— Un tavs vīrs, kā tev ar viņu?
— Viņš dzied svešādas dziesmas, — Tuma atbildēja,
— un viņa seja izskatās savāda.
— Ta? Vai viņš ko teica?
— Nē, bet viņa seja izskatās savāda, viņa acis mirdz citādi, viņš sēž pie ugunskura ar Jaunatnācēju, un viņi runā un runā, un viņu runām nav gala.
Čugengate kaut ko iečukstēja sava pavēlnieka ausī, un Kīns tupēdams paliecās uz priekšu.
— Kaut kas viņu sauc no tālienes, — Tuma turpināja,
— un šķiet, ka viņš sēž un klausās, un atbild, dziedādams dziesmas savas tautas valodā.
Čugengate atkal ko čukstēja, un Kīns liecās uz priekšu, bet Tuma bijīgi apklusa, līdz tēvs ar galvas mājienu deva zīmi, ka var stāstīt tālāk.
— Tev, ak, Tantlač, ir zināms, ka meža zoss un gulbis, un mazā pīlīte piedzimst šeit, mūsu zemienēs. Ir zināms, ka pirms sala iestāšanās tie laižas prom uz nezināmām malām. Un tāpat ir zināms, ka tie atkal atgriežas, kad pār zemi no jauna spīd saule un ūdens upēs ir vaļā. Allaž tie atgriežas uz vietu, kur piedzimuši, lai dzīvība varētu turpināties. Zeme tos sauc, un tie nāk. Un tagad kāda cita zeme sauc — zeme, kur piedzimis mans vīrs, šis sauciens ir domāts viņam, un viņš ir nolēmis atbildēt saucienam. Bet viņš taču ir mans vīrs. Visu sieviešu priekšā viņš ir mans vīrs.
— Vai tas ir labi, Tantlač? Vai tas ir labi? — Čugengate uzstājīgi taujāja, un viņa balsī jautās draudi.
— Jā, tas ir labi! — Kīns ar nekaunīgu drosmi izsaucās.— Zeme sauc savus bērnus, un visas zemes sauc savus bērnus atpakaļ. Kā meža zoss un gulbis, un mazā pīlīte saklausa saucienus, tā tiek saukts arī šis Svešinieks, kurš pārāk ilgi jau kavējies pie mums un kuram tagad jāiet prom. Un vēl ir sugas sauciens. Zoss dzīvo pārī ar zosi, un gulbis nekad nedzīvo parī ar mazo pīlīti. Nebūtu labi, ja gulbis dzīvotu pārī ar mazo pīlīti. Tāpat nav labi, ka svešinieki ņem par sievām mūsu ciemata meitenes. Tālab es saku, ka šim cilvēkam jāiet pie savas sugas, uz savu zemi.
— Viņš ir mans vīrs, — Turna attrauca, — un viņš ir liels cilvēks.
— Jā, viņš ir liels cilvēks. — Cugengates galvas iz- slējienā vārgi atēnojās jaunības spars. — Viņš ir liels cilvēks, un viņš, ak, Tantlač, ielika spēku tava rokā un deva tev varu, tā ka tagad visā zemē bijājas tava vārda, bijājas un cienī to. Viņš ir loti gudrs, un viņa gudrība nes lielu labumu. Viņam mēs varam pateikties par daudzām lietām: par prasmību karā, par noslēpumiem, kā aizsargāt ciematu un kā negaidīti uzbrukt mežā, par to, kā apspriesties sapulcē, kā satriekt pretinieku ar savas mutes vārdiem un kā solījumu nostiprināt ar zvērestu, par to, kā medīt kopīgi, kā uzstādīt lamatas un kā uzglabāt pārtiku, par to, kā ārstēt slimības un kā dziedēt brūces, kas iegūtas eeļā vai kaujā. Tu, Tantlač, šodien būtu vecs klibiķis, ja pie mums nebūtu ieradies Svešinieks un tevi izdziedinājis. Ikreiz, kad mums bija par kaut ko šaubas, mēs gājām pie viņa, lai viņa gudrība mums izskaidro, kā ir pareizi, un ikreiz viņš izskaidroja, kā ir pareizi. Un vēl mums var rasties daudzi jautājumi, un viņa gudrības nākotnē var atkal ievajadzēties, mēs nedrīkstam pieļaut, ka viņš aiziet. Nebūs labi, ja mēs ļausim viņam aiziet.
Tantlačs visu laiku bungoja pa šķēpa kātu un nekādi neizrādīja, dzirdējis vai ne. Turna veltīgi pētīja viņa seju, un Čugengate šķita atkal sarūkam un nolīkstam zem gadu nastas.
— Neviens neiet medībās manā vietā, — Kīns sparīgi piedauzīja sev pie krūtīm. — Es pats iegūstu savu medījumu. Dzīve man dara prieku, ja es pats iegustu savu medījumu. Esmu laimīgs, kad pa sniegu rāpjos klāt lielam alnim. Esmu laimīgs, kad ar visu spēku uzvelku savu loku — rau, ta — un nekļūdīgi un strauji izšauju bultu, kas trāpa pašā sirdī. Gaļa, ko nomedījis kāds cits, manai mutei nekad nav tik salda kā mans paša medījums. Es priecājos par dzīvi, priecājos pats par savu prasmi un spēku, priecājos, ka pats visu ko paveicu, pats iegūstu visu, kas man vajadzīgs. Kāpēc gan dzīvot, ja ne tālab? Kāpēc man būtu jādzīvo, ja es nevarētu priecāties pats par sevi un par to, ko spēju paveikt? Es priecājos, esmu laimīgs, kad eju medīt un zvejot, un tāpēc, ka eju medīt un zvejot, es kļūstu veikls un spēcīgs. Cilvēks, kas mēdz sēdēt teltī pie ugunskura, nekļūst veikls un spēcīgs. Viņš nav laimīgs, ēzdams manu medījumu, un dzīve viņam nesagādā prieku. Viņš nemaz nedzīvo. Un tāpēc es saku — ir pareizi, ka Svešinieks iet projām. Viņa gudrība mūs gudrus nedara. Ja viņš ir prasmīgs, tad mums vairs prasme nav vajadzīga. Tiklīdz rodas vajadzība, mēs ejam pie viņa, lai viņš liek lietā savu prasmi. Mēs ēdam medījumu, ko viņš nomedījis, un mūsu mutei šī gaļa nav salda. Mēs paļaujamies uz viņa spēku, un tālab mums nav par ko priecāties. Mēs nemaz nedzīvojam, ja viņš dzīvo pie mums. Mēs kļūstam trekni un nespēcīgi kā sievietes, mēs baidāmies no darba un esam aizmirsuši, kā pašiem iegūt to, kas mums vajadzīgs. Ļauj, lai šis cilvēks iet projām, ak, Tantlač, un mēs atkal kļūsim vīri! Es esmu Kīns, vīrietis, un es pats iegūstu savu medījumu!
Tantlačs pievērsa viņam skatienu, kurā, šķiet, rēgojās mūžības tukšums. Kīns nepacietīgi gaidīja lēmumu, taču vecā virsaiša lūpas nepakustējās, kad viņš pagrieza galvu pret meitu.
— Kas reiz ir dots, to vairs nevar atņemt, — Turna dedzīgi ierunājās. — Es biju vēl meitenīte, kad šis Svešinieks, kas tagad ir mans vīrs, ieradās pie mums. Es nepazinu ne vīriešus, ne viņu paražas, un mana sirds vēl kāroja vaļoties ar citām meitenēm, kad tu, Tantlač, tu un neviens cits pasauci mani pie sevis un iesviedi mani ša Svešinieka rokās. Tu un neviens cits, Tantlač, bet, kā tu atdevi mani šim vīrietim, tā tu arī atdevi šo vīrieti man. Viņš ir mans vīrs. Viņš ir gulējis manās rokās, un no manām rokām viņu izraut nevar.