— Labi būtu, ak, Tantlač, — Kīns aši iestarpināja, pamezdams zīmīgu skatienu uz Tumu, — labi būtu, ja tu atcerētos, ka to, kas reiz dots, vairs nevar atņemt.
Cugengate saslējās.
— Ar tavām lūpām, Kīn, runā neapdomīgā jaunība.
Bet mēs abi, ak, Tantlač, esam veci vīri, un mēs saprotam. Arī mēs esam raudzījušies acīs sievietēm un jutuši pa asinīm karsti strāvojam dīvainas alkas. Taču gadi ir mūs atvēsinājuši, mēs esam mācījušies, ka gudrību dod vienīgi apdomība un saprātīgi rīkojas tikai vēsa galva un roka, mēs zinām, ka karsta sirds ir pārāk strauja un sliecas uz pārsteidzību. Mēs zinām, ka tavas acis uz Ķīnu raudzījās labvēlīgi. Mēs zinām, ka Turna bija viņam apsolīta jau tajās senajās dienās, kad tā bija vēl bērns. Bet mēs arī zinām, ka pienāca jaunas dienas, kurām līdz ieradās Svešinieks, un tad mūsu gudrība un vēlēšanās sagādāt labklājību visai ciltij lika mums lauzt līgumu, un Kīns bija Tumu zaudējis.
Vecais šamanis apklusa un lūkojās tieši jauneklim sejā.
— Un lai top zināms, ka es, Cugengate, devu padomu šo līgumu lauzt.
— Taču es neesmu guldījis citu sievieti savā guļvietā,— Kīns viņu pārtrauca. — Es pats ierīkoju savu pavardu, pats vārīju sev ēdienu un, sēdēdams vientulībā, griezu zobus.
Cugengate pavēcināja roku, rādīdams, ka vēl nav beidzis.
— Es esmu vecs vīrs, un mani vārdi nāk no sapratnes. Ir labi būt stipram un ņemt ar varu. Vēl labāk ir atturēties no varas, ja tas var nest svētību. Senajās dienās es sēdēju pie tava pleca, Tantlač, un manu balsi sapulcē uzklausīja pirmo, un manu padomu pieņēma un tūdaļ lika lietā. Es biju stiprs un turēju savās rokās varu. Pēc Tant- lača es biju visaugstākais. Tad ieradās Svešinieks, un es redzēju, ka viņš ir prasmīgs, gudrs un liels. Tā kā viņš bija prasmīgāks, gudrāks un lielāks par mani, tad bija skaidrs, ka no viņa ciltij būs lielāks labums nekā no manis. Tava auss, Tantlač, bija pievērsta man, tu klausījies manus vārdus, un tā Svešiniekam tapa dota vara, vieta pie ugunskura un tava meita Tuma. Cilts plauka un zēla šais jaunajās dienās, klausīdama jauniem likumiem, un cilts zels arī turpmāk, ja Svešinieks būs mūsu vidū. Mēs esam veci vīri, mēs abi, ak, Tantlač, tu un es, un šis jautājums izšķirams galvai, nevis sirdij. Uzklausi manus vārdus, Tantlač! Uzklausi manus vārdus! Šim cilvēkam jāpaliek!
Iestājās ilgs klusums. Vecais virsaitis domāja, un izskats viņam bija kā dievam, kas nesatricināmi pārliecināts par savu visvarenību, bet Čugengate šķita atkal iegrimstam dziļas senatnības dūmakā. Kīns alkaini raudzījās sievietē, bet viņa pat nemanīja to un neatrāva skatienu no tēva sejas. Vilku suns atkal pagrūda vaļā telts ieejas aizsegu; redzēdams visus tik mierīgus, tas sadūšojās un pieplacis ielīda iekšā. Viņš ziņkārīgi apostīja Turnas gurdi noslīgušo roku, izaicinoši pasmailēja ausis pret Cugengati un tad saritinājās pie Tantlača kājām. Šķēps rībēdams nogāzās zemē, suns pārbijies iekaucās, palēcas sānis, gaisā noklabinādams zobus, un ar nākamo lēcienu bija laukā.
Tantlačs noraudzījās visos pēc kārtas, katru seju aplūkodams ilgi un vērīgi. Tad viņš pacēla galvu ar smagnēju, karalisku kustību un aukstā, vienmuļā balsī izteica spriedumu:
— Šis cilvēks paliks. Lai sasauc kopā medniekus. Nosūtiet uz kaimiņu ciematiem skrējēju ar pavēli atvest karavīrus. Es negribu tikties ar Jaunatnācēju. Tu, Čugengate, runāsi ar viņu. Pasaki viņam — ja grib aiziet ar mieru, lai iet projām tūdaļ. Un, ja izcelsies cīņa, tad kaujiet, kaujiet, kaujiet visus līdz pēdējam. Bet dariet visiem zināmus manus vārdus: nekas nedrīkst notikt ar mūsu cilvēku — ar vīru, ko apprecējusi mana meita. Tā būs labi.
Čugengate piecēlās un izsteberēja laukā, Tuma viņam sekoja, bet, kad arī Kīns pagriezās pret izeju, Tantlača balss viņu aizturēja.
— Kīn, būtu labi, ja tu klausītu maniem vārdiem. Šis cilvēks paliks. Pieraugi, lai viņam nekas nenotiek.
Sekodami Fērfaksa mācībām par kara paņēmieniem, cilts karotāji nevis pulkā braši drāzās uz priekšu, skaļi klaigādami, bet, gluži otrādi, bija ļoti atturīgi un savaldīgi, virzījās uz priekšu klusēdami, līzdami rāpus un slapstīdamies no slēpņa slēpnī. Upes krastā, kur šaura klajuma strēmele kalpoja par daļēju aizsegu, bija saguluši krī cilts indiāņi un franči — pavadoņi. Viņu acis nekā nevarēja saskatīt, bet ausis tik tikko spēja saklausīt klusu čaboņu, taču viņi manīja trauksmainu dzīvību pulsējam meža biezoknī, juta neskaidras, nenosakāmas kustības un saprata, ka tuvojas ienaidnieks.
— Nolādētie, — Fērfakss grēmās, — pulveri viņi ne redzējuši nebija, bet es tiem iemācīju šo paņēmienu.
Everijs van Brants pasmējās, izdauzīja pelnus no pīpes un rūpīgi noglabāja to līdz ar tabakas maku, tad pārbaudīja, vai medību duncis makstī pie sāna slīd brīvi.
— Pagaidiet vien, — viņš teica, — mēs izpaisīsim uzbrucēju priekšējās rindas, tad viņiem dūša būs papēžos.
— Viņi uzbruks izkliedu ķēdē, ja vien atcerēsies manas pamācības.
— Tas nekas. Šautenes ar patronu aptveri tāpēc jau ir taisītas, lai varētu šaut bez pārtraukuma. Mēs viņus … Vareni! Pirmais trāpījums! Dabūsi speciālu tabakas porciju, Lūn!
Lūns, krī cilts indiānis, bija pamanījis pavīdam kailu plecu un ar trāpīgu lodi darījis tā īpašniekam zināmu savu atklājumu.
— Kaut nu mēs varētu viņus izprovocēt, lai drāžas uz priekšu, — Fērfakss murmināja, — kaut varējis viņus izprovocēt!