Džeks Londons
ZIEMEĻU ODISEJA
Slieces dziedāja savu bezgalīgi drūmo dziesmu, iečīkstējās aizjūgs, iešķindējās priekšējo suņu zvaniņi, bet cilvēki un suņi bija noguruši un klusēja. Pabraukt bija grūti, jo tikko bija snidzis, un viņi brauca no tālienes. Ar saldētu brieža gaļu piekrautās nartas suņi tikai ar pūlēm spēja pavilkt, tās stiga kupenās un turējās pretī gandrīz ar cilvēka neatlaidību. Tumsa sabiezēja, bet šovakar nebija paredzēts taisīt apmetni. Sniegs mīksti krita nekustīgajā gaisā — nevis lielām pūkām, bet sīkam un vieglam pārsliņām. Bija gluži silts — apmēram desmit grādu zem nulles — un cilvēki jutās labi. Meijers un Betlzs noņēma ausu aizsargus, bet Meilmuts Kids pat novilka cimdus.
Suņi bija piekusuši jau kopš pusdienas, bet tagad atkal it kā atguva jaunus spēkus. Jutīgākie sāka kļūt nemierīgi, nepacietīgi raustīja siksnas, šaudījās no vienas puses uz otru, ostīja gaisu un saslēja ausis. Viņi dusmojās uz saviem vienaldzīgākajiem biedriem un dzina tos uz priekšu, manīgi kozdami pakaļkājās. Ta pamudinātus, ari viņus pārņēma nemiers, un viņi to modināja visos pārējos. Beidzot pirmā aizjūga priekšējais suns priecīgi iekaucās un, brizdams dziļāk pa sniegu, strauji metās uz priekšu. Pārējie viņam sekoja. Siksnas savilkās, nartas aiztraucās rāvieniem, un cilvēki, atbalstīdamies uz nūjām, cik spēdami paātrinaja soļus, lai nepakļūtu zem sliecēm.! Dienas nogurums bija kā ar roku atņemts, un viņi ar klie-' dzieniem uzmundrināja suņus. Tie atbildēja ar priecīgām rejām un visā sparā traucās tālāk mijkrēslī, kas satumsa arvien vairāk.
— Hei! Hei! — vīri cits pēc cita iesaucās, ja viņu nartas strauji nogriezās no ceļa un sašķiebās uz sāniem kā vējā buru laivas.
Tad atlika vairs tikai simt jardu skrējiens līdz apgaismotajam, ar pergamenta papīru aizklātajam logam, kas vēstīja par omulīgu mītni, kurošos Jukonas krāsni un kūpošiem tējas katliņiem. Bet būda jau bija aizņemta. Eskimosu suņu bars draudoši ierējās un metās uz pirmā aizjūga suņiem. Durvis spēji atvērās, un iznāca ziemeļrietumu policijas sarkanajā mētelī ģērbies cilvēks, tūliņ iegrimdams līdz ceļiem sniegā. Viņš aukstasinīgi un bezbailīgi nodibināja kārtību starp saniknotajiem dzīvniekiem, rīkodamies ar pātagas kārtu. Tad vīri sarokojās, un tā nu iznāca, ka svešinieks apsveica Meilmutu Kidu viņa paša būdā.
Stenlijs Prinss, kam vajadzēja viņu sagaidīt un parūpēties par jau minēto Jukonas krāsni un karsto tēju, bija aizņemts ar viesiem. To bija desmit, divpadsmit cilvēku — visraibākā sabiedrība, kāda jebkad kalpojusi karalienei [9], daži uzmanīja, lai ievēro tās likumus, citi rūpējās par kārtīgu pasta piegādi. Viņi bija dažādu tautību pārstāvji, bet kopējā dzīve bija no viņiem izliedējusi noteikta tipa kalsnus un stiegrus, muskuļotus un iedegušus vīrus ar bezrūpīgu skatienu atklātajās, skaidrajās un mierīgajās acīs. Šie vīri brauca ar suņiem, kas piederēja karalienei, sēja bailes tās ienaidnieku sirdīs, juta tās skopo labvēlību un bija laimīgi. Viņi daudz ko pieredzēja, veica varoņdarbus, un viņu dzīve bija pilna dēku, bet neviens no viņiem to pat nemanīja.
Viņi te jutās kā mājās. Divi bija izstiepušies uz Meil- rnuta Kida lāviņas un dziedaja dziesmiņas, kādas jau bija dziedājuši viņu senči francūži, kad pirmie ieradās šai apvidū un apņēma par sievām indiānietes. Tāpat bija iekarota arī Betlza lāviņa, trīs vai četri braši ceļotāji, pabāzuši kājas zem segas, klausījās, kā viens no viņiem stāstīja par to, ka viņš kalpojis Volslija vienībā, kad tas devies ar kuģi uz Hartumu. Kad viņš apklusa, kāds kovbojs saka stāstīt par pilīm un karaļiem, par lordiem un lēdijām, kurus bija redzējis, kad kopā ar Bufalo Billu devies turnejā pa Eiropas galvaspilsētām. Kaktā divi metisi, veci karabiedri, lāpīja iejūgu un atcerējās tos laikus, kad ziemeļrietumos liesmoja sacelšanās ugunis un Luijs Raiels [10] bija karalis.
Šad tad bija dzirdami rupji joki un vēl rupjākas asprātības. Par neparastām dēkām uz sauszemes un ūdens runāja kā par kaut ko gluži ikdienišķu, ko bija vērts atcerēties tikai kāda humora graudiņa vai jocīga atgadījuma dēj. Prinss bija sajūsmināts par šiem slavas nekronētajiem varoņiem, kas bija redzējuši, kā top vēsture, bet kam visi lielie un romantiskie notikumi bija viņu dzīves ikdiena. Viņš bezrūpīgā izšķērdībā pacienāja viņus ar savu dārgo tabaku, un kā atmaksa par to atraisījās atmiņu ierūsējušie posmi un atdzima sen aizmirstas odisejas.
Kad sarunas apklusa un ceļotāji, pēdējo reizi piebāzuši pīpes, raisīja vaļā guļamos maisus, Prinss vēl iztaujāja savu biedru.
— Nu, tu taču pats zini, kurš ir kovbojs, — Meilmuts Kids atbildēja, atsiedams mokasīnus, — un nav grūti uzminēt, ka viņa lāviņas biedra dzīslās rit angļu asinis. Kas attiecas uz pārējiem, tie visi ir meža klaidoņu pēcnācēji ar velns zina kādu asiņu piejaukumu. Tie divi, kas apmetas pie durvīm, ir īsti bois brыlй [11]. lūk, tas jauneklis ar vilnas šalli — ievēro viņa uzacis un apakšžokli, — redzams, kādam skotam ir asarojušas acis viņa mātes dūmainajā vigvamā. Bet tas skaistais puisis, kurš saloka sev pagalvī mēteli, ir franču metiss. Tu dzirdēji, kāda viņam izruna. Viņš ne visai ieredz tos divus indiāņus, kas apguļas viņam blakus. Redzi, kad metisi sacēlās Raiela vadībā, īstie sarkanādainie tos neatbalstīja, un kopš tā laika viņi viens otru necieš.
— Bet, klau, kas ir tas drūmais zellis pie krāsns? Viņš laikam nerunā angliski, visu vakaru nav izteicis ne vārda.
— Tu maldies. Viņš labi prot angļu valodu. Vai redzēji, kadas viņam bija acis, kad viņš klausījās? Es viņu novēroju. Viņš tomēr nav nevienam ne draugs, ne rads. Kad pārējie runāja savā izloksnē, viņš tos nesaprata. Es arī netieku gudrs, kas viņš tads ir. Bet pamēģināsim izpētīt.
— Piemetiet krāsnī pāris pagaļu, — Meilmuts Kids skaļi sacīja, cieši raudzīdamies svešiniekā.
Tas tūliņ paklausīja.
— Pie kārtības viņš kaut kur ir pieradināts, — Prinss klusu piebilda.
Meilmuts Kids piekrizdams pamāja, novilka zeķes un
sāka laipot uz krāsni pār gulētāju izstieptajām kājām. Tur viņš izžāva savas miklās zeķes līdzās pāris desmitiem citu.
— Kad jūs domājat nokļūt Dausonā? — viņš jautaja uz labu laimi.
Svešinieks uzmanīgi paskatījās viņā un tad atbildēja: — Stāsta, ka līdz turienei esot septiņdesmit piecas jūdzes. Vai tā ir? Varbūt pēc pāris dienām.
Viņš runāja ar tikko manāmu akcentu, bet ātri, vārdus nemeklēdams.
— Vai esat te jau kādreiz bijis?. — Nē.
— Bet Ziemeļrietumos?
— Jā.
— Esat tur dzimis?. - Nē.
— Pie velna, kur tad ir jūsu dzimtene? Jūs, redzams, neesat no šiem. — Meilmuts Kids pamāja ar roku uz suņu dzinējiem un arī abiem policistiem, kas gulēja uz Prinsa lāviņas. — No kurienes jūs esat? Esmu jau agrāk redzējis tādas sejas kā jums, tikai vairs neatceros, kur.
— Es jūs pazīstu, — svešais negaidot sacīja, pēkšņi pārtraukdams Meilmuta Kida jautājumu plūsmu.
— Kā? Vai esat jau kādreiz ticies ar mani?
— Nē. Man par jums stāstīja Pastilikas garīdznieks, jau krietni sen. Viņš prasīja, vai es pazīstot Meilmutu Kidu. Iedeva man pārtiku. Es neuzkavējos ilgi. Vai viņš jums nav stāstījis par mani?
— Ak tad jūs bijāt tas vīrs, kas mainīja ūdru ādas pret suņiem?
Svešais pamāja ar galvu, izdauzīja pīpi un, ietīdamies ādās, lika saprast, ka nevēlas vairs turpināt sarunu. Meilmuts Kids nodzēsa lampiņu un palīda kopā ar Prinsu zem vienas segas.
— Nu un kas viņš tāds ir?