— Paga, paga … Ja nemaldos, Džons — Džons Fērfakss?
— Kā tad jūs to zināt? — laiski iejautājās Fērfakss, kas bija aizņemts, pūšot gaisā dūmu gredzenus.
— Avīzes toreiz bija pilnas ar ziņojumiem par jums.
Prevanšs …
— Prevanšsl — Fērfakss pēkšņi kļuva možs un atslējās. — Viņš mums pazuda kaut kur Dūmu Kalnos …
— Jā, bet viņš no turienes izkūlās un izglābās.
Fērfakss no jauna atlaidās uz muguras, turpinādams
laist dūmu gredzenus.
— Prieks dzirdēt, — viņš domīgi noteica. — Prevanšs bija liels kauslis, ja viņam uznāca niķi, un negribēja stiept nastas. Tātad viņš izkūlies sveiks? Nu, man prieks par to.
Pieci gadi… Van Brants domās atkal un atkal atgriezās pie šiem vārdiem, un kaut kur no atmiņas dziļumiem acu priekšā sāka veidoties Emīlijas Sautveitas seja. Pieci gadi… Meža zosu kāsis ar skaļām klaigām pārlidoja viņiem zemu pār galvu, taču, pamanījuši teltis, putni aši pagriezās pret ziemeļiem un aizlaidas pretī gruzdošajai saulei. Van Brants drīz vien tos pazaudēja no acīm. Viņš izvilka pulksteni. Tas rādīja stundu pēc pusnakts. Uz ziemeļiem slīdošie mākoņi liesmoja asiņainā atblāzmā, tumšsarkani saules stari strēlēm šāvās pret dienvidiem, iespiezdamies drūmajā meža biezoknī un pieplūdinādami to ar baismīgu spīdumu. Gaiss bija rāms un nekustīgs, nešūpojās ne skujiņa, un visniecīgākais čabējiens apmetnē izskanēja tik skaidri un spalgi kā raga pūtiens. Indiāņi un franču pavadoņi, pakļaudamies šā klusuma burvīgumam, sarunājās pusčukstus, pat pavārs neviļus centās mazāk šķindināt pannu un katlu. Kaut kur raudāja bērns, bet no meža biezokņa kā sīka sudraba stīdziņa vērpās sievietes balss dziedošās vaimanās:
— O-o-o-o-o-o-a-haa-ha-a-ha-aa-a-a, o-o-o-o-o-o-a-ha-a- ha-a.
Van Brants nodrebēja un nervozi saberzēja delnu virspuses.
— Ak tad mani atzina par bojā gājušu? — sarunu biedrs nesteidzīgi ievaicājas.
— Kā tad, mājas jūs nepārnācāt, un tā jūsu draugi…
— Drīz vien mani aizmirsa. — Fērfakss iesmējās nepatīkamiem, izaicinošiem smiekliem.
— Kāpēc jūs negājāt prom no šejienes?
— Pa daļai varbūt tāpēc, ka nemaz negribēju, un pa daļai aiz iemesliem, kas nebija atkarīgi no manis. Redziet, Tantlačs gulēja ar pārlauztu kāju, kad es šeit nokļuvu, — smaga fraktūra. Es iegrozīju lauzto kaulu un dabūju viņu uz kājām. Paliku uz kādu laiciņu, kamēr sakrājas spēki. Pirms manis Tantlačs nebija redzējis neviena baltā, un es viņam, protams, šķitu varen gudrs, jo iemācīju viņa cilts ļaudīm daudz ko derīgu. Starp citu, arī militāru taktiku, tā ka viņi pakļāva sev četras kaimiņu ciltis (to apmetnes jūs vēl neesat redzējis) un kļuva par visas apkaimes saimniekiem. Skaidra lieta, viņiem par mani radās visaugstākās domas, un tālab, kad es posos ceļā, šie ir dzirdēt par to negribēja. Nav ko runāt, viesmīlīgi viņi bija pār mēru! Pielika man divus sargus un sargāja nakti un dienu. Tantlačs piesolīja man visādus labumus — tā teikt, par atlīdzību, bet man īstenībā bija viena alga — iet prom vai palikt, — nu, un tā es paliku.
— Es Freiburgā pazinu jūsu brāli. Esmu van Brants.
Fērfakss strauji pasniedzās uz priekšu un pakratīja viņa
roku.
— Ak tad jūs esat tas Billija draugs? Nabaga Billijs! Viņš bieži par jums runāja. Tomēr savāda sastapšanās vieta, — viņš piemetināja, parlaizdams plašu skatienu pirmatnīgajai ainavai visapkārt un uz brīdi ieklausīdamies sievietes sēru skandējumā. — Viņas vīru saplosīja lācis, un viņa to ļoti ņem pie sirds.
— Dzīvnieciska dzīve! — Van Brants novaibstidamies izpauda savu pretīgumu. — Cerams, pēc pieciem gadiem šādas dzīves civilizācija šķitīs jauka? Ko jūs sakāt?
Fērfaksa seja sastinga.
— Ak, es nezinu. Šie te vismaz ir godīgi ļautiņi un dzīvo saskaņā ar saviem ieskatiem. Bez tam pie viņiem valda apstulbinoša vienkāršība. Viņiem nav itin nekādu dvēseles sarežģījumu, savas izjūtas viņi izsaka tieši un skaidri, bez tūkstoš un vienas nianses. Viņi mīl, baidās, ienīst, dusmojas vai priecājas — tas viss notiek vienkārši un saprotami, kļūdīties par to nav iespējams. Var jau būt, ka tā ir dzīvnieciska dzīve, taču tā dzīvot vismaz ir viegli. Nekādas valšķošanās, nekādas koķetēšanas. Ja tu kādai sievietei patīc, viņa to bez kavēšanās tev pateiks. Ja viņa tevi neieredz, arī to viņa pateiks, un tad, ja vēlies, vari viņu sist, — bet galvenais: viņa skaidri zina tavas domas, un tu skaidri zini viņas domas. Nekādas nesapratnes, nekādu pārpratumu. Pēc civilizācijas drudžainajām lēkmēm šai dzīvei ir sava pievilcība. Vai jums skaidrs?
Nē, dzīve te ir gluži jauka, — Fērfakss, brīdi klusējis, turpināja, — vismaz man tā ir pietiekami laba, un es esmu nodomājis palikt te.
Vari Brants nodūra galvu pārdomās, un tikko samanāms smaids skāra viņa lūpas. Nekādas valšķošanās, ne koķetēšanas, nekādu pārpratumu. Fērfakss tātad ļoti ņēmis pie sirds, viņš nodomāja, ka Emīliju Sautveitu kļūmīgi, var teikt, saplosīja lacis. Nu, un Karltons Sautveits ir diezgan patīkams lācis.
— Jūs tik un tā nāksiet man līdzi, — van Brants teica ar apzināti uzsvērtu noteiktību.
— Nē, neiešu vis.
— Jā, nāksiet gan.
— Dzīvot šeit ir ļoti viegli, es jau jums teicu, — Fērfakss apņēmīgi runāja. — Es saprotu itin visus, un visi saprot mani. Vasaras un ziemas aizzib kā saules stari caur žoga mietiem, gadalaiki aizrit kā neskaidras gaismas un ēnu joslas, un laiks paiet, un dzīve paiet, un tad … gaudas mežā un tumsība. Ieklausieties!
Viņš pacēla roku, un sievietes balss sudrabainais pavediens atkal ieaudas klusumā un mierā.
Fērfakss klusu atkārtoja:
— O-o-o-o-o-o-a-haa-ha-a-ha-aa-a-a, o-o-o-o-o-o-a-ha-a- ha-a. Vai jūs nedzirdat? Vai jūs neredzat? Sieviešu sēru gaudas? Svinīgas bēru dziesmas? Patriarha baltās matu cirtas ap manu galvu? Zvērādas, kas visā to pirmatnējā krāšņumā ietin manu augumu? Medību šķēpu man blakām? Kurš teiks, ka tas nav jauki?