Pilnīgi pārliecināts par savām jūtām pret Minju, Manoels vispirms tās atklāja draugam.
— Dārgais Manoel, — Benito sajūsmināts spēji iesaucās, — cik labi, ka tu vēlies ņemt par sievu manu māsu! Ļauj man rīkoties! Vispirms parunāšu ar māti un varu gandrīz galvot, ka viņas piekrišana nebūs ilgi jāgaida.
Pēc pusstundas tas bija nokārtots. Mātei Benito nepa- vēstīja neko jaunu: Jakita sen noprata, kas notiek abu jauniešu sirdīs.
Desmit minūtes vēlāk Benito jau atradās pie Minjas. Taču, jāatzīstas, arī te viņam nenācās izmantot daiļrunību. Pēc pirmajiem vārdiem meitenes mīlīgā galviņa noslīga brālim uz pleca un atzīšanās: «Kāds prieks!» — nāca tieši no sirds.
Atbilde gandrīz aizsteidzās priekšā jautājumam: tā bija skaidra. Benito tālāk vairs nevaicāja.
Bez šaubām, arī Žoāmam Garralam nekādu iebildumu nebūs. Taču pagaidām māte un bērni savas ieceres tēvam noklusēja, jo, runājot par šīm laulībām, bija jāizšķir vēl otrs — varbūt daudz sarežģītāks jautājums, proti — kur svinēt kāzas.
Patiesi — kur tās rīkot? Vai nožēlojamā Ikitosas ciemata baznīciņā? Kādēļ gan ne? Vecais Ikitosas mācītājs Pasanjas tēvs kādreiz tur laulāja arī Zoāmu un Jakitu. Tolaik, tāpat kā tagad Brazīlijā, civilā laulību reģistrācija
netika šķirta no baznīcas un, lai likumīgi salaulātos, pietika ar ierakstu misijas grāmatās — bez jebkāda civilā valsts ierēdņa apstiprinājuma.
Ļoti iespējams, ka Žoāms Garrals vēlēsies, lai kāzu ceremonija notiek tieši Ikitosā visas fazendas saimes klātienē; bet, ja tāda būs viņa griba, nāksies sīvi pacīnīties.
— Manoel, — Minja līgavainim teica, — ja man prasītu padomu, es ieteiktu kāzas svinēt nevis šeit, bet Parā. Val- desa kundze nav vesela, uz īkitosu viņa atbraukt nevarēs, bet es negribu kļūt viņas meita, iekāms neesam pazīstamas. Arī manai māmiņai tā šķiet. Mēs abas lūkosim iestāstīt tēvam, ka mums visiem jābrauc uz Belemu, uz mājām, kuras drīz būs manējās. Vai jūs tam nepiekrītat?
Par atbildi Manoels maigi paspieda Minjas roku. Arī viņš ļoti vēlējās, lai māte piedalītos kāzu ceremonijā. Benito bez ierunām atbalstīja šo plānu, un tātad atlika pārliecināt Zoāmu Garralu.
Tieši tāpēc, lai Jakita netraucēti varētu izrunāties ar vīru, jaunekļi todien nolēma doties uz mežu medībās.
Pēcpusdienā abi laulātie draugi palika vieni plašajā viesistabā.
Nesen pārnācis no darba, Žoāms Garrals bija atlaidies uz bambusniedru pinuma dīvāna; Jakita, mazliet satraukta, pienāca klāt un apsēdās blakus.
Nepieciešamība paskaidrot vīram Manoela un Minjas attiecības viņu neuztrauca. Paredzamās laulības taču nodrošinās meitas labklājību, un Žoāms ar prieku apsveiks nākamo znotu, kura krietno raksturu sen bija iepazinis un novērtējis. Taču Jakita zināja, cik grūti būs pierunāt Žoāmu pamest fazendu.
Patiesi, apmeties šajā zemē, Žoāms Garrals nemēdza nekur braukt, pat ne uz vienu dienu. Kaut gan Amazone, mierīgi veldama viļņus uz austrumiem, aicināt aicināja tālē, kaut Žoāms ik gadus sūtīja bezgala daudz plostu uz Manausu, Belemu un Paras piekrasti un katrreiz pēc Benito brīvdienām noraudzījās, kā dēls aizbrauc atpakaļ uz skolu, tomēr šķita, ka viņam pašam nekad nav ienācis prātā doties līdzi.
Visu, kas tika ražots fermā, iegūts mežos un pļavās, Žoāms Garrals pārdeva turpat. Varēja likties, ka viņš nevēlas pat domās vai kaut ar skatienu pārkāpt pār tās paradīzes robežu, kur koncentrējas viņa dzīve.
Divdesmit piecu gadu laikā Žoāms Garrals ne reizi
Žoāms Garials spēji pietrūkās kājās.
nebija spēris kāju Brazīlijā, tāpat kā viņa sieva un meita. Taču viņas ilgojās mazliet iepazīt šo krāšņo zemi, par kuru bieži stāstīja Benito. Divas trīs reizes Jakita vīram bija likusi noprast savu vēlmi. Taču viņa manīja, ka vīra skumjā seja sadrūmst vēl vairāk, tiklīdz viņš iedomājas, ka vajadzēs atstāt fazendu kaut uz dažām nedēļām vien. Žoāma acis tad aizplīvurojās — un ar maigu pārmetumu balsī viņš sievai teica:
— Kāpēc doties prom no mājām? Vai mēs nejūtamies iabi tepat?
Un Jakita neiedrošinājās iebilst vīram, kas ar savu pastāvīgo gādību un sirsnību viņu tik ļoti aplaimoja.
Taču šoreiz bija jāapsver īpaši svarīgi apstākļi. Dabiski, ar Minjas laulībām radās visai pamatots iegansts pavadīt meiteni uz Belemu, kur viņa turpmāk dzīvos kopā ar vīru.
Belemā viņai jāiepazīst un jāiemīl Manoela Valdesa māte. Vai Žoāms drīkst pretoties tik taisnīgai prasībai? Bez tam viņam jāsaprot, ka arī Jakita grib iepazīties ar sievieti, kura kļūs viņas meitas otrā māte, — un vai arī viņš nevēlas to pašu?
Saņēmusi vīra roku savējā, Jakita liegā balsī, kas šim darbarūķim šķita kā skaistākā mūzika, teica:
— Žoām, gribu ar tevi parunāt par ieceri, kuru mēs visi karsti vēlamies īstenot, un esmu pārliecināta, ka tā iepriecinās arī tevi, tāpat kā mani un bērnus.
— Kas tā par ieceri, Jakita? — Žoāms vaicāja.
— Manoels un mūsu meita viens otru mīl, un apprecoties viņi būs laimīgi. . .
Pēc Jakitas pirmajiem vārdiem Žoāms Garrals spēji pietrūkās kājās. Tad, it kā vairīdamies no sievas skatiena, nolaida acis.
— Kas tev notika, Žoām?
•— Minja? . . . Precēsies? . . . •— Žoāms murmināja.
— Mans draugs, — Jakita turpināja, kaut sirds viņai sāpēs sažņaudzās, — vai tev ir iebildumi pret šo laulību? Vai pats jau sen neesi ievērojis Manoela attieksmi pret mūsu meitu?
— Jā, esmu . .. Kopš gada . ..
Pēkšņi apklusis, Žoāms apsēdās. Tikai ar pūlēm viņš savaldījās. Neizprotamais satraukums, šķiet, izgaisa. Pamazām nomierinājies, viņš atkal meklēja Jakitas acis un, iegrimis domās, ilgi raudzījās sievā.