis neiedrošinājās saimniekam tuvoties.
kostam tikai pēc kāzām ar viņa meitu, kad nekas vairs nebūs grozāms.
Šos pieņēmumus ļaudis gan atbalstīja, gan apstrīdēja, un nav grūti iedomāties, cik ļoti Dakostas lieta visus saistīja. Taču apcietinātā stāvoklis patiesi bija augstākajā mērā riskants. Ja dokumentu neatšifrēs, tam nebūs nekādas nozīmes, un, ja slepenais šifrs trīs dienu laikā brīnumainā kārtā netiks atklāts vai uzminēts, tad notiesātajam no nāves soda neizbēgt — pēc trim dienām to izpildīs.
Kāds vēl tomēr ticēja brīnumam. Tas bija tiesnesis Žarrikess, kurš ar mīklas atrisinājumu tagad noņēmās ne tikai sava prieka dēļ, bet galvenokārt — lai glābtu Žoāmu Dakostu. Patiesi, arī tiesneša apziņā bija noticis lūzums. Vai cilvēks, kurš labprātīgi pametis savu slēptuvi Ikitosā un, riskējot ar dzīvību, ieradies Brazīlijas tiesā pieprasīt sev reabilitāciju, vai tāds cilvēks pats par sevi jau nav mīkla, sarežģīta dvēseles mīkla, daudz svarīgāka par citām? Un tāpēc tiesnesis nolēma nepamest kriptogrammu, iekams tā nebūs atšifrēta. Ar kādu aizrautību viņš strādāja! Ne vairs ēda, ne gulēja! Viņa laiks pagāja nemitīgos skaitļu kombināciju meklējumos, gudrojot atslēgu slepenajam šifram.
Pirmās dienas novakarē visi prātojumi tiesneša Žarri- kesa galvā pārvērtās īstā apmātībā. Viņā nebeidzami virda mazapvaldītas dusmas. Mājas ļaudis bailēs trīcēja. Kalpi, kā baltie, tā nēģeri, neiedrošinājās saimniekam tuvoties. Par laimi, Žarrikess bija vecpuisis, citādi viņa sieva pārdzīvotu ne mazumu nepatīkamu mirkļu. Nekad vēl neviens uzdevums šo dīvaini nebija tā aizrāvis, un viņš cieši apņēmās neatlaisties, iekams galva neplīsīs pušu kā pārkarsēts katls no tvaika spiediena.
Cienījamais tiesnesis tagad droši varēja galvot, ka šifra atslēga ir divu vai vairāku ciparu skaitlis, kuru atrast loģisku secinājumu ceļā šķita neiespējami.
Taču tieši ar šādu paņēmienu Žarrikess visu divdesmit astotā augusta dienu, sasprindzinājis savas prāta spējas, kaismīgi meklēja nezināmo skaitli, ne mirkli neatrauda- mies no šā necilvēciskā darba.
Viņš pats taču bija atzinis, ka pieņemt kādu skaitli uz labu laimi nozīmētu izmēģināt miljoniem dažādu kombināciju, kas prasītu vairāk nekā viena pirmšķirīga matemātiķa mūžu. Bet, ja uz nejaušību paļauties nedrīkstēja, vai tiešām šo skaitli nevarētu atrast af prāta slēdzienu
palīdzību? Droši vien, Un, velti lūkojis dažas stundas nosnausties, lai atpūtinātu smadzenes, Zarrikess, atsācis gudrot, beidzot nonāca pie galīga absurda.
Ja kādam šai laikā izdotos iekļūt tiesneša kabinetā, kaut gan bija stingri piekodināts nevienu tur neielaist un viņu netraucēt, tas redzētu Zarrikesu, gluži kā iepriekšējā dienā, sēžam pie galda un ar acīm urbjamies dokumentā, kura neskaitāmie burti, šķiet, jukjukām lidinājās viņam ap galvu.
— Eh! — tiesnesis iesaucās. — Lai kas arī nebūtu šā raksta autors, kāpēc viņš nav sadalījis rindiņas vārdos! Tad es varētu … Varētu mēģināt… Taču nē! Ja dokumentā patiesi ir runa par šo slepkavību un laupīšanu, tajā, kas zina, vajadzētu atrasties, piemēram, vārdiem «apgabals», «dimanti», «Tižuko», «Dakosta» vai tamlīdzīgiem, un, novietojot tos iepretī ekvivalentajiem kripto- grammas burtiem, nebūtu grūti aplēst skaitli. Taču nekā! Nekādas atstarpes! Uzrakstīts tikai viens vienīgs vārds ar divsimt astoņdesmit diviem burtiem. Ak, lai divsimt astoņdesmit divas reizes nolādēts nelietis, kas tik nevajadzīgi sarežģījis savu sistēmu! Tādēļ vien viņš pelna divsimt astoņdesmit divas karātavas!
Nikns dūres cirtiens pa dokumentu apstiprināja šo ne visai cildeno vēlējumu.
— Bet, ja tekstā man nav lemts atrast kaut vienu no šiem vārdiem, varbūt tos meklēt kādas rindkopas sākumā vai beigās? Jācer, ka tā izdosies kaut ko panākt, un šīs cerības nedrīkst pamest novārtā.
Tad tiesnesis sāka pārbaudīt katras rindkopas sākuma un beigu burtus, vai tie neatbilst vissvarīgākajam vārdam, kam neapšaubāmi vajadzēja būt šajā rakstā, —■ vārdam «Dakosta».
Taču viņa pūles bija veltas.
Patiesi, salīdzinājis ar šo vārdu kaut vai pēdējās rindkopas pirmos septiņus burtus, lūk, ko viņš ieguva:
Jau pie otrā burta tiesnesis Žarrikess aplēses pārtrauca, jo no «A» līdz «V» alfabētā ir divdesmit burtu, taču skaitlis «20» sastāv no diviem cipariem, turpretī šādās kriptogrammās katru burtu aizstāj tikai viens cipars.
Tas pats notika, pārbaudot rindkopas pēdējos septiņus burtus, kur līdzīga iemesla dēļ burtu «T» nekādi nevarēja nomainīt ar «A».
Tātad Dakostas vārda tur nebija.