Vā! — Fons pārsteigts iesaucās. — Gul kā cilvēks.
Jā, jā, — korī piebalsoja pavadoņi, — guļ tieši kā cilvēks.
Minnija, balsu un gaismas atmodināta, pavēra vienu aci, lai paskatītos, kas viņu traucē. Ieraudzījusi Fonu
un viņa pavadoņus, viņa nosprieda, ka derētu tos aplūkot tuvāk, tādēļ rūpīgi atmeta nost apsegu un čāpoja šurp pie stiepļu pinuma.
Vā! — Fons vēlreiz iesaucās. — Šis zvērs taču ir tāds pats kā cilvēks.
Minnija nopētīja Fonu no galvas līdz kājām, nodomāja, ka viņš varbūt ir ar mieru uzsākt kādu rotaļu, un sāka ar savām lielajām rokām skaļi bungot pa režģi. Fons un viņa pavadoņi steigšus atkāpās.
Nebaidieties, — es sacīju, — tas ir tikai joks.
Fons atkal uzmanīgi piegāja tuvāk, un viņa seja
pauda jūsmīgu izbrīnu. Piesardzīgi viņš paliecās uz priekšu un uzsita ar plaukstu pa režģi. Minnija sajūsmā atbildēja ar tādu dimdienu krusu, ka Fons palēca nost un locījās aiz smiekliem.
Paskat, rokas, paskat viņas rokas! — viņš aizelsies sauca. — Tieši kā cilvēkam.
Jā, jā, rokas tieši kā cilvēkam, — atkārtoja padomnieki.
Fons pieliecās un no jauna pabungoja pa režģi, un Minnija atkal atbildēja.
Viņa spēlē ar tevi mūziku, — es sacīju.
Jā, jā, šimpanžu mūziku, — Fons atsaucās un smējās kā kutināts. Varen iejūsmināta par saviem panākumiem, Minnija vairākkārt apjoņoja apkārt pa krātiņu, divas reizes apmeta uz šķērskokiem atmugurisku salto, paķēra plastmasas piena bļodiņu un uzmauca to galvā, kur tā arī palika un izskatījās smieklīgi līdzīga bruņucepurei. No Fona, viņa pavadoņu un sievu smieklu rēkoņas, ko izraisīja šis skats, sāka riet gandrīz visi ciema suņi.
Cepure, cepure! — elsoja Fons, locīdamies smieklu lēkmē.
Redzēdams, ka nebūs iespējams dabūt Fonu prom no Minnijas, es liku atnest galdu, krēslus un dzērienus un novietot visu uz verandas šimpanzes krātiņa tuvumā. Kādu pusstundu Fons nosēdēja, pārmaiņus pa malkam iedzerdams un iespurkdamies smieklos, kamēr Minnija uzvedās kā īsts cirka veterāns. Beidzot, pagurusi no saviem priekšnesumiem, viņa, vēl joprojām ar plastmasas bruņucepuri galvā, apsēdās pie režģa Fona tuvumā un ar interesi vēroja, kā viņš dzer. Fons viņai uzsmaidīja. Tad paliecās uz priekšu, līdz viņa seju no Minnijas- fizionomijas šķīra vairs tikai kādas sešas collas, un pacēla glāzi.
Šin-šin! — sacīja Fons.
Man par lielu izbrīnu, Minnija pastiepa garās, kustīgās lūpas un atbildēja ar garu, sulīgu rēcienu.
Par šo joku Fons smējās tik skaļi un tik ilgi, ka pēdīgi mums visiem uznāca histērisku smieklu lēkme, skatoties vien, kā tas viņu uzjautrināja. Beidzot savaldījies, viņš izslaucīja acis, paliecās uz priekšu un uz- rēca Minnijai. Bet tas bija tikai nevainīgs amatiera mēģinājums salīdzinājumā ar Minnijas atbildes rēcienu, kas nodārdēja pa visu verandu kā ložmetēja kārta. Turpmākās piecas minūtes viņi abi ar Minniju sarīkoja īstas rēcienu krustugunis, līdz galu galā Fonam vajadzēja sacensības pārtraukt, jo viņš tā smējās, ka palika bez elpas. Minnija neapšaubāmi bija uzvarējusi gan kvalitātes, gan kvantitātes ziņā, turklāt viņa prasmīgāk rīkojās ar elpu, tādēļ viņai rēcieni iznāca garāki un skanīgāki nekā Fonam.
Beidzot Fons atvadījās, un mēs noskatījāmies, kā viņš aiziet pāri plašajam laukumam, šad tad uzrēkdams saviem padomniekiem, par ko šie visi locījās aiz smiekliem. Minnija izskatījās kā augstākās sabiedrības namamāte, ko nogurdinājušas lielas viesības, viņa skaļi nožāvājās, tad aizgāja uz savu banānkoku lapu migu, apgūlās, rūpīgi apsedzās ar maisu, palika roku zem vaiga un aizmiga. Pēc īsa brītiņa viņas krācieni dārdēja pa visu verandu gandrīz tikpat skaļi kā pirms tam rēcieni.
TREŠĀ DAĻA
CEĻĀ UZ PIEKRASTI UN CEĻĀ UZ ZVĒRUDĀRZU
Vēstule ar kurjeru Ser,
man ir tas gods nosūtīt Jums šo vēstuli un ziņot sekojošo.
Man gaužām žēl no Jums šķirties, kaut ari nešķiramies ar ļaunu, bet ar labu.
Sai šķiršanās bridi es pazemīgi un sirsnīgi lūdzu, lai Jūs kā labs saimnieks man atstātu labas rekomendācijas, tā ka Jūsu pēctecim viss par mani kļūtu zināms.
Kaut ari esmu strādājis pie daudziem saimniekiem, tomēr Jūsu izturēšanos cienu sevišķi augstu.
Tādēļ, ja mans saimnieks atstātu man kaut ko piemiņai, es to turētu augstākā vērtē nekā veselu karaļvalsti.
Man ir tas gods, ser: Jūsu paklausīgais kalps Filips Onaga (pavārs)
SEPTĪTĀ NODAĻA
ZOOLOĢISKAIS DĀRZS MOSU BAGĀŽA
Bija pienācis laiks sākt priekšdarbus aizbraukšanai no Bafutas un vairāk nekā trīssimt jūdžu garajam ceļojumam uz piekrasti. Taču vēl bija ļoti daudz kas darāms, pirms varējām sākt ceļojumu. Šis periods daudzējādā ziņā ir nogurdinošākais un bīstamākais zvēru ķeršanas ekspedīcijā. Pirmkārt, vest dzīvniekus tādu milzu gabalu smagajās mašīnās pa ceļiem, kas drīzāk atgādina tanku apmācības lauku, jau pats par sevi ir riskants pasākums. Bet ir taču vēl daudz citu
ārkārtīgi svarīgu darīšanu. Jārūpējas, lai ostā jau būtu priekšā visi ceļojumam nepieciešamie pārtikas krājumi, un te nu atkal nedrīkst ne par matu kļūdīties, tādēļ ka nevar taču uzvest uz kuģa divsimt piecdesmit dzīvniekus trīs nedēļu ilgam ceļojumam, neapgādājoties ar vajadzīgajiem pārtikas krājumiem. Krātiņi rūpīgi jāpārbauda, visi pusgadu ilgā lietošanā radušies defekti jāizlabo, jo nedrīkst riskēt ar to, ka uz kuģa kāds dzīvnieks izsprūk brīvībā. Tātad, kur vajag, jāieliek jauni režģi, krātiņu durvīm jāpierīko jauni slēdži, jāieliek jaunas grīdas bojāto vietā un jāveic vēl simtiem citu sīkāku darbu.