Džeks Londons
Ziemeļzemes mežu dzīles
Pēc grūta ceļa vēl tālu aiz vispēdējās krūmu skupsnas un nīkulīgās birztaliņas, pašā Tukšas Zemes sirdī, kur skarbie Ziemeļi, ka pieņemts domāt, iznīcinājuši visu dzīvo, acīm pēkšņi atklājas milzīgu mežu biezokņi un plaši, piemīlīgi klajumi. Taču pasaulē tikai tagad sāk par to pienākt ziņas. Pētniekiem gan šad un tad bija izdevies tur nokļūt, bet līdz šim neviens no viņiem nebija atgriezies, lai pavēstītu par to pasaulei.
Tukšā Zeme — jā, tā tiešām ir tukša zeme, Arktikas neauglīgie klajumi, aizpolārais tuksnesis, muskusvērša un ldienā tundras vilka skarbā un nemīlīgā mājvieta. Tādu to arī ieraudzīja Everijs van Brants: neviena vienīga kociņa, nekā, kas iepriecētu aci, tikai skraji sūnu un ķērpju klani — vārdu sakot, nepievilcīga aina. Vismaz līdz tam brīdim, kad viņš bija aizkūlies līdz plašumiem, kas kartē atzīmēti ar baltu plankumu, un tur pēkšņi ieraudzīja ne sapņos nesapņotus Kanādas egļu mežus un sastapa eskimosu ciltis, par kādām nekas nebija zināms. Viņš bija lolojis nodomu (cerēdams gūt slavu) izjaukt šo kartes balto plankumu vienmuļību un izraibināt tos ar melnām zīmēm, kas vēstītu par kalnu grēdām, plašām ielejām, ūdenskrātuvēm un līkumotām upju gultnēm, tālab jo sevišķi nopriecājās, atklajis iespēju iezīmēt kartē plašas mežu joslas un iezemiešu apmetnes.
Everijs van Brants jeb, ar pilnu titulu, Ģeoloģijas institūta profesors E. van Brants bija ekspedīcijas priekšnieka palīgs un ekspedīcijas nodaļas priekšnieks; šo nodaļu viņš bija aizvadījis ar jūdžu piecsimt lielu līkumu augšup pa kadu no Telonas pietekām un tagad tās priekšgalā ienāca līdz šim nezināmā ciematā. Viņam pakaļ gurdi soļoja astoņi cilvēki, divi no tiem — Kanādas franči, ceļotāju pavadoņi, pārējie — plecīgi krī cilts indiāņi no Manitobavejas. Viņš vienīgais bija tīrasiņu anglosaksis, un asinis enerģiski pulsēja viņa dzīslās, skubinādamas sekot senču tradīcijām. Jo līdzās viņam soļoja Klaivs un
Hastingss, Dreiks un Rolijs, Hengists un Horsa. [18] pirmais no visiem saviem tautiešiem viņš tagad ienāca šajā vientuļajā Ziemeļzemes apmetnē; to iedomājoties, van Brantu pārņēma līksma sajūsma, un ceļabiedri ievēroja, ka priekšnieka gurdenums pēkšņi pārgājis un tas neapzināti sper raitāku soli.
Itin visi apmetnes iemītnieki raibā pūlī skrēja atnācējiem pretī, vīrieši pa priekšu, draudīgi žņaudzīdami rokās lokus un šķēpus, sievietes un bērni bikli spaidījas aizmugurē. Van Brants pacēla labo roku par miera zīmi — šo zīmi saprot visas tautas, un ciematnieki atbildēja ar miermīlīgu apsveikumu. Bet, viņam par apbēdinājumu, no pūļa pēkšņi izskrēja zvērādās ģērbies cilvēks un pastiepa pretī roku. uzsaukdams pazīstamu sveicienu — «Hallo!». Šim cilvēkam bija bieza bārda, bronzas krāsas iedegums klaja viņa vaigus un pieri, un tomēr van Brants viņā tūdaļ pazina savas rases piederīgo.
— Kas jūs esat? — viņš jautaja, paspiedis pastiepto roku. — Vai Andrē? [19]
— Kas ir Andrē? — vīrietis atjautāja.
Van Brants paraudzījās viņā vērīgāk.
— Dievs sodi! Jūs, redzams, šeit esat pavadījis krietnu laiciņu.
— Piecus gadus, — cilvēks atbildēja, un acīs viņam iemirgojas lepnuma dzirkstīte. — Bet iesim taču, parunāsimies. Tie lai iekārtojas man kaimiņos, — viņš piebilda, ievērojis skatienu, ko van Brants uzmeta saviem pavadoņiem. — Gan vecais Tantlačs par tiem parūpēsies. Iesim.
Lieliem soļiem viņš gāja pa priekšu, un van Brants viņam sekoja cauri visam ciematam. Aļņādu teltis bija izmētātas bez jebkādas kārtības, kur pagadījās, jo zeme
bija nelīdzena. Van Brants aptvēra tās ar zinātāja skatienu un aši aplēsa.
— Divsimt cilvēku, neskaitot mazgadīgos, — viņš novērtēja.
Cilvēks pamāja ar galvu.
— Apmēram tā. Bet es dzīvoju ārpus drūzmas; te, nomalē, redziet, esmu vairāk nošķirts. Piesēdiet. Es labprāt uzkostu kopā ar jums, kad jūsu ļaudis būs kaut ko pagatavojuši. Esmu jau aizmirsis, kā garšo tēja… Piecus gadus neesmu dzēris, pat neatceros, kā tā smaržo… Vai tabaka ir? … Ā! Pateicos! Un pīpe? Vareni! Vēl tikai sērkociņu — un paraudzīsim, vai šī nezāle nav zaudējusi savu pievilcību.
Viņš nošvirkstināja sērkociņu, ar mežu iemītnieka cītīgo piesardzību saudzēdams tā vāro liesmiņu, it kā tā būtu vienīgā visā pasaulē, un tad ievilka pirmo dūmu. Brīdi pakavējies koncentrētā apcerē, viņš lēnītiņām izgaršodams izpūta dūmus caur pastieptām lūpām. Tad viņš at- zvila ērtāk. Sejas panti viņam atmaiga un sapņaina dūmaka aizmigloja acis. Ar pilnu krūti viņš svētlaimīgi nopūtās dzijā baudījumā un tad pēkšņi izmeta:
— Dieva vārds, garšo lieliski!
Van Brants līdzjūtīgi pamāja.
— Tātad piecus gadus, jūs sakāt?
— Piecus gadus. — Cilvēks atkal nopūtās. — Jums, protams, ļoti gribas uzzināt, kas un kā, jo cilvēks ir ziņkārs radījums un situācija patiesi samērā dīvaina. Tomēr īstenībā nekā nav ko stāstīt. Es izbraucu no Edmontonas pamedīt muskusvēršus, un man, tāpat kā Paikam un visiem pārējiem, uzbruka visādas neveiksmes, mani ceļabiedri gāja bojā, es pazaudēju visus savus krājumus. Bads, mocības — parastais stāsts, jūs jau zināt, es vienīgais palicis pie dzīvības — un tā tālāk, līdz pēdīgi četrrāpus atlīdu šurp, Tantlača apmetnē.
— Pieci gadi, — domīgi atkārtoja van Brants, it kā mēģinādams atcerēties, kas pa šo laiku noticis.
— Februāra beigās palika tieši pieci gadi. Pār Lielo Vergu ezeru es pārcēlos maija sākumā …
— Tātad jūs esat… Fērfakss? — van Brants viņu pārtrauca.
Cilvēks apstiprinādams pamāja.