— Mans vīrs! Mans vīrs! iVlans vīrs! — Tuma kaislīgi gaudās, sejai tumši pietvīkstot, un no viņas acīm staroja Mūžīgās Sievietes — Sievietes-Sievas nežēlīgais maigums.
— Tuma, — viņš to svinīgi uzrunāja angliski, — tu esi dzimusi Ziemeļzemes mežu dzīlēs, tu esi pārtikusi no zivīm un gaļas, cīnījusies ar salu un badu, visas mūža dienas tava dzīve ir bijusi vienkārša. Bet ir pasaulē daudz kas tāds, kas nepavisam nav vienkāršs, ko tu nemaz nezini un arī nespēj izprast. Tu nezini, ko nozīmē ilgoties pēc gaļas podiem tālu tālumā, tu nespēj saprast, ko nozīmē alkas pēc sievietes ar gaišu seju. Un šī sieviete ir gaiša, Tuma, cildeni skaista un gaiša. Tu biji sieva šim cilvēkam, un tu viņam atdevi sevi itin visu, bet tavs viss ir ļoti niecīgs un vienkāršs. Pārāk niecīgs un pārāk vienkāršs, jo viņš ir svešas zemes cilvēks. Nekad tu neesi
viņu iepazinusi, tu nespēj viņu iepazīt. Tāda ir dzīves kārtība. Tu turēji viņu savās rokās, bet nekad tu neesi turējusi viņa sirdi — tā cilvēka sirdi, kurš sapņoja par garām slīdošajiem gadalaikiem un par pirmatnēji mežonīgu bēru ceremoniju. Tev viņš ir bijis tikai sapnis — sapņa puteklis. Tu gribēji slēgt skāvienos cilvēku, bet satvēri tikai ēnu, tu atdevi sevi vīrietim, bet guļvietā tev blakus gulēja tikai viņa veidols. Tā tas notika jau sensenos laikos, kad dievi uzskatīja zemes meitas un atzina tās skaistas esam. Bet Tuma, ak, Tuma, es negribētu būt Džona Fērfaksa ādā viņa nākamo gadu bezmiega naktīs, kad viņa acis skatīs nevis tās sievietes saules mirdzuma matus, kura gulēs viņam līdzās, bet gan Ziemeļzemes mežu dzīlēs izgaisušās sievas melnās matu pīnes.
Kaut gan Tuma nekā nesaprata, viņa klausījās ar tik alkainu uzmanību, itin kā viņas dzīvība būtu atkarīga no tā, ko saka šis cilvēks. Bet, sadzirdusi sava vīra vārdu, viņa eskimosu valodā izsaucās:
— Jā! Jā! Fērfakss! Mans vīrs!
— Nabaga mazā aplamniece, kā gan viņš var but tev vīrs?
Taču viņa nesaprata vari Branta angliski teikto runu un domāja, ka viņu izjoko. Mēmais, bezprātīgais Sievietes- Sievas niknums uzliesmoja viņas sejā, un van Brantam jau gandrīz likās, ka viņa kā pantera saspringst lēcienam.
Viņš klusībā nolamājās un vēroja, kā liesmas pamazām izdziest viņas sejā un tajā iegulst lūdzējas sievietes starojošā kvēle — lūdzējas sievietes, kura atsakās no sava spēka, lai gudri bruņotos ar savu vājumu.
— Viņš ir mans vīrs, — Tuma maigi sacīja. — Nevienu citu es neesmu pazinusi. Nav iespējams, ka es kādreiz pazītu citu. Un nav iespējams, ka viņš no manis aizietu.
— Kurš teica, ka viņš no tevis aizies? — van Brants skarbi noprasīja, pa pusei skaizdamies, pa pusei aiz nevarības apziņas.
— Tev jāsaka viņam, lai neaiziet no manis, — sieviete rāmi atbildēja, un viņas balsī jautās elsas.
Van Brants dusmīgi saspārdīja apdeguļus ugunskurā un apsēdās.
— Tev viņam jāsaka. Viņš ir mans vīrs. Visu sieviešu^ priekšā viņš ir mans vīrs. Tu esi liels, tu esi spēcīgs —
paskaties, cik cs esmu vāja. Redzi, es metos tev pie kājām. Tev jāizšķir, kas ar mani notiks. Tev tas jādara.
— Celies augšā! — Viņš skarbi uzrava sievieti stāvus un piecēlās ari pats. — Tu esi sieviete. Tāpēc tava vieta nav putekļos, ne arī pie kāda vīrieša kājām.
— Viņš ir mans vīrs.
— Tad lai dievs piedod visiem vīriešiem! — van Brants satraukumā izsaucās.
— Viņš ir mans vīrs, — sieviete lūgdamās neatlaidīgi atkārtoja.
— Viņš ir mans brālis, — van Brants atbildēja.
— Mans tēvs ir virsaitis Tantlačs. Viņš valda pār pieciem ciematiem. Es pavēlēšu, lai no visiem pieciem ciematiem izmeklē meiteni pēc tavas patikas, tad tu varēsi palikt te, pie sava brāļa, un dzīvot pārticībā.
— Pēc viena miega es aiziešu.
— Un mans vīrs?
— Tavs vīrs patlaban nāk. Dzirdi!
Aiz tumšās egļu audzes atskanēja Fērfaksa balss, viņš dziedaja jautru dziesmiņu.
Kā miglas vāli aptumšo dienu, tā viņa dziesma izdzēsa gaismu meitenes sejā.
— Tā ir viņa paša tautas valoda, — Turna teica,
— viņa paša tautas valoda.
Viņa apgriezās ar jauna dzīvnieka brīvi lunkanajām kustībām un pazuda mežā.
— Viss nokārtots, — Fērfakss izsaucās pienākdams.
— Viņa karaliskā augstība jūs pieņems pēc brokastīm.
— Vai jūs viņam pateicāt? — van Brants vaicāja.
— Nē. Un neteikšu arī, līdz mēs būsim gatavi doties ceļā.
Van Brants drūmā jūtoņā paskatījās uz saviem aizmigušajiem pavadoņiem.
— Jutīšos laimīgs, kad būsim jau simts jūdžu no šejienes, — viņš teica.
Tuma pacēla tēva telts ādas aizkaru. Pie tēva sēdēja vēl divi vīrieši, un visi trīs paraudzījās viņā ar dzīvu interesi. Tomēr viņas seja nepauda itin neko, viņa ienāca un, ne vārda neteikusi, mierīgi apsēdas. Tantlačs bungoja ar pirkstu kauliņiem pa katu šķēpam, kas gulēja tam uz ceļiem, un laiski vēroja spožo strēli, kādu telts puskrēslā
svieda pa caurumu iespraucies saules stars. Virsaitim pie labā pleca tupēja šamanis Čugengate. Abi bija veci vīri, un viņu acīs plēnēja garā mūža gurdenums. Bet viņiem pretī sēdēja jauneklis Kīns, visas cilts mīlulis. Tas bija izmanīgs un veikls, un viņa melnās acis pētīdamas un vērodamas tā vien skraidīja no vienas sejas pie otras.
Teltī valdīja klusums. Šad tad iespiedās kāds troksnītis no apkārtējām teltīm, un kaut kur no tālienes atskanēja smalkas, spiedzīgas balstiņas — drīzāk balsu ēnas, tur klaigādami kāvās puikas. Pa telts ieeju iebāza galvu suns un kādu laiciņu noraudzijas, zibinādams acis kā vilks, un slienas pilēja no viņa ziloņkaula krāsas ilkņiem. Pēc brītiņa viņš kā jautādams iesmilkstējās, bet tad, satrūcies no cilvēku nekustības, pieplaka pie zemes un atmuguriski izlīda atpakaļ. Tantlačs vienaldzīgi pavērās meitā.