Tagad palūkosimies, ko dara mājās viena palikusī skaistulīte — meitiņa. Oksanai vēl nebija pilni septiņpadsmit gadu, kad gandrīz visā pasaulē, ir šai, ir viņpus Dikaņkas, visi daudzināja tikai viņu. Jaunekļi apgalvoja vienā balsī, ka jaukākas meitenes par viņu nekad nav bijis un nebūs ciemā. Oksana zināja un dzirdēja visu, ko par viņu runāja, un bija untumaina kā skaistule. Ja viņa nestaigātu rūtainā vilnas uzvalkā un priekšautā, bet kādā greznā kapotā, tad uzveiktu visas sava vecuma meičas. Puiši lenca viņu pūļiem, bet, zaudējuši pacietību, maz pamazām atstāja iedomīgo skaistuli un pievērsās citām, kas nebija tik izlutinātas. Vienīgi tik kalējs bija stūrgalvīgs un neatlaidās no savas lakstošanās, kaut gan arī ar viņu neapgājās labāk, kā ar citiem. Tēvam aizejot, Oksana vēl ilgi rotājās un vaibstījās neliela spoguļa, alvas ietvarā, priekšā, un nevarēja vien diezgan iztīksminā- ties par sevi. «Kas ļaudīm ienācis prātā izdaudzināt mani par skaistu?» viņa it kā izklaidīgi runāja tikai tādēļ, lai par kaut ko patērzētu ar sevi. «Ļaudis melš niekus. Nepavisam neesmu skaista.» Bet svaigā un agrās jaunības dzīvības pilnā seja, kas atplaiksnījās spogulī, ar mirdzošām, tumšām acīm un neizsakāmi patīkamo smaidu, kas iekvēlināja sirdi, tūliņ pierādīja pretējo. «Vai manas melnās acis un uzacis,» skaistule turpināja, «ir tik skaistas, ka tām līdzīgas vairs nav visā pasaulē? Kas tur par jaukumu šai uzrautajā degunā? un vaigos? un lūpās? It kā manas melnās matu pīnes būtu skaistas? Uch, no tām vakaros var nobīties: tās savijušās un aptinušās man ap galvu kā garas čūskas. Tagad redzu, ka nepavisam neesmu skaista!» Un, atbīdīdama spoguli mazliet tālāk no sevis, iesaucās: «Nē, esmu gan skaista! Ak, cik skaista! Brīnišķīgi! Kādu prieku sagādāšu tam, kam kļūšu par sievu! Ka mans virs tīksmināsies ar mani! Viņš būs kā bezprātīgs aiz prieka! Viņš skūpstiem vai nobeigs mani!»
«Brīnišķīga meiča!» klusu nočukstēja ienākušais kalējs. «Arī uzpūtības viņā maz! Vai stundu stāv un skatās spogulī un nevar vien beigt skatīties, un vēl slavē pati sevi pilnā balsī!»
«Jā, puiši, vai jums es pāris? Paskatieties manī,» skaistulīte koķeti turpināja: «cik cēli es staigāju; man krekls izšūts ar sarkanu zīdu. Un kādas lentes uz galvas! Savu mūžu jūs neredzēsiet greznākas uzšuves! To visu sapircis mans tēvs, lai mani apprecētu pats labākais un brašākais puisis pasaulē!» un pasmaidījusi viņa pagriezās atpakaļ un ieraudzīja kalēju …
Iekliedzās un nostājās bargi viņa priekšā.
Kalējam pat rokas nošļuka.
Grūti aprakstīt, ko izteica brīnišķīgās meitenes melnuksnē- jā seja: tur bija saskatāma gan bardzība, gan bardzībai cauri it kā smīns par apjukušo kaiēju, un tikko manāms nepatikas sārtums viegli krāsoja viņas vaigus, un viss tas tā sajaukts un bija tik neizsakāmi skaisti, ka noskūpstīt viņu miljonu reižu bija vislabākais, ko tobrīd varēja darīt.
«Kam tu esi atnācis šurp?» Oksana iesāka runāt. «Vai tu gribi, lai izdzenu tevi ar lizi pa durvīm? Jūs visi esat meistari apcelt mūs. Acumirklī saožiet, kad tēvu nav mājās. Ak, pazīstu jūs! Kas ir, vai mana lāde gatava?»
«Būs gatava, manu sirsniņ, pēc svētkiem būs gatava. Kaut tu tik zinātu, cik es nopūlējos ap to: divi naktis neizgāju no smēdes. Par to arī nevienai popa meitai nebūs tādas lādes. Apkalumam ņēmu tādu dzelzi, kādu nelietoju ne pie sotņika ratu kalšanas, kad strādāju Poltavā. Un kā būs izrakstīta! Vari izstaigāt savām baltajām kājiņām kaut visu apgabalu, — tādas neatradīsi. Pa visu virsu būs izkaisītas sarkanas un zilas puķes. Kvēlos kā karstas ogles. Neskaisties uz mani! Atļauj kaut parunāties, kaut palūkoties tevi!»
«Kas tev liedz? Runā un lūkojies!» Viņa apsēdās uz sola, ieskatījās atkal spogulī un sāku sakārtot uz galvas savas matu pīnes. Palūkojās uz kaklu, uz jauko, zīdā izšūto kreklu, un viegla pašapmierinātības izjūta pavīdēja viņas lūpās, svaigajos vaigos un atmirdzēja acīs.
«Atļauj arī man atsēsties tev blakus!» lūdzās kalējs.
«Sēsties!» Oksana atteica ar to pašu izteiksmi lūpās un apmierinātajās acīs.
«Brīnišķīgā, jaukā Oksana, atjauj noskūpstīt tevi!» iedrošinātais kalējs izsaucās un piespieda viņu sev klāt ar nolūku notvert skūpstu. Bet Oksana novērsa savus vaigus, kas atradās jau neapjaušami tuvu kalēja lūpām, un atgrūda viņu. «Ko vēl negribēsi? Viņam nepietiek ar medu, vajag arī vēl karotes! Ej nost, tev rokas cietākas par dzelzi. Un pats tu arī od pēc dūmiem. Man liekas, tu esi mani viscaur notraipījis saviem sodrējiem!» Viņa paņēma spoguli un sāka tā priekšā no jauna uzposties.
«Viņa nemīl mani!» kalējs nodomāja, galvu nokāris. «Viņa tikai rotajājas, bet es stāvu viņas priekšā kā muļķis un nenolaižu acis no viņas. Un stāvētu tā vienmēr un visu mūžu nenolaistu acis no viņas! Brīnišķīga meitene! Ko gan nedotu, :lai uzzinātu, kas viņai uz sirds, ko viņa mīl. Bet nē, viņai: ne.viens nav vajadzīgs. Viņa mīlinājās pati ar sevi; moka mani, nabagu, bet es aiz skumjām neredzu pasauli. Mīlu viņu tā, kā neviens cilvēks pasaulē nekad nav mīlējis un nekad nemīlēs.»
«Vai taisnība, ka tava māte ir ragana?» Oksana ierunājās un iesmējās; un kalējs sajuta, ka viņam iekšā viss sāka smiet. Šie smiekli it kā reizē atbalsojās viņa sirdī un klusi' trīsošās dzīslās, un pie visa tā īgnums viņam iezagās sirdī, ka viņam nav Jauts noskūpstīt tik patīkami iesmējušos' mutīti.
«Kāda daļa man gar māti? Tu man esi māte un tēvs un viss, kas vien ir dārgs pasaulē. Ja cars mani aicinātu un sacītu: kalēj Vakula, lūdz no manis visu, kas vien ir labākais manā valstī, visu tev atdošu. Likšu tev ierīkot smēdi no zelta ūn tu varēsi kalt ar sudraba veseriem. Negribu, es teiktu caram, ne dārgakmeņus, ne zelta smēdi, ne visu tavu valsti. Dod man labāk manu Oksanu!»