viņš nosūtīja viņu lejā, kad lielgabali atklāja uguni. Burinieks nobrauca trīs jūdzes, kamēr mēs tikai divas, un ik reizes, kad vilnis to pacēla, varēja jau redzēt tā zaļo stūri. Es lādēdamies griezu mūsu stūres ratu, stāvēdams ar muguru pret krievu lielgabaliem, kas raidīja šāvienus. Mēs sapratām, ka viņš grib pabraukt mums garām un aizbēgt, bet mūs tad noķers. Un krievi sašķaidīja mums mastus, un mēs vilkāmies uz priekšu kā ievainota kaija, bet viņš pazuda pie apvāršņa — viņš un Unga.
Ko mēs varējām darīt? Svaigās ādas runāja pašas par sevi. Mūs ieveda krievu osta, bet tad aizsūtīja uz vientuļu vietu, kur lika strādāt sāls raktuvēs. Daži tur nomira, daži palika dzīvi.
Naass nometa no pleciem segu, atklādams čūlaino un rētaino miesu, uz kuras bija redzamas neapšaubarnas pa- tagas cirtienu pēdas. Prinss steigšus viņu apsedza, jo tas nebija nekāds patīkamais skats.
— Mēs tur daudz ko pārcietām, un dažreiz ļaudis bēga uz dienvidiem, bet viņus vienmēr atveda atpakaļ. Tāpēc mēs, kas bijām no Jedo līča, kādu nakti, piecēlušies un atņēmuši sargiem ieročus, devāmies uz ziemeļiem. Ta bija milzīga zeme, visapkārt nepārejami purvi un biezi meži. Sāka salt, zemi biezā kārtā apklāja sniegs, bet neviens nezināja, uz kuru pusi mums jāiet. Vairākus mēnešus mēs klīdām pa bezgalīgiem mežiem, — es visu neatceros, jo mums bija maz pārtikās un mēs bieži vien apgūlāmies un gaidījām nāvi. Beidzot nokļuvām pie aukstas jūras, bet mēs bijām palikuši tikai trīs. Viens no šiem trijiem bija kapteinis no Jedo. Viņš zināja, kur atrodas lielās zemes, un atcerējās kādu šaurumu, ko varēja pāriet pa ledu. Un viņš veda mūs turp — nezinu, cik tālu gājām, bet tas bija ļoti ilgi, un beidzot mēs palikām tikai divi. Kad sasniedzām to vietu, ieraudzījām piecus svešiniekus, tos, kas dzīvoja šai apvidū, un viņiem bija suņi un ādas, bet mums nebija nekā. Mēs cīnījāmies ar viņiem sniegā, un neviens no viņiem nepalika dzīvs, arī kapteinis nomira, bet suņi un ādas palika man. Tad es gāju pa saplaisājušu ledu, mani sāka nest projām ar kādu ledus gabalu, līdz rietumu vējš izdzina to krastā. Tad nāca Golovina līcis, Pastilika un garīdznieks. Tad dienvidi, dienvidi, siltās, saulainās zemes, kur biju klejojis jau agrāk.
Bet jūra jau vairs nedeva labu lomu, un tie, kas devās roņu medībās, daudz riskēja, bet maz ieguva. Kuģus satiku arvien retāk, un ne kapteiņi, ne matroži nevarēja man neko pateikt par tiem, kurus meklēju. Tad es pametu nemierīgo okeānu un devos uz zemēm, kur koki, mājas un kalni rlekad nemaina savu vietu. Izbraukāju lielus tālumus un daudz ko iemācījos, pat lasīt grāmatas un rakstīt. Tas bija labi, jo man šķita, ka arī Unga būs iemācījusies to pašu un ka reiz, kad pienāks laiks, mēs… Jūs saprotat, kad pienāks mūsu laiks.
Tā es maldījos pa pasauli kā maza zvejnieka laiviņa, kura uzvilkusi tikai buras, bet kurai nav stūres. Taču acis un ausis man vienmēr bija vaļā un es turējos tuvāk cilvēkiem, kas bija daudz ceļojuši, jo man šķita, ka tos, ko es meklēju, neviens nespētu aizmirst, ja reiz būtu redzējis. Beidzot sastapu cilvēku, kas tikko nāca no kalniem. Viņš bija atnesis sev līdzi akmeņus, kuros mirdzēja zelta graudiņi zirņa lielumā. Un viņš bija dzirdējis par viņiem, bija viņus saticis un pazina viņus. Šis cilvēks stāstīja, ka viņi esot bagāti un dzīvojot vietā, kur iegūst zeltu.
Tā bija tāla un mežonīga zeme, bet es nokļuvu arī tur. Ieraudzīju nometni kalnos, kur ļaudis strādāja dienu un nakti, neredzēdami saules. Taču mana stunda vēl nebija situsi. Es ieklausījos ļaužu sarunās. Visi runāja, ka viņš esot aizbraucis — viņi abi esot aizbraukuši uz Angliju un meklēšot tur bagātus cilvēkus, lai nodibinātu sabiedrību raktuvju izmantošanai. Es redzēju māju, kurā viņi bija dzīvojuši; tā līdzinājās pilīm, kādas ir Vecajā Pasaulē. Naktī es iekļuvu šai mājā pa logu, man gribējās paskatīties, ko dzeltenmatis viņai ir devis. Es klīdu no vienas istabas otrā un domāju, ka tā dzīvo tikai valdnieki un valdnieces, tik skaisti tur bija. Un visi stāstīja, ka dzeltenmatis izturoties pret viņu kā pret valdnieci, un daudzi vaicāja, kas ir šī sieviete, jo viņā bija jaušamas citas asinis un viņa nelīdzinājās Akatanas sievietem. Jā, viņa bija valdniece. Bet es biju virsaitis un virsaiša dēls un biju devis par viņu nedzirdēti lielu izpirkumu — kažokādas, laivas un krelles.
Bet kam tik daudz vārdu? Es biju jūrnieks un zināju kuģu ceļus. Devos uz Angliju un vēlāk arī uz citām zemēm. Reizēm dzirdēju par viņiem dažādus nostāstus, reizēm lasīju par viņiem avīzēs, taču nekad nevarēju viņus panākt, jo viņiem bija daudz naudas un viņi ceļoja ātri, bet es biju nabags. Tad viņiem uzbruka nelaime, un Viņu bagātība kādu dienu izkūpēja kā dūmi. Sākumā avīzes daudz par to rakstīja, tad apklusa, un es sapratu, ka viņi būs atgriezušies atpakaļ tur, kur no zemes var dabūt daudz zelta.
Pazaudējuši savu bagātību, viņi slēpās no pasaules, bet es klaiņoju no viena ciema uz otru un beidzot nokļuvu pat ziemeļos aiz Kutnejas, kur uzdūros viņu nozudušajām pēdārn. Viņi bija te bijuši, bet jau atkal aizgājuši. Man nosauca gan vienu vietu, gan otru, daži stāstīja, ka viņi aizbraukuši uz Jukonu. Un es braukāju šurp un turp, klejodams no vienas vietas uz otru, līdz beidzot sajutu, ka mani nogurdinājusi pasaule, kas ir tik plaša. Kutnejā man gadījās grūts un ilgs pārgājiens kopā ar kādu metisu no Ziemeļrietumiem, kurš neizturēja badu. Viņš nesen bija bijis Jukonā, nokļūdams tur pa nevienam nezināmu ceļu pāri kalniem, un tagad, juzdams, ka viņa stunda ir tuvu, iedeva man karti un atklāja slepenu vietu, zvērēdams pie saviem dieviem, ka tur esot daudz zelta.
Tai laikā visi, kas vien varēja, devās uz Ziemeļiem. Es biju nabags. Pārdevos par suņu dzinēju. Pārējo jūs zināt. Es satiku viņus abus Dausonā. Viņa mani nepazina, jo toreiz taču es biju tikai jauneklis, un viņas dzīve bija bijusi tik bagāta. Kā gan viņa varēja atcerēties to, kas bija samaksājis par viņu nedzirdēti lielu izpirkumu!
Talak? Tu palīdzēji man atpirkties no dienesta. Es atgriezos, lai izdarītu visu pēc sava prāta, jo biju ilgi gaidījis, bet tagad, kad viņš bija manās rokās, es nesteidzos. Es jums saku, ka gribēju izdarīt visu pēc sava prāta, jo atcerējos visu savu dzīvi, visu, ko biju pieredzējis un izcietis, atcerējos aukstumu un badu bezgalīgajos mežos pie krievu jūrām.
Kā jau zināt, es vedu viņu uz austrumiem — viņu un Ungu, — uz austrumiem, uz kurieni devās daudzi, bet atgriezās tikai nedaudzi. Es vedu viņus uz to vietu, kur juku jukām ar kauliem guļ noladētais zelts, ko cilvēkiem nav bijis lemts no turienes aiznest.
Mūsu gala mērķis bija tālu un ceļš neiebraukts. Suņu mums bija daudz, un tie daudz ēda. Nartas nevarēja uzņemt visu, kas mums bija nepieciešams līdz pavasara sākumam. Mums vajadzēja atgriezties, pirms atveras upes. Pa ceļam mēs aprakām krājumus, lai samazinātu kravu un lai atceļā nenomirtu badā. Mak-Kveščenā dzīvoja trīs cilvēki, un netālu no viņu mītnes mēs izrakām sniegā bedri pārtikas krājumam, tāpat darījām arī Maijā, kur bija pelisu cilts mednieku nometne, viņi bija te ieradušies no dienvidiem pār kalnu grēdu. Pavirzījušies tālāk uz austrumiem, mēs vairs nesatikām cilvēkus; mūsu priekšā bija tikai snaudošā upe, nekustīgais mežs un ziemeļu Baltais Klusums. Kā jau teicu, mūsu gala mērķis bija tālu un ceļš neiebraukts. Gadījās, ka mēs dienas laika nenobraucām vairāk par astoņām vai desmit jūdzēm, bet naktī aizmigām kā nosisti. Un maniem ceļa biedriem ne reizi neienāca prātā, ka es esmu Naass, Aka- tanas virsaitis, apvainojuma atriebējs.