Выбрать главу

Tas pakāpās atpakaļ, lai mēģinātu noturēt Rīsa augumu. Pa rokām sāka tecēt kaut kas lipīgs - biezs, tumšsārts šķidrums, kas plūda ārā no Rīsa brūces un pamazām iesūcās Denija drēbēs.

Viņš nespēja noturēt veco vīru, un Rīss smagi nogāzās zemē. Teltī stāvēja otrais vīrs - šausmu pārņemts, sastindzis no bailēm. Viņš atradās blakus Šāviņam, kas roka turēja revolveri. Stobrs bija nomērķēts tieši uz Deniju.

Noblīkšķēja vairāki šāvieni, bet Denijs jau bija palēcis malā un negantā ātrumā skrēja prom no telts un mirušā profesora.

Tikai pieveicis duci jardu, Denijs uzdrošinājās atskatīties. No telts iznāca Medokss, vienā rokā turēdams rāciju, bet otrā - revol­veri. Viņa acis gluži kā lāzera stari meklēja bēgli. Pārbijies Denijs metās pāri pagaidu apmetnei, kur atradās vairākas nelielas pro­jektā iesaistīto zinātnieku teltis. Ar diviem - valsts labāko augst­skolu izcilākajiem prātiem - viņš tik tikko nesaskrējās.

- Viņi nogalināja Rīsu! - Denijs uzsauca, uz brīdi apstājies un pavēcinājis ar roku uz lielās telts pusi. - Nogalināja. - Atskatījies viņš ieraudzīja Medoksu, kurš nepielūdzami un acīmredzami tu­vojās gluži kā vēja spārnos. Denijs atkal laidās skriešus, atstājot draugus mulsi nolūkojamies uz bruņoto vīru. Jau nākamajā mir­klī abu krūtīs parādījās tumšsārti plankumi - Medokss neminsti- noties viņus nošāva.

Denijs palēca sānis aiz noliktavas telts. Trūka elpas, sāpēja kā­ju muskuli, prāts drudžaini izsvēra bēgšanas iespējas. Viņa priek­šā parādījās divi projektam atvēlētie vecie džipi, kas bija novieto­ti uz ātru roku sameistarotā nojumē. Viņš atrāva pirmā automobiļa' durvis, iedarbināja dzinēju, ieslēdza ātrumu un iespieda aksele­ratora pedāli grīdā. Kad Medokss bija ticis apkārt teltij, Denija va­dītais auto jau sacēla gaisā smilšu un putekļu šalti.

Vadīdams džipu pa raupjo grantēto apvidu, Denijs vērās at- pakaļskata spogulī. Pirksti bija tik stingri saķēruši stūri, ka kļuva balti, prātā jaucās neskaitāmas domas, sirds sita gluži kā atskal­dāmais āmurs. Skaidri viņš apzinājās vienu - jābrauc taisni uz priekšu, pāri tuksnešainajai teritorijai, prom no šīs apmetnes, prom no jukušā, vājprātīgā maniaka, kurš nogalinājis viņa mentoru un draugus. Vienlaikus cenšoties apslāpēt šausminošo patiesību - aizbēgt nav iespējams. Viņi atradās nekurienes viducī, tuvumā - pat simtiem jūdžu attālumā - neviena ciema vai mājas.

Tieši tādēļ jau viņi bija izvēlējušies šo apvidu.

Ļauties šīm bailēm nebija laika, jo drīz vien mokošās domas pārtrauca skaļa, dobja dūkoņa. Atskatījies Denijs ieraudzīja tu­vojamies apmetnes helikopteru, kas bez pūlēm samazināja attā­lumu līdz džipam. Denijs nospieda akseleratora pedāli, un džips lēkādams metās pāri nelieliem akmeņiem un ceļa nelīdzenumiem. Katrā šādā lēcienā vai mēģinājumā apbraukt nāves apdvestajā ap­vidū izkaisītos nokaltušo koku pudurus, Denijs sasita galvu pret automobiļa jumtu.

Helikopters jau bija panācis džipu. Troksnis šķita apdullinošs, rotoru lāpstiņas ap džipu sacēla smilšu virpuļus. Cauri tiem De­nijs centās saskatīt braukšanas joslu, lai gan pūlējas gluži lieki, jo ceļa šajā tuksnesī nebija. Lidaparāts smagi nolaidās uz auto­mašīnas jumta, salauzdams stiprinājumus un gandrīz norau­dams Denijam galvu.

Viņš pagriezās pa kreisi, tad pa labi, līkumojot un mēģinot iz­vairīties no lidojošā plēsoņas nagiem. Pāri vaigiem pilēja sviedri. Automobilis lēkāja pāri akmeņiem un kaktusiem. Helikopters vi­su laiku turējās pēdas attālumā no džipa, nemitīgi deva spēcīgus triecienus un sitienus no abām pusēm - gluži kā hokejists pa ri­pu. Denijs pat nedomāja par apstāšanos, viņu savā dūrē turēja adrenalīns, izdzīvošanas instinkts, iracionāla cerība izglābties. Un pēkšņi šajā panikas un baiļu atvarā kaut kas sagrozījās, mai­nījās - helikopters pacēlās gaisā. Atausa cerību stariņš - varbūt tomēr izdosies dzīvam izkļūt no šī murga.

Smilšu vērpete izklīda… un Denijs savā priekša ieraudzīja kan­jonu, kas šķēla apvidu - sadistiski un neizbēgami. Plašā kaļķak­mens aiza pletās gluži kā atgādinājums par Mežonīgajiem Rietu­miem, ko viņš bija redzējis neskaitāmās kovboju filmās un savulaik cerējis apskatīt dabā. Nu pārņēma pirmatnēji nežēlīga apskaidrība, ka šo sapni viņš nekad vairs nepiepildīs, - džips pārbrauca pāri kanjona malai un krita lejup.

II

Vādi en Natrūna, Ēģipte

Sakrustotām kājām sēdēdams augstā kalna virsotnē, kam pa­kājē stiepās neauglīgs, bezgalīgs tuksnesis, vecais priesteris izju­ta pieaugošu nemieru. Jau vairākkārt šajā vientuļajā vietā viņa prātā bija dunējuši draudīgu vārdu mutuļi. Todien tie šķita vēl ļaunāki nekā jebkad iepriekš.

Un pēkšņi tas nāca. Jautājums, kurš uzjundīja dzeļošu sāpju lēkmi mugurkaulā.

-   Vai esi gatavs kalpot?

Viņš atvēra acis, samirkšķinājās, lai pierastu pie maigās saul­lēkta gaismas, un instinktīvi paskatījās apkārt - gluži tāpat kā citās reizēs. Bezjēdzīgi - kā jau katru reizi. Viņš bija viens, nevie­na cita neredzēja. Tuvumā nebija nevienas dzīvas dvēseles - ne cilvēka, ne dzīvnieka. Nekā - tik tālu, cik vien acs spēja saskatīt.

Par spīti rīta dzestrumam, uz kaila galvvidus izspiedās sviedru lāses. Viņš smagi norija siekalas un mēģināja koncentrēties.

Un tad tas nāca. Atkal.

Balss, čuksts. Tas skanēja paša galvā.

-    Drīz nāks Mūsu Kunga laiks. Vai esi gatavs kalpot?

Vilcinādamies tēvs Hieronims atvēra muti un trīsošā balsī iz­mocīja:

-Jā, protams. Jebkurā veidā. Es esmu tavs kalps.

Sākumā atbildes nebija. Vecais priesteris juta, kā atsevišķas sviedru lāses cita pēc citas slīd pār grumbaino pieri, pārveļas pā­ri uzacīm un nokrīt uz vaiga. Šķita, ka šī strūkliņa ir dzirdama savā lēnajā, mokošajā plūsmā lejup pa saspringto, vēja appūsto seju.

Tad balss atgriezās.

-    Vai esi gatavs vest savus sekotājus pretī «labiņam? Vai esi gatavs cīnīties par viņiem? Norādīt viņiem 0/ kļūdām arī tad, ja viņi nevēlēsies tevi uzklausīt?

-   Jā, - nokliedza tēvs Hieronims, un balsi vienādi ieskanējās gan dedzība, gan bailes. - Jā, protams. Bet… kā? Kad?

Kalnu apņēma smacējošs klusums. Un tad balss pavisam vien­kārši atbildēja:

-   Drīz.

III

Amundsena jura, Antarktīda - mūsdienas

Fona trokšņi sīkajās radioaustiņās pazuda, to vietā atskanēja valdonīga un vienlaikus mierinoša šova vadītāja balss:

- Pastāsti, kādēļ tā notiek, Greisa!

Tanī brīdī viņai aiz muguras, dārdēdams kā attāls pērkons, sa­bruka vēl viens ledus gabals. Greisa Ļogana, kuru draugi dēvēja par Greisiju, aizgriezās prom no kameras, lai novērotu, kā milzī­gā ledus siena iegrimst pelēkzilajā ūdenī un nozūd pamatīgajās šļakatās.

"Tieši laikā," Greisija apmierināta nodomāja, uz brīdi atbrīvo­joties no mokošās nopietnības, kas bija pārņēmusi kopš kāpša­nas uz kuģa iepriekšējā dienā.

Parastos apstākļos šī būtu jauka, saulaina decembra beigu die­na - un decembris dienvidu puslodē ir vasaras vidus.

Bet šī diena bija pavisam citāda.

Dabā valdīja savāds nemiers.

Šķita, ka zemei izrauts pamats zem kājām. Un ta tiešām bija. Le­dus gabals, kas atrāvās no kontinenta, bija Teksasas štata lieluma.

Ne jau tādu dāvanu Ziemassvētkos planētai vajadzēja.