Taču es nebiju noskaņots uz skaistu ainavu apbrīnošanu, kad iztrausos no kravas mašīnas kabīnes, kas bija piekarsusi kā spelte, un nolēcu zemē. Tai mirklī par visu vairāk pasaulē biju iztvīcis pēc dzēriena malka, vannas un azaida, turklāt tieši šādā secībā. Gandrīz tikpat karsti ilgojos pēc koka kastes, kurā varētu ievietot mūsu pirmo dzīvnieku. Tas bija ārkārtīgi reti sastopams zvēriņš — mazs melnkājainais mangusts, ko biju dabūjis divdesmit piecus kilometrus no Mamfes kādā iezemiešu ciemā, kur apstājāmies nopirkt augļus. Es bezgala priecājos, ka atklājam savu kolekciju ar šādu retumu, bet pēc tam, kad biju divas stundas ar viņu nocīnījies smagās mašīnas kabīnē, mans entuziasms sāka izplēnēt. Mazulis gribēja izpētīt kabīnē katru kaktiņu un spraudziņu, un, bīdamies, ka viņš ne- iestrēgst starp svirām un nesalauž ķepiņas, ieslodzīju viņu aiz sava krekla. Pirmo pusstundu zvēriņš zem krekla nemitīgi tekalēja man apkārt, skaļi šņaukādamies. Nākamajā pusstundā viņš vairākkārt enerģiski
nopūlējās ar saviem visai asajiem nadziņiem izplēst man vēderā caurumu; kad biju mazuli pārliecinājis atteikties no šis darbošanās, viņš sakampa mutē krietnu gabalu manas pakrūtes ādas un sāka kārīgi to zīst, visu laiku mitrinādams mani ar nebeidzamu silta, asi smakojoša urīna strūkliņu. Tas mani, tāpat jau putekļos apkūpējušu un nosvīdušu, nebūt nepadarīja izskatīgāku, un, kad es kāpu augšup pa ĀAS pārvaldnieka nama kāpnēm, ģērbies cieši aizpogātā, ar urīnu notraipītā kreklā, no kura rēgojās ārā mangusta aste, es izskatījos, maigi izsakoties, diezgan ekscentrisks. Dziļi ievilcis elpu un cenzdamies izturēties nepiespiesti, iegāju spoži apgaismotā viesistabā, kur ieraudzīju trīs cilvēkus sēžam pie kāršu galda. Tie mani jautājoši uzlūkoja.
Labvakar, — es sacīju, juzdamies visai samulsis. — Mans vārds ir Darels._
Man šķiet, šī replika Āfrikā kopš Stenlija un Living- stona tikšanās laikiem nebija no izteiksmīgākajām. Tomēr no galda piecēlās neliela auguma vīrietis gariem, melniem matiem un, apburoši smaidīdams, nāca man pretī. Pastiepis roku un satvēris manējo, viņš, nelikdamies ne zinis par manu negaidīto ierašanos un ne- reprezentablo izskatu, nopietni ielūkojās man sejā.
Labvakar, — viņš atņēma. — Vai jūs gadījumā nespēlējat kanastu?
Nē, — es diezgan pārsteigts atteicu, — bīstos, ka ne.
Viņš nopūtās, it kā būtu apstiprinājušās viņa briesmīgākās aizdomas. — Zēl.,. ļoti žēl, — viņš sacīja, tad piešķieba galvu un noskatīja mani vēl vērīgāk.
Kā, lūdzu, bija jūsu vārds? — viņš pārjautāja.
Darels . . . Džeralds Darels.
Žēlīgā debess! — vīrietis iesaucās, sākdams kaut ko atskārst. — Vai tikai jūs neesat tas apsēstais dzīvnieku ķērājs, par kuru valde mani brīdināja?
Šķiet, ka tas pats.
Bet, mīļais cilvēk, es jūs gaidīju ierodamies jau pirms divām dienām. Kur jūs bijāt-palicis?
Mēs būtu ieradušies šeit pirms divām dienām, ja mūsu mašīna nebūtu tik neatlaidīgi regulārās laika atstarpēs bojājusies.
Jā, šejienes kravas mašīnas bojājās sasodīti bieži, — viņš atzina, it kā uzticēdams man noslēpumu. — Vai gribat ko iedzert?
Ar lielāko prieku, — es dedzīgi atsaucos. — Vai drīkstu aicināt iekšā arī pārējos? Viņi gaida mašīnās.
Jā, jā, vediet tikai šurp. Protams. Visus pacienāšu.
Sirsnīgi pateicos, — es sacīju un pagriezos, lai ietu.
Namatēvs satvēra mani aiz rokas un pavilka atpakaļ. — Es negribu jūs aizskart, bet sakiet — varbūt man tikai no džina dzeršanas tā rādās —, vai jums vēders vienmēr tā kūļājas?
— Nē, — es mierīgi atbildēju. — Tas nemaz nav vēders. Man zem krekla ir mangusts.
Viņš mirkli noraudzījās manī ar stingu skatienu.
— Ļoti saprātīgs paskaidrojums, — viņš beidzot noteica.
Jā, — es atbildēju, — turklāt patiess.
Viņš nopūtās. — Patiesībā man ir gluži vienalga, ko jūs bāžat sev aiz krekla, ja tikai man tas nerādās no džina dzeršanas, — viņš nopietni sacīja. — Vediet šurp pārējos un ierausim pa mēriņam, pirms jūs dabūsiet ēst.
Tā mēs iebrukām Džona Hendersona mājā, un pāris dienu laikā bijām viņu padarījuši par nelaimīgāko namatēvu visā Āfrikas rietumu piekrastē. Ja cilvēks, kas mīl vientulību, uzņem savā mājā četrus svešiniekus, tad gan jāsaka, ka viņš rīkojas gaužām cildeni. Ja viņš turklāt nemīl dzīvniekus, pat izjūt lielu neuzticību pret jebkuru faunas pārstāvi, un tomēr dod pajumti četriem dzīvnieku ķērājiem, tad vispār trūkst vārdu, lai aprakstītu šādu varonību. Divdesmit četras stundas pēc mūsu ierašanās Džona verandā jau mājoja ne tikai mangusts, bet arī vāvere, bušbēbijs un divi pērtiķi.
Kamēr Džons pamazītēm mēģināja pierast pie tā, ka ikreiz, tiklīdz viņš iziet pa savas mājas durvīm, kājās metas pusaugu babuīns, es sūtīju ziņu apkārtnes medniekiem — saviem agrākajiem paziņām —, savācu viņus vienkop un pastāstīju, kādi dzīvnieki mūs interesē. Pēc tam atlika vienīgi gaidīt rezultātus. Tie nebija panākami uzreiz. Tad kādu dienu tūliņ pēc pusdienlaika pa aleju tuvojās vietējais mednieks, vārdā Ogastins; viņš bija tērpies sarkanzilā sarongā un, kā vienmēr, izskatījās Joti kārtīgs un lietišķs. Viņu pavadīja pats lielākais rietumafrikānis, kādu man jel kad gadījies redzēt, — milzīgs drūma izskata tēvainis, kura augums sasniedza vismaz sešas pēdas un kura āda — atšķirībā no Ogastina zeltainā bronzas vizrriojuma — bija sodrēju melnumā. Viņš klumburoja blakus Ogas- tinam ar tik milzīgām kājām, ka es sākumā nodomāju — viņš slimo ar elefantiāzi. Abi palika stāvam pie lieveņa kāpnēm, un, kamēr Ogastina seja atplauka līksmā smaidā, viņa pavadonis blenza uz mums ar tādu skatienu, it kā kulināros nolūkos klusībā aprēķinātu mūsu neto svaru.