Es aizrāpos līdz piekrastei un sāku saukt savus ļaudis, bet tie baidījās rādīties. Tikai Jaš-Nuša izturējās kā vīrs, bet viņam iesita ar airi pa galvu, viņš pakrita ar seju smiltīs un nekustējās. Svešinieki dziedādami pacēla buras, un kuģis ar labu ceļa vēju aiztrauca projām.
Ļaudis runāja, ka tas esot labi, ka Akatanā vairs nebūšot asins naida. Es klusēju, nogaidīdams pilnu mēnesi, bet tad iekrāvu savā kajakā zivis un taukus un īros uz austrumiem. Ceļā redzēju daudz salu un daudz cilvēku, un es, kas biju dzīvojis pasaules malā, sapratu, ka pasaule ir ļoti liela. Es sazinājos ar zīmēm. Bet neviens nebija redzējis ne burinieku, ne cilvēku ar lauvas krēpēm, un visi rādīja tālāk uz austrumiem. Es gulēju, kur pagadījās, ēdu neparastu barību un redzēju dīvainas sejas.
Daudzi smējās par mani, noturēdami par jukušu, bet reizēm sirmgalvji pagrieza manu seju pret gaismu un svētīja mani, un acis jaunām sievietēm kļuva valgas, kad viņas iztaujāja mani par dīvaino kuģi, par Ungu un par cilvēkiem no jūras.
Un tā, dodamies cauri vētrainām jūrām un bangojošiem viļņiem, es sasniedzu Unaļasku. Tur stāvēja divi burinieki, bet neviens no tiem nebija tas, ko meklēju. Es devos vēl tālāk uz austrumiem, un pasaule kļuva arvien lielāka, bet ne Unimakas salā kāds bija dzirdējis par šo kuģi, ne Kadijakā, nedz Atonjakā. Tad reiz es sasniedzu klinšainu zemi, kur cilvēki kalnu nogāzēs raka lielas bedres. Tur stāvēja burinieks, bet tas nebija tas, ko es meklēju, un ļaudis krāva tajā kalnos izraktos akmeņus. Tas man izlikās kā bērnu rotaļa, jo visa pasaule taču sastāv no akmeņiem, bet viņi paēdināja mani un lika strādāt. Kad burinieks jau bija dziļi iegrimis ūdenī, kapteinis iedeva man naudu un atlaida mani. Es viņam vaicāju, uz kurieni viņš dodas, un viņš rādīja uz dienvidiem. Ar zīmēm paskaidroju, ka gribu braukt viņam līdzi. Sākumā viņš smējās, bet, tā kā viņam trūka jūrnieku, atļāva man palikt uz burinieka un palīdzēt. Tad es iemācījos runāt tāpat kā viņi un vilkt virves, un savilkt buras vētras laikā, un stāvēt sardzē. Par to nav ko brīnīties, jo manu senču dzīslās rit jūras braucēju asinis.
Es domāju, ka tagad, kad dzīvoju kopā ar šiem cilvēkiem, man būs viegli atrast to, kuru meklēju. Kad sasniedzam cietzemi un iebraucām pa jūras šaurumu ostā, es gaidīju, ka ieraudzīšu varbūt tik daudz burinieku, cik manām rokām pirkstu. Bet kuģi bija sastājušies pie piestātnēm vairāku jūdžu garā rindā un atgādināja zivteļu baru. Kad sāku staigāt no viena kuģa pie otra, taujādams pēc cilvēka ar lauvas krēpēm, par mani smējās un atbildēja man dažādu tautu valodās. Un es sapratu, ka te sabraukuši kuģi no visām pasaules malām.
Tad es devos uz pilsētu, lai ieskatītos katra pretimnācēja sejā. Bet tur bija tik daudz cilvēku kā mencu, kad tās barā plūst gar piekrasti, un es nevarēju tos saskaitīt. Troksnis apdullināja mani, es vairs nekā nedzirdēju, un galva man griezās šai juceklī. Es devos arvien tālāk un talak caur zemēm, kur saules tveicē skanēja dziesmas, kur viļņoja kuplas druvas un kur lielas pilsētas bija pilnas vīriešiem, kas bija tikpat melīgi kā sievietes un kāri
pēc zelta. Bet tai pašā laikā mana tauta Akatanā medīja un zvejoja, un bija laimīga savā neziņā, domādama, ka pasaule ir maza.
Es nevarēju aizmirst skatienu, ko man uzmeta Unga, atgriežoties no zvejas, un zināju, ka atradīšu viņu, kad pienāks laiks. Viņa gāja pa klusām ieliņām vakara mijkrēslī un sekoja man miglainās pļavās, kas bija valgas rīta rasā, un viņas skatiens solīja to, ko varēja dot tikai Unga.
Es izstaigāju tūkstošiem pilsētu. Cilvēki bija gan laipni pret mani un deva man ēst, gan izsmēja, gan arī nolamāja, bet es sakodu zobus, dzīvoju pēc svešām paražām un redzēju daudz ko tādu, kas agrāk man bija nezināms. Bieži vien es, virsaitis un virsaiša dēls, kalpoju cilvēkiem, kas bija rupji un cieti kā dzelzs, — cilvēkiem, kas sakrājuši sev zeltu ar citu cilvēku sviedriem un ciešanām. Bet uz saviem jautājumiem nekur es nedabūju atbildes, līdz atgriezos pie jūras kā ronis uz savām klintīm. Bet tas jau bija citā osta un citā zemē, kas atrodas Ziemeļos. Un tur es saklausīju dažādus nostāstus par dzeltenma- taino jūras klaidoni un dabūju zināt, ka viņš medījot roņus un pašlaik esot izbraucis okeānā.
Kopā ar laiskiem sivašiem es sēdos roņu mednieku kuģī, un mēs devāmies ceļā, kas nebija saglabājis nekādu pēdu, uz ziemeļiem, kur pašlaik notika lielas roņu medības. Mēs pavadījām jūrā vairākus moku pilnus mēnešus un, satiekot citus kuģus, taujājām par to vīru, kuru es meklēju. Mēs daudz ko dzirdējām par viņa dēkām, bet pašu nekad nesastapām. Devāmies tālāk uz ziemeļiem, lidz pat Pribilova salām. Piekrastē mēs apsitām roņus veseliem bariem un savilkām to siltos ķermeņus uz kuģa, līdz klājs kļuva tik slidens no taukiem un asinīm, ka uz tā nebija iespējams noturēties kājās. Tad mūs saka vajāt kāds tvaikonis, kas apšaudīja mūs ar lielgabaliem. Bet mēs pacēlām visas buras, viļņi noskaloja klāju, un mūsu burinieks drīz vien pazuda migla.
Pēc tam man stāstīja, ka pa to laiku, kamēr mēs bailēs bēguļojām, dzeltenmatainais jūras klaidonis izkāpis Pribilova salu krastā, iegājis tirgotāja kantorī, un, kamēr daļa viņa apkalpes aizturējusi tirgotāja kalpotājus, citi izvilkuši no noliktavas desmittūkstoš jēlādu. Tās bija baumas, bet es tām ticēju. Es nekad nesastapu viņu savos klejojumos, bet ziemeļu jūrās visur klīda nostāsti par viņa cietsirdību un varonību, līdz beidzot trīs valstis, kuram tur piederēja zemes, izsūtīja kuģus dzīt viņarn pēdas. Es dzirdēju stāstām arī par Ungu, kapteiņi dziedāja viņai slavas dziesmas, un viņi abi bijuši vienmēr kopā. Runāja, ka Unga esot pārņēmusi viņa tautas paražas un jūtoties laimīga. Bet es zināju, ka tas nav tiesa, — es zināju, ka Ungas sirds tiecas atpakaļ pie savējiem uz dzelteno Atakanas piekrasti.
Pagāja vēl ilgs laiks, es atgriezos ostā, kas ir okeāna vārti, un tur dabūju zināt, ka dzeltenmatainais milzis devies roņu medībās uz austrumiem no siltās zemes, kas atrodas uz dienvidiem no krievu jūrām. Tā kā es jau biju kļuvis īsts jūrnieks, tad sēdos kuģī kopā ar baltajiem cilvēkiem un sekoju viņam roņu medībās. Uz šo jauno apvidu devās maz kuģu, bet mēs satikām lielu roņu baru un visu pavasari dzinām to uz ziemeļiem. Kad roņu mātītes, kurām jau bija laiks atnesties, iegriezās krievu ūdeņos, mūsu jūrnieki izbijās un sāka kurnēt, jo bija liela migla un laivas ik dienas gāja bojā. Viņi atteicās strādāt, un kapteinis grieza burinieku atpakaļ. Bet cs zināju, ka dzeltenmatainais jūras klaidonis nekā nebaidās un vajās roņu baru līdz pat krievu salām, līdz kurienei tikai retais uzdrošinās aizbraukt. Un, lūk, tumšā nakti es izmantoju gadījumu, kad sargs bija iesnaudies, paņēmu laivu un sāku irties uz lielo silto zemi. Es braucu uz dienvidiem un Jedo līcī sastapu mežonīgus un drosmīgus cilvēkus. Bet Jošivarā bija mazas un tīkamas meitenes, un āda tām vizēja kā tērauds. Es tomēr nevarēju tur palikt, jo zināju, ka Unga traucas pa vētrainajiem viļņiem uz ziemeļu piekrasti.
Jedo ostā bija sapulcējušies ļaudis no visām pasaules malām; viņiem nebija ne dzimtenes, ne dievu, un viņi brauca zem japāņu karoga. Es devos viņiem līdzi uz bagātajiem Vara salas krastiem, kur piepildījām mūsu kuģa telpas ar ādām. Šai vientuļajā jūrā mēs nevienu nesastapām, līdz griezāmies atpakaļ. Tad kādu dienu stiprs vējš izkliedēja miglu un mēs ieraudzījām sev aizmugurē burinieku, bet aiz tā krievu kara kuģa kūpošos dūmeņus. Mēs traucām uz priekšu, vēja brāzmas dzīti, bet burinieks mūs panāca, jo tas nobrauca trīs jūdzes, kamēr mēs tikai divas. Tā priekšgalā zem burām stāvēja cilvēks ar lauvas krēpēm un smējās, lepodamies ar savu spēku. Un Unga bija kopā ar viņu — es tūliņ viņu pazinu —, bet