— Brī, piedod, — viņš dvesa. — Es nevaru paiet. Man svilst kājas.
— Nu protams, — izelsa Brī. —Man pašam vajadzēja par to padomāt. Sēdi seglos. Neko nevar darīt.
—Tev tas karstums neko nekaitē, —Šasta teica Aravisai, kas gāja blakus Hvinai. — Tev ir kurpes.
Aravisa neteica neko un izskatījās pūcīga. Cerēsim, ka viņa to nedarīja tīši, taču tā nu bija.
Atkal uz priekšu — brīžiem rikšos, brīžiem soļos, atkal rikšos, dzin-dzin-dzin, čīks-čīks-čīks, sakarsuša zirga smārds, paša sakarsušās miesas smārds, žilbinoša spozme, galvassāpes. Un jūdzi pēc jūdzes itin nekā cita. Tašbāna kā neizskatījās, tā neizskatījās tālāka. Kalni kā nenāca, tā nenāca tuvāk. Likās, ka tas pats kā bijis, tā būs arvien — dzin-dzin-dzin, čīks-čīks-čīks, sakarsuša zirga smārds, paša sakarsušās miesas smārds.
Lai kavētu laiku, Šasta mēģināja izgudrot dažādas rotaļas, bet, protams, nekas no tā nesanāca. Un vēl viņš cītīgi centās nedomāt par dzērieniem — šerbetu ar ledu Tašbānas pilī, skaidru avota ūdeni, kas, plūstot no zemes, guldz ar dobju skaņu, aukstu pienu bez kunkuļiem, ar pietiekamu, bet ne pārāk lielu krējuma kārtu — un, jo vairāk viņš pūlējās par to nedomāt, jo vairāk domāja.
Beidzot sākās kaut kas citādāks — klinšu grēda, kas slējās ārā no smiltīm ap piecdesmit jardu garumā un trīsdesmit pēdu augstumā. Tā nemeta lielu ēnu, jo saule patlaban bija ļoti augstu, tomēr neliela paēna tā bija. Tur viņi apmetās un mazliet ieēda un iedzēra arī nedaudz ūdens. Nav viegli iedot zirgam padzerties no ādas pudeles, taču Brī un Hvina mācēja laist darbā lūpas. Neviens neko nedabūja pietiekamā daudzumā. Neviens nerunāja. Zirgus klāja putu plankumi. Abi skaļi elpoja. Bērni izskatījās bāli.
Pēc visai īsas atpūtas viņi turpināja ceļu. Tie paši trokšņi, tās pašas smakas, tā pati žilba, līdz beidzot viņu ēnas parādījās labajā pusē un kļuva garākas un garākas, tā ka likās saredzamas līdz pasaules austrumgalam. Saule rietumpusē ļoti lēni slīdēja pretī apvārsnim. Un tad beidzot tā nogrima un, paldies Dievam, nežēlīgā, žilbā gaisma apdzisa, kaut arī svelme, kas cēlās augšup no smiltīm, bija tikpat briesmīga kā visu laiku. Četri acu pāri kāri raudzījās, vai neredzēs kādas zīmes no ielejas, par kuru bija runājis Krauklis Dzeltennadzis. Tomēr jūdzi pēc jūdzes neredzēja neko citu kā vien smilšu līdzenumu. Un nu diena neapšaubāmi bija galā, vairums zvaigžņu jau mirkšķināja debesīs, bet zirgi joprojām dipināja uz priekšu, un bērni seglos cēlās augšup un slīga lejup, ciezdami no slāpēm un noguruma.
Tikai, kad uzlēca mēness, Sasta iesaucās nepazīstamā, raupjā balsī (tā runā cilvēks, kam pavisam sausa mute): — Re, kur ir!
Nebija ko šaubīties. Priekšā —mazlietpalabi —beidzot bija redzama nogāze ar akmeņainiem pauguriem katrā pusē. Zirgi bija pārāknoguruši, lai runātu, taču tie apsviedās apkārt un pēc īsa brīža devās iekšā ieplakā. Sākumā tur bija grūtāk nekā ārā, klajā tuksnesī, jo starp akmeņu sienām sasmakušajā gaisā bija grūti elpot un mēness tur tik tikko iespīdēja. Nogāze sliecās stāvi lejup, un akmeņi abās pusēs jau pacēlās klinšu augstumā. Tad sākās augu valsts — dzeloņaini, kaktusiem līdzīgi augi un asa zāle, kas griež pirkstos. Drīz zirgu pakavi atsitās pret oļiem un nelieliem akmentiņiem, nevis grima smiltīs. Iegriežoties katrā ielejas līkumā — un līkumu tajā bija daudz —, viņi kāri lūkojās pēc ūdens. Zirgiem spēki bija gandrīz izsīkuši, un Hvina klupdama un elsodama vilkās aiz Brī. Ceļotāji bija tuvu izmisumam, kad beidzot pienāca pie neliela staignāja, kurā cauri mīkstākai un labākai zālei sūcās sīka ūdens strūkliņa. Tā kļuva par strautiņu, un tas kļuva par upīti ar krūmiem abās pusēs, un upīte kļuva par upi, un tad (pēc nezin cik vilšanās reizēm, kuras es diezin vai spētu attēlot) pienāca mirklis, kad Sasta, kas bija iegrimis tādā kā snaudā, piepeši aptvēra, ka Brī apstājies, un juta, ka pats noslīd no zirga. Viņu priekšā mazs ūdenskritums plūdināja valgmi platā dīķī, un abi zirgi jau noliektām galvām tur stāvēja un dzēra, dzēra, dzēra.
— A-ha-ai, — Sasta izdvesa un ielēca ūdenī — tas sniedzās viņam apmēram līdz ceļgaliem — un pabāza galvu tieši zem krītošā ūdens. Iespējams, ka tas bija pats brīnišķīgākais mirklis viņa mūžā.
Pēc minūtēm desmit visi četri (abi bērni slapji gandrīz no galvas līdz kājām) izkāpa malā un nu ieraudzīja arī apkārtējo ainavu. Mēness bija pakāpies pietiekami augstu, tāpēc viņi spēja saskatīt ieleju. Upes abās pusēs auga mīksta zāle, un aiz tās zaļoja koki un krūmi, kāpdami augšup līdz pat klintīm. Droši vien šajā ēnainajā pamežā slēpās kādi brīnumjauki, ziedoši krūmi, jo visā klajumā vēdīja bezgala spirgtas un smalkas smaržas. Un no vistumšākās slēptuves koku biežņā atskanēja Šastam līdz šim nedzirdētas skaņas — lakstīgalas treļļi.
Visi bija pārāk noguruši, lai runātu vai ēstu. Zirgi, negaidīdami, lai tos noseglo, tūlīt likās guļus. To pašu darīja Aravisa un Šasta.
Pagāja minūtes desmit, kad rūpīgā Hvina ieteicās: —Mums gan nevajadzētu gulēt. Mums jābūt ātrākiem par Rabadašu.
— N-jā, aizmigt nevajadzētu, — Brī visai gausi noteica. — Tikai drusku atpūtīsimies.
Šasta apzinājās (gan tikai vienu mirkli): ja viņš nepiecelsies un kaut ko nedarīs lietas labā (viņš saprata, ka tas būtu nepieciešams), tad viņi visi iemigs. Patiesībā viņš nolēma, ka celsies un pierunās biedrus turpināt ceļu, taču šobrīd … vēl ne, tūlīt vēl ne…
Drīz vien mēness apspīdēja un lakstīgalas savus treļļus plūdināja pār diviem zirgiem un diviem cilvēkbērniem, kas gulēja ciešā miegā.
Pirmā pamodās Aravisa. Saule jau bija uzkāpusi augstu debesīs, un vēsās rīta stundas jau bija palaistas garām.
— Tā ir mana vaina, — viņa, nikni sev pārmezdama, pielēca kājās un ņēmās modināt citus. — Nevar gaidīt, lai zirgi — pat tie, kuri prot runāt, — pēc dienas ilgas, smagas piepūles varētu noturēties nomodā. Un to, protams, nespēj arī tas puika; viņš nav saņēmis kārtīgu audzināšanu. Bet man vajadzēja būt prātīgākai.
Pārējie bija vēl apdulluši no dziļā miega un neko lāgā neapjēdza.
— ī-ā, brū-u, — sprausloja Brī. — Esmu tak gulējis ar visiem segliem, ko? Vairs nekad tā nedarīšu. Traki neērti…
— Celies jel, celies! —skubināja Aravisa. —Mēs jau tā pusi rīta esam nogulējuši. Nedrīkst vairs zaudēt ne mirkli.
— Jāieēd taču kāds kumoss zāles, — Brī pretojās.
— Diemžēl mēs laikam nevaram kavēties, —steidzināja Aravisa.
— Kāpēc tāda briesmīga steiga? — Brī noprasīja.
— Tuksnesim mēs taču esam pāri, vai ne?
— Bet mēs vēl neesam Arčenlendā, — sacīja Aravisa.
— Un mums tur jānokļūst pirms Rabadaša.
—Mēs tak droši vien esam jūdzēm tālu viņam priekšā, — Brī tiepās. — Vai tad mēs nevirzījāmies pa īsāko ceļu? Sasta, vai tavs draugs Krauklis neteica, ka šis ir visīsākais ceļš?
— Viņš neko neminēja par īsumu, — Sasta paskaidroja. — Viņš tikai teica, ka šis ir labāks, jo tas ietverot upi. Ja oāze atrodas tieši uz ziemeļiem noTašbānas, tad diemžēl šis ceļš varbūt ir garāks.
— Bet es nespēju turpināt ceļu, neko neuzkodis. — Brī neatlaidās. — Noņem man iemauktus, Sasta.
— L-lūdzu, — Hvina ļoti bikli izdvesa. — Es gluži tāpat kā Brī jūtos tā, ka nespēju ceļu turpināt. Bet, kad zirgiem mugurā sēž cilvēki (ar piešiem un tā tālāk), vai tie nepiespiež mūs ceļu turpināt, kaut arī mēs justos tā, it kā nespētu? Un tad mēs atklājam, ka spējam. Ar t-to es gribu t-teikt — vai mums nevajadzētu spēt pat vairāk — tagad, kad esam brīvi? Tas viss notiek Nārnijas dēļ.