Tādēļ, ievērojot visus šos apsvērumus, nav nekāds brīnums, ja priekšdarbi dažkārt jāsāk jau mēnesi agrāk, pirms ekspedīcija no bāzes dodas ceļojumā uz piekrasti. Šķiet, ka pēkšņi viss un visi pret jums sazvērējušies. Apkārtnes iedzīvotāji, nobijušies, ka draud izsīkt tik brīnišķīgs ienākumu avots, sāk piegādāt dzīvniekus divkāršā daudzumā, lai gūtu maksimālu peļņu, pirms jūs aizbraucat, un tas nozīmē, ka jums ne vien jāremontē vecie krātiņi, bet, cik ātri vien spējat, jātaisa vēl klāt jauni, lai varētu tikt galā ar dzīvnieku pēkšņo pieplūdumu. Vietējam telegrāfistam acīmredzot uznācis nervu sabrukums, tā ka svarīgās telegrammas, ko jūs nosūtāt vai saņemat, nav saprotamas ne jums, ne jūsu adresātam. Kad jūs nobažījies gaidāt vēstis par pārtikas sagādi ceļojumam, tad nez vai jūsu nervus nomierinās telegramma ar šādu saturu:
TELEGRAM SAŅEMU PAR NOZEL ŠANEVAR AP- SOLITZAĻ UZBALAS VAL PUSGATAS DER
Pēc ilgām pūlēm un papildu izdošanām to izdodas atšifrēt:
TELEGRAMMU SAŅEMU PAR NOŽĒLOŠANU NEVARU APSOLĪT ZAĻUS BANĀNUS VAI PUSGATAVI DER
Lieki būtu pieminēt, ka dzīvnieki drīz vien sāk nojaust kaut ko gatavojamies un sāk bendēt jūsu nervus, kā katrs māk: vārgie kļūst vēl vārgāki un raugās uz jums tik žēlabainu un dziestošu skatienu, ka jūs skaidri jūtat — tos dzīvus līdz piekrastei neaizvest; paši retākie un neaizstājamākie dzīvnieki mēģina izbēgt un, ja viņiem tas izdodas, tad klīst turpat apkārt, kaitinādami jūs ar savu tuvumu, un jums jātērē dārgais laiks, līdz tos atkal notverat; dzīvnieki, kuri līdz šim nespēja dzīvot, ja nedabūja īpašu barību, piemēram, avokado bumbierus vai batātes, pēkšņi demonstratīvi atsakās tieši no šīs barības, un atkal neprātīgā steigā jāsūta telegrammas, lai anulētu ceļojumam milzu daudzumā pasūtītās delikateses. īsi sakot, šis ekspedīcijas posms ir pilns raižu un uztraukumu.
Aiz noguruma un nervozitātes reizēm, protams, pastrādājām kādu muļķību, kas vispārējo sajukumu vēl pastiprināja. Tam par lielisku ilustrāciju var noderēt gadījums ar piešainajām vardēm. Tiks piedots katram, kas pirmajā acu uzmetienā tās noturēs par parastajām vardēm. Tie ir nelieli radījumi ar strupu, vardes galvai līdzīgu galvu un mīkstu, glumu ādu, kāda nav raksturīga krupjiem. Turklāt šie abinieki ir pilnīgi ūdens dzīvnieki, kas ari nav krupjiem raksturīga iezīme. Manuprāt, piešainās vardes ir visai neinteresantas; lielāko daļu laika tās pavada, peldēdamas zem ūdens dažādās neiedomājamās pozās, un tikai brīžiem izšaujas virspusē, lai aši ievilktu elpu. Taču nezin kāda man neizprotama iemesla dēļ Bobs ārkārtīgi lepojās ar šīm nejēdzīgajām būtnēm. Mums bija divsimt piecdesmit piešaino varžu, un mēs tās turējām lielā plastmasas vannā uz verandas. Ja vien Bobs kādreiz pazuda, viņu gandrīz vienmēr droši varēja atrast, ar lepnumā starojošu seju stāvam noliekušos pār ķepurojošos varžu baru. Bet tad pienāca lielās traģēdijas diena.
Tikko bija sācies lietus periods, un saules spožumu ik dienu lāgiem pārmāca spēcīgas lietus gāzes; tās gan ilga tikai apmēram stundu, taču šajā stundā nolija milzīgs daudzums ūdens. Torīt Bobs atkal bija kvernē- jis pie savām piešainajām vardēm, un, kad sāka līt, viņam ienāca prātā, ka vardes būtu pateicīgas, ja trauku izliktu ārā lietū. Tādēļ viņš uzmanīgi iznesa to uz lieveņa un novietoja uz augšējā pakāpiena — lieliskā vietā, jo vannā ne tikai lija lietus no debesīm, bet satecēja arī viss ūdens no jumta malas. Tad viņš aizgāja pie citiem darbiem un vannu aizmirsa. Lietus turpināja līt, it kā gribēdams attaisnot Kamerūnas reputāciju — proti, tas esot viens no miklākajiem apvidiem zemes virsū —, un pamazām vanna pielija pilna. Līdz ar ūdens līmeņa celšanos cēlās augšup arī vardes, kamēr tām galvas jau sniedzās pāri vannas malai. Pēc nākamajām desmit minūtēm tās gribot negribot palos tika izpludinātas ārā no trauka.
Manu uzmanību šim notikumam pievērsa Boba izmisuma brēciens, kad viņš bija atklājis katastrofu; tas bija gari stiepts sāpju kauciens, tā ka saskrēja kopā visi no malu malām. Uz augšējā pakāpiena stāvēja plastmasas vanna, un tajā vairs nebija nevienas vardes. Odens no vannas paloja lejup, nesdams līdzi Boba dārgos abiniekus. Uz kāpnēm to mudžēja ka melns, ūdens straumē tās slīdēja, lēca un kūleņoja. Šajā abinieku Nia- gārā Bobs ar neprātīgu skatienu lēkāja šurp un turp kā prātu zaudējis gārnis, tvarstīdams vardes, cik ātri vien spēja. Saķert piešainās vardes ir ārkārtīgi grūti. Tas ir gandrīz tikpat neiespējami kā satvert un noturēt dzīvsudraba pilienu; nemaz nerunājot par to, ka varžu ķermeņi ir neiedomājami glumi, šie abinieki samērā ar savu augumu ir ļoti spēcīgi un sper un ķepurojas apbrīnojami enerģiski. Turklāt to muskuļotajām pakaļkājām ir mazi, asi nadziņi, un tie var jūs sāpīgi saskrāpēt. Bobs, te sāpēs iestenēdamies, te lādēdamies, nebūt nebija tajā mierīgajā, koncentrētajā noskaņojumā, kāds nepieciešams, kad jāgūsta piešainās vardes, un tādēļ ikreiz, kad viņam bija izdevies salasīt riekšavu šo radījumu un viņš drāzās pa kāpnēm augšup, lai iemestu tos atpakaļ vannā, tie izslīdēja viņam pa pirkstu starpām, novēlās uz kāpnēm, un ūdens tos vienā mirklī aizskaloja lejup. Beigu beigās mums, pieciem cilvēkiem, vajadzēja trīs ceturtdaļstundas, lai savāktu kopā visas vardes un ielaistu tās atpakaļ vannā; tiklīdz beidzām darboties, protams, izmirkuši līdz ādai, lietus mitējās.
— Ja jau tev tiešām nepieciešams palaist brīvībā divsimt piecdesmit eksponātus, tad tu gan varētu izvēlēties vismaz jaukāku dienu un dzīvniekus, kurus ir mazliet vieglāk noķert, — es sarūgtināts sacīju Bobam.