Van Brants ievēroja gar attāla koka stumbru pabāztu galvu un ar strauju šāvienu nopļāva karotāju gar zemi, kur tas sāka raustīties nāves krampjos. Maikls nogāza trešo, bet Fērfakss ar pārējiem vingrināja roku, šaudami uz katru slēptuvē pazibējušo eskimosu vai uz sakustējušos krūmu. Šķērsojot mazu, klaju purviņu, pieci eskimosi nogāzās ar seju pie zemes, bet vairāk pa labi, kur koki bija retāki, krita vēl kāds ducis karotāju. Taču eskimosi virzījās pretī savai sodībai ar drumu apņēmību, tuvodamies piesardzīgi, apdomīgi, bez steigas un bez vilcināšanās.
Pēc minūtēm desmit, kad uzbrucēji bija pavisam tuvu, visa kustība izbeidzās, neviens vairs nevirzījās tuvāk, un iestājās draudīgs, Jaunu vēstošs klusums. Visapkārt bija redzama tikai zaļi zeltainā lapotne un zāle, kas trīsēja un viļņojās dienas pirmajās vēja pūsmās. Blāvā rīta saule izraiboja zemi ar garām ēnu un gaismas svēdrām. Kāds ievainotais pacēla galvu un ar rokām centās izrāpties no purviņa, bet Maikls virzīja viņam līdzi šautenes stobru, taču vēl kavējās šaut. No labās uz kreiso pusi pa neredzamo frontes līniju aizskanēja svilpiens, un acumirklī vesels bultu mākonis lokā pacēlas gaisā.
— Gatavoties! — van Brants nokomandēja, un viņa balsij bija radusies metāliskā pieskaņa. — Šaut!
Eskimosi visi reizē cēlās no savām slēptuvēm. Mežs pēkšņi bija pilns dzīvības. Atskanēja spalga gaudošana, šautenes tai atbildēja ar skarbiem rējieniem. Daudzi ciemata ļaudis sastapa savu nāvi tieši lēcienā, bet, zemē nokritušiem, tiem brāzās pāri viņu ciltsbrāļi rēcošā, neatvairāmā vilnī. Visiem pa priekšu, ar plīvojošiem matiem, rokas plaši vēcinādama, līkumodama starp kokiem un lēkdama pāri kritušiem stumbriem, skrēja Tuma. Fērfakss notēmēja un gandrīz jau nospieda aizslēgu, pirms pazina, kas tā ir.
— Sieviete! Nešaujiet! — viņš iekliedzās. — Redziet! Viņa nav apbruņota.
Viņu nesadzirdēja ne indiāņi, ne Maikls, ne tā tautieši — franči, ne arī van Brants, kas šāva tik strauji, ka viena viņa lode pastāvīgi svilpa gaisā. Taču Tuma neskarta tikai drāzās taisni vien uz priekšu — tieši pa pēdām kādam zvērādās ģērbtam medniekam, kas no sāniem bija aizlēcis viņai priekšā. Fērfakss izšāva aptveri tukšu, mērķēdams karotājiem pa labi un pa kreisi no Turnas, un atvēzējās ar šauteni, lai trāpītu garajam medniekam. Taču tas, liekas, bija viņu pamanījis, jo pēkšņi pasitās sānis un ietrieca šķēpu Maikla ķermenī. Tai brīdī Tuma bija apcirtusi roku savam vīram ap kaklu un, pagriezusies pa pusei atpakaļ, ar saucieniem un brīvās rokas vēzieniem it kā šķēla pušu uzbrūkošo karavīru gūzmu. Kādi divdesmit vīri aizdrazās garām gar abām pusēm, un Fērfakss uz īsu mirklīti palika stāvam, ielūkodamies savā sieva, viņas bronzainajā skaistumā, kas satrauca un mulsināja, un viņu pēkšņi pārmāca dīvainas vīzijas, sapņu ainas, nemirstīgi atmiņu blāzmojumi, kas saviļņoja līdz pašām dvēseles dzīlēm. Vecas pasaules filozofisko dogmu un jaunās pasaules ētisko normu fragmenti un drumslas izjoņoja caur viņa smadzenēm, acu priekšā pavīdēja neiedomājami skaidras un reizē mokoši nesakarīgas ainas — medības, drūmi mežu biezokņi, klusējošas sniega klajot- nes, balles zāles uguņu ņirba, plašas gleznu galerijas un auditorijas, stikla mirdzā zalgojošas mēģeņu rindas, grāmatām pieblīvētu plauktu ailes, mašīnu dūkoņa un lielpilsētas ielu dārdoņa, aizmirstu dziesmu melodijas, mīlētu sieviešu un senu draugu sejas, vientuļš strauts starp kraujām klinšu smailēm, sadragāta laiva oļainā krastmala, mēnesnīcas mirdza pār klusiem laukiem, leknas ielejas, siena smarža …
Kāds mednieks, ko lode bija ķērusi starp acīm, vēl spēra soli uzbrukumā un tad bez dzīvības noslīga zemē. Fērfakss atjēdzās. Viņa biedri — tie, kas vēl dzīvi, — bija atspiesti tālu aizmugurē, aiz kokiem. Viņš dzirdēja mednieku mežonīgos rēcienus «Hia! Hia!», ar kādiem tie metas tuvcīņā, lai durtu un cirstu ar saviem kaula un valzirga ilkņu ieročiem. Ievainoto cilvēku kliedzieni viņu trāpīja kā sitieni. Fērfakss saprata, ka cīņa ir galā, ka viņi ir uzvarēti, bet visas senās tradīcijas un savas tautas solidaritātes apziņa rautin rāva viņu pašā kaujas ņudzeklī, lai vismaz arī viņš mirtu kopā ar savējiem.
— Mans vīrs! Mans vīrs! — sauca Tuma. — Tu esi glābts!
Viņš lūkoja izrauties, bet sieviete ar visu auguma svaru iekārās viņam plecos, neļaudama spert ne soli.
— Nevajag! Viņi ir miruši, bet dzīve ir tik jauka!
Turna turējās vīram cieši ap kaklu un kājām tvērās
ap viņa stilbiem, viņš pastreipuļoja un sagrīļojās, sparīgi atslējās taisni, lai noturētos kājas, atkal pastreipuļoja un pēdīgi nogāzās atmuguriski zemē. Galva atsitās pret izvirzītu sakni, viņš pa pusei apdulla un spēja vairs tikai vārgi pretoties. Kritienā Tuma bija saklausījusi spalvām apspraudītas bultas švīkstoņu tieši pār galvu un tūdaļ steidza ar savu augumu kā ar vairogu aizsegt vīra ķermeni, cieši apskāvusi viņu ar rokām un piespiedusi seju un lūpas pie viņa kakla.
Tad pārdesmit pēdu tālāk no samudžināta biezokņa izspraucās Kīns. Viņš piesardzīgi paskatījās visapkārt. Kaujas lauks bija aizvirzījies tālu prom, un karotāju pēdējie kliedzieni noklusa tālumā. Neviens nebija redzams. Viņš piespieda pie stiegras jaunu bultu un paraudzījās zemē uz vīrieti un sievieti. Starp Turnas krūtīm un roku balti vīdēja vīrieša āda. Kīns savilka loku, tā ka stiegra skāra bultas smaili. Divas reizes viņš mierīgi un tēmēdams, lai nekļūdītos, uzvilka loku un nomērķēja, tad ietrieca kaula dzelksni tieši baltajā miesas laukumiņā, kas vizmoja vēl jo baltāks pretstatā viņu apskāvušās sievietes brūnajām rokam un brūnajām krūtīm.