Nesekmīgi beidzās arī mēģinājums ar vārdiem «dimanti» un «Tižuko», kuri tāpat neatbilda kriptogrammas burtiem.
Pēc tam tiesnesis Žarrikess, kuram jau džinkstēja galva, lieliem soļiem šķērsoja kabinetu, pie atvērta loga ieelpoja svaigu gaisu un ierēcās tik skaļi, ka izbiedēja kolibru baru, kas čivināja mimozas zaros, pēc tam atkal pievērsās dokumentam.
Paņēmis rokās, viņš to grozīja no vienas puses uz otru.
— Nelietis! Viltnieks! — Žarrikess norūca. — Viņa dēļ es beidzot sajukšu prātā! Bet — pag! Tikai mieru! Netrakosim! Tagad nav īstais laiks!
Tad, izgājis laukā, viņš aplēja galvu ar aukstu ūdeni.
— Bet nu izmēģināsim ko citu, — viņš sacīja. — Ja no šiem nolādētajiem burtiem neko nevar izvilkt, palūkosim, vai šifrētā raksta autors, kas uzskatāms par Tižuko nozieguma galveno vaininieku, nav izvēlējies kādu skaitli.
Iespējams, ka tiesnesis rīkojās pareizi, ķerdamies pie jaunas metodes, jo arī tajā netrūka loģikas.
— Vispirms jāpārbauda kāds gada skaitlis, — viņš nosprieda. — Kas zina, vai neģēlis nav izmantojis nepatiesi apvainotā Žoāma Dakostas dzimšanas gadu, kaut vai tāpēc, lai nekad neaizmirstu tik nozīmīgu skaitli. Dakosta dzimis 1804. gadā. Paraudzīsimies, ko dod šis skaitlis, ja to pieņemam par kriptogrammas atslēgu!
Atskaitījis no katra burta atpakaļejoša alfabētiskā secībā cipara norādīto burtu skaitu, viņš dabūja:
LMVB IMC. JKJF
Tad virs tās pašas rindkopas pirmajiem burtiem tiesnesis uzrakstīja skaitli 1804 un, atkārtodams vēl pāris reižu, ieguva šādu tabulu:
Žarrikess ieelpoja svaiga gaisu.
Iznākums nenozīmēja neko. Turklāt te trūka viena burta, kuru Žarrikess bija spiests aizstāt ar punktu, jo skaitlis 4, kas noteica burtu D, skaitot minētajā kārtībā, nedeva nekādu rezultātu.
— Atkal nekā! — tiesnesis Žarrikess nopūtās. — Ņemsim jaunu skaitli.
Un viņš nodomāja, ka dokumenta autors varējis izvēlēties arī kādu citu gada skaitli, piemēram, to, kad izdarīts noziegums.
Tas bija noticis 1826. gadā.
Un, līdzīgi rīkojoties, Žarrikess sastādīja tabulu
1 8 26 18 26 1826
MVVF JVCD KTJJ,
iegūdams:
LMT. 1MA. JKHD
Radās tikpat nejēdzīgs burtu savirknē jums, kurā dažas vietas, tāpat kā iepriekšējā tabulā un tā paša iemesla dēļ, bija tukšas.
— Nolādētais skaitlis! — tiesnesis iesaucās. — Arī šis jāatmet! Pārbaudīsim citu. Varbūt blēdis izvēlējies to, kas norāda laupījuma vērtību?
Nozagtie dimanti bija novērtēti par astoņsimt trīsdesmit četriem konto.
Nākamā tabula izskatījās tā:
8 3 4 834 834 MVV FJV CDK,
taču iznākums bija tikpat neapmierinošs kā iepriekšējās reizēs:
ESR .GR .AG
— Velns lai parauj šo dokumentu un tā izgudrotāju! — aizmēzdams papīra lapu, kas nokrita istabas otrā galā, Žarrikess iekliedzās. — Te jau pat svētais var zaudēt pacietību un izpelnīties lāstus!
Kad dusmas mazliet norima, tiesnesis, negribēdams padoties, no jauna pievērsās uzdevumam. To pašu, ko ar rindkopas pirmajiem burtiem, viņš izmēģināja ar pēdējiem, taču atkal velti. Pēc tam viņš darīja visu, ko vien sakarsētās smadzenes spēja iedomāties. Viņš pārbaudīja skaitli, kas norādīja Žoāma Dakostas vecumu, ko noziedzniekam, šķiet, vajadzēja zināt, gan arī Dakostas apcietināšanas, Viljarikas sprieduma pasludināšanas un soda dienas datumu, līdz beidzot lika lietā pat slepkavības upuru skaitu.
Viss velti! Kā nekā, tā nekā!
Tiesnesis Žarrikess nonāca tādā uzbudinājumā, kas patiesi lika bažīties par viņa garīgo līdzsvaru. Viņš skraidīja, ārdījās, plātīja rokas, it kā ar kādu cīnītos. Tad pēkšņi nolēma:
— Ja loģika ir nespējīga, rīkošos uz labu laimi, un lai debesis nāk man talkā!
Žarrikess paraustīja zvana auklu uz rakstāmgalda. Zvans spalgi ieskanējās, tiesnesis, piegājis pie durvīm un plaši tās atdarījis, iesaucās:
— Bobo!
Pagāja dažas sekundes.
Brīvlaistais nēģeris Bobo, Zarrikesa mīļākais sulainis, nerādījās. Šķiet, viņš neiedrošinājās tuvoties kunga kabinetam.
Zvans noskanēja vēlreiz. Žarrikess atkal sauca Bobo, taču sulainis, acīm redzot, izlikās labāk kurls.
Beidzot, kad, atskanot trešajam zvanam, notrūka aukla, durvīs parādījās Bobo.
— Ko kungs vēlas? — piesardzīgi palikdams uz sliekšņa, sulainis vaicāja.
— Nāc šurp un nerunā pretī! — tiesnesis uzkliedza, un viņa niknās acis lika nēģerim sarauties.
Bobo pienāca tuvāk.
— Klausies uzmanīgi, Bobo, ko jautāšu, un atbildi, ne mirkli nekavējoties un nepārdomājot, vai arī es …
Apmulsis Bobo stingu skatienu, atplestu muti izslējās saimnieka priekšā kā zaldāts un gaidīja.
— Vai esi gatavs? — kungs jautāja.
— Tieši tā.
— Uzmanību! Saki uzreiz nevilcinoties pirmo skaitli, kas iešaujas prātā!
— Septiņdesmit seši tūkstoši divsimt divdesmit trīs! — Bobo vienā elpas vilcienā nobēra.
Izvēlēdamies pēc iespējas lielāku skaitli, viņš droši vien bija gribējis izpatikt saimniekam.
Tiesnesis Žarrikess piesteidzās pie galda un, paķēris zīmuli, parakstīja zem burtiem nēģera nosauktā skaitļa ciparus. Bobo šajā gadījumā bija tikai akls ierocis nejaušības rokās.
Saprotams, pilnīgi neticami būtu, ja izrādītos, ka skaitlis «76223» patiešām ir dokumenta atslēga.
Taču izmēģinājuma vienīgais rezultāts bija lāsts no Zarrikesa lūpām, tik spēcīgs, ka Bobo pasteidzās nozust.
XV
PEDEJIE MĒĢINĀJUMI
Taču ne jau tiesnesis vien cīnījās ar šiem neauglīgajiem meklējumiem. Arī Benito, Manoels un Minja kopīgiem spēkiem lūkoja piekļūt dokumenta noslēpumam, no kura bija atkarīga tēva dzīvība. Šai ziņā neatpalika arī Fragozo un Lina. Taču viņu pūlēm nebija panākumu, un liktenīgais skaitlis aizvien vēl netika atklāts.