— Atrodiet to, Fragozo, «— jaunā mulate nemitīgi atkārtoja. — Atrodiet taču!
— Noteikti! — Fragozo apgalvoja.
Un tomēr neko neatrada.
Lai vai kā, Fragozo bija nolēmis īstenot kādu plānu, par kuru nestāstīja pat Linai, kaut gan tas viņam nelika miera: viņš gribēja uzmeklēt policijas iecirkni, kurā agrāk dienēja mežu uzraugs, un izdibināt, kas varējis būt šifrētā raksta autors, kurš atzīst savu vainu Tižuko nenoziegumā. Amazones province, kur šī mežu policija darbojās, un pat vieta, kur Fragozo pirms dažiem gadiem bija sastapis Torresu, atradās ne visai tālu no Manausas. Atlika nobraukt piecpadsmit jūdžu lejup pa Amazoni līdz tās labā krasta pietekas Madeiras grīvai — un mežu policijas priekšnieku, pie kura bija strādājis Torress, droši vien izdotos sastapt. Vēlākais, pēc divām "trim dienām Fragozo tiktos ar Torresa bijušajiem darba biedriem.
«Jā, tas jādara katrā ziņā,» Fragozo nodomāja. «Bet ko tālāk? Ja pieņem, ka mana iecere izdodas, ko es ar to panākšu? Kaut arī noskaidrotos, ka nesen patiesi miris kāds no Torresa senākajiem biedriem, taču kas apstiprinās, ka šis cilvēks bijis īstais vainīgais? Kas liecinās, ka tieši viņš atdevis Torresam rakstu, kurā, atzīdams savu
Fragozo slepeni pameta žangadu.
vainu, noveļ to no Žoāma Dakostas? Un vai dokumenta atslēga tā beidzot būs rokā? Nē! Šifru zināja tikai divi cilvēki — pats noziedznieks un Torress. Bet viņu abu vairs nav starp dzīvajiem.
Tā sprieda Fragozo. Skaidrs, ka tāds brauciens neko labu nedotu. Un tomēr Fragozo nespēja atvairīt šo domu. Kāda dīvaina vara spieda doties ceļā, kaut arī viņš īsti nezināja, vai izdosies sameklēt bijušo Madeiras mežu policijas brigādi. Turklāt tā varēja būt pārcēlusies uz kādu citu provinces daļu, tad Fragozo nepagūtu to atrast. Un ko tas viss galu galā līdzētu?
Tomēr nākamajā rītā, divdesmit devītajā augustā, vēl pirms saules lēkta, nevienu nebrīdinājis, Fragozo slepeni pameta žangadu un devās uz Manausu, kur iekāpa vienā no daudzajām laivām, tā saucamajām igaritē, kas ik dienas uztur satiksmi ar Lejas Amazoni.
Kad Fragozo neieradās ne pusdienās, ne vakariņās, visi uz žangadas bija ļoti pārsteigti. Neviens, pat jaunā mulate nesaprata, ar ko izskaidrojama uzticamā kalpa nozušana tik nopietnā brīdī.
Daži klusībā ne bez pamata bažījās, vai nabaga puisis izmisumā nav sev ko nodarījis, tāpēc ka Tabatingā Torresu pats bija aicinājis līdzi ceļojumā.
Bet, ja Fragozo cīnījās ar pašpārmetumiem, tad kā lai jūtas Benito? Pirmkārt, saticis Torresu Ikitosā, Benito bija lūdzis viņu apciemot fazendu. Otrkārt, Tabatingā viņš atveda un pieņēma Torresu uz žangadas. Treškārt, izaicinājis un nonāvējis Torresu divkaujā, Benito bija iznīcinājis vienīgo liecinieku, kura pierādījumi būtu glābuši tēvu.
Tagad Benito vainoja tikai sevi — gan tēva arestā, gan briesmīgajās sekās, ko tas varēja izraisīt.
Torresam dzīvam esot, Benito vēl cerētu šādā vai tādā veidā ar draudiem vai solījumiem dabūt no viņa dokumentu. Par krietnu samaksu Torress, kas nebija iejaukts noziegumā, droši vien būtu ar mieru izstāstīt visu. Vai ilgi meklētais lietiskais pierādījums tad jau negulētu tiesnešiem uz galda? Jā, protams!
Taču vienīgo cilvēku, kurš te varētu līdzēt, Benito pats bija nogalinājis.
Tieši to nelaimīgais jauneklis nerimtīgi atkārtoja mātei, Manoelam un sev. Tik nežēlīgu atbildību viņam uzvēla sirdsapziņa.
Bet vīrišķīgā Jakita nezaudēja ne drusciņas sava dvē
seles spēka, atrazdama laiku gan vīram, pie kura pavadīja visas viņai piešķirtās tikšanās stundas, gan dziļi izmisušajam dēlam, kuru māca tik liela bezcerība, ka tuvinieki bažījās par viņa saprātu.
Jakita joprojām bija un palika vecā Magaljansa drosmīgā meita, Ikitosas fazendas saimnieka cienīga sieva.
Arī Žoāms ar savu izturēšanos cik spēdams atbalstīja sievu smagajos pārdzīvojumos. Šis cēlsirdīgais cilvēks, kura dzīve bija īsta cīņa, enerģiskais, strādīgais vīrs ar stingru tikumisko stāju ne mirkli nepadevās vājumam;
Smagāk par visu viņu satrieca tiesneša Riveiro nāve, jo Riveiro nekad nebija apšaubījis Žoāma Dakostas nevainību. Tomēr šī nelaime Žoāmu nesalauza, kaut arī viņš bija paļāvies uz bijušā aizstāvja palīdzību. Torresa dokumentam Žoāms piešķīra tikai sekundāru nozīmi, jo, aizbraucot no Ikitosas un dodoties uz dzimteni, lai stātos tiesas priekšā, viņam vēl nebija ne jausmas par kāda rakstiska apliecinājuma esamību. Bija vienīgi morālie pierādījumi. Protams, ja izmeklēšanas gaitā pirms vai pēc apcietināšanas rastos neparedzēti juridiski pierādījumi, Dakosta neatteiktos tos izmantot; bet neparastas apstākļu sagadīšanās dēļ zudumā gājis dokuments viņa stāvoklī nekādas izmaiņas neradīja, jo, pārgājis pār Brazīlijas robežu, šis cilvēks bija nolēmis teikt: «Te es esmu un visu savu pagātni, tagadni un pašaizliedzīga darba pilno dzīvi nododu jūsu rokās. Jūsu pirmais spriedums bija netaisns. Pēc divdesmit trīs gadu trimdas es pats ierodos pie jums. Esmu šeit! Tiesājiet mani!»
Torresa nāve un pie viņa atrastais neatšifrējamais dokuments vairāk nekā Žoāmu pašu satrauca viņa ģimeni, draugus, kalpotājus un visus pārējos, kas dzīvoja līdzi Dakostas liktenim.
-— Es paļaujos uz savu nevainību, — Žoāms Jakitai nemitīgi apgalvoja, — un uz dievu. Ja dievs atzīs, ka mana dzīvība vēl nepieciešama tuviniekiem un ka tikai brīnums to var glābt, tad viņš šim brīnumam liks notikt, pretējā gadījumā man jāmirst. Dievs būs mans vienīgais soģis.
Taču Manausā ik dienas jo vairāk pieauga saviļņojums. Dakostas lietu pārsprieda ar neredzētu degsmi. Ļaudis, kurus allaž saista noslēpumi, tā aizrāvās, ka runāja vienīgi par noslēpumaino dokumentu. Ceturtās dienas